Pēc ilgāka pārtraukuma Latvijas Televīzija piedāvāja noskatīties 1984. gadā uzņemto, Vara Braslas režisēto mākslas filmu «Parāds mīlestībā». Tas ir kinodarbs, kura tapšanā galvenokārt tika iesaistīti liepājnieki vai arī vēju pilsētas skartie, respektīvi, ļaudis, kuri savas dzīves laikā ar Liepāju bijuši kaut kādā veidā saistīti – darbavietas vai dzīvesvietas dēļ. Tas attiecināms uz visu filmas radošo komandu, sākot ar scenārija autoriem Ēriku Kūli un Egonu Līvu, komponistu Imantu Kalniņu un zināmā mērā pat Vari Braslu. Arī daļa no aktieriem bija vietējie ļaudis; dažam no viņiem filmas kadros tikuši pat visi ģimenes locekļi.
Filma, kas tapusi pirms 40 gadiem, vēl aizvien ir īpatnēja Liepājas vizītkarte. Liepājnieki, vismaz liela daļa pilsētas iedzīvotāju, uzskata, ka tas ir kinodarbs tieši par viņiem un viņu pilsētu. Un kā nu ne - rūpnīcas «Sarkanais metalurgs» (no pagājušā gadsimta 90. gadiem «Liepājas metalurgs») skati vien ir miljona vērti! Pareizi, precīzi, bez nekāda izskaistinājuma! Tikai pašiem liepājniekiem vien zināms, ka vairums veco metalurgu pēc tik ārprātīgos darba apstākļos pavadītiem gadiem savu dzīvi beiguši nepieklājīgi agrā vecumā. Tāpat varbūt kādam liepājniekam izbrīnu izraisīs filmas pirmie kadri, kad vecajai tehnikuma ēkai, uz kuras kāpnītēm fotografējas audzēknes, šķiet, 2. kursa studentes, kurām nākamajā dienā jāiet uz praksi, piesista Liepājas Pedagoģiskā institūta plāksne (institūta ēka atrodas pavisam citā vietā).
Ja uzmanīgi klausās filmas varoņu dialogus, īpaši tos, kas noris starp galvenajiem varoņiem Montu (Ilona Ozola) un Arni (Enriko Avots), pārsteidz kāda epizode. Monta puisim stāsta par savu praksi, minot vārdā koktēlnieku Miķeli Pankoku, kurš, pēc viņas vārdiem, pazudis karā. Nevarētu teikt, ka tā ir kļūda, taču īsti nav arī taisnība. Laikā, kad tapa filmas scenārijs, iespējams, tā autoriem vēl nebija zināms šī Nīcas pagasta Jūrmalciema «Veckupšos» dzimušā mākslinieka liktenis pēc Otrā pasaules kara. Šķita, viņš patiešām pazudis, taču tikai pēc gadiem taps zināms, ka Pankoks miris 1983. gadā (tātad gadu pirms filmas «Parāds mīlestībā» uzņemšanas) Valdhauza psihiatriskajā klīnikā Kūrā Šveices Konfederācijā. Starp citu, viņš minētajā ārstniecības iestādē tika uzņemts 1951. gadā, kur klusi un pieticīgi pavadījis vairāk nekā 30 gadu, nododamies savam sirds aicinājumam - koktēlniecībai.