VAKARA ZIŅAS. Valmieras Goda pilsonis Jurijs Ņikuļins

 
1967. gada 18. jūlijā Valmieras avīze «Liesma» publicē Jurija Ņikuļina atmiņas par uzstāšanos Valmieras teātrī. ©PERIODIKA.LV

Reti kurš padomju laikos dzīvojušais nav jūsmojis par klauna un komiķa Jurija Ņikuļina kumēdiņiem cirka arēnā un neatkārtojamajās kinokomēdijās, kuras joprojām pulcē milzu skatītāju pulkus. Tomēr daudzi nezina viņa ciešo saistību ar Latviju: viņa vectēvs bija Līvānu pasta priekšnieks, māte mācījās Daugavpils ģimnāzijā, bet viņš pats pirmo reizi uz skatuves kāpa Valmierā.

Jaunības piedzīvojumi Latvijā

18. decembrī Jurijs Ņikuļins (1921-1997) svinētu savu 100. dzimšanas dienu, tāpēc »Vakara Ziņas« atskatās uz krievu komēdijsupergrāvēju «Briljanta roka», «Veči laupītāji» un «Kaukāza gūstekne» varoņa, kā arī viena no kandžas trekterētāju kinovaroņu trijotnes (Stulbenis - Jurijs Ņikuļins, Gļēvulis - Georgijs Vicins, Rūdītais - Jevgeņijs Morgunovs) saistību ar Latvijas zemi. Daudzi, protams, viņu redzējuši arī kā klaunu cirka arēnā, ja ne klātienē, tad vismaz PSRS Centrālās televīzijas ekrānos.

Ņikuļina tēlojums bija brīvs no padomju ideoloģijas un sociālistiskās kultūras štampiem, droši vien tāpēc arī tik populārs. Kaut arī Valmieras pusē viņu centās pārvērst par Latvijas «atbrīvotāju». Tiesa, Valmiera Ņikuļina biogrāfijā ieņem īpašu vietu, bet ne ar to, ka viņš to atbrīvojis no hitleriešiem.

Leģendārā cirka mākslinieka biogrāfija ir raiba kā dzeņa vēders un, kā jau piedienas klaunam, vairāk nekā jautra. Iespējams, ka viņa dzīves ceļš būtu izvērties pavisam citādi, ja ne Latvija… Pats Jurijs it bieži kavējās atmiņās par savas jaunības dienu piedzīvojumiem Gaujas stāvajos krastos, bet viņa māmiņa par saulaino bērnību Dubnas krastā Līvānos un pēc tam Daugavpilī. Latgale joprojām atceras Ņikuļina saistību ar zilo ezeru zemi. Daugavpils «Pasaules brīnumos» joprojām var iegādāties īpašo Ņikuļina vārdā nosaukto saldumu kārbu. Bet Valmiera gan ir piemirsusi, ka tā 1974. gadā Jurijam Ņikuļinam piešķīrusi pilsētas Goda pilsoņa nosaukumu.

Līvānu pasta priekšnieks un Daugavpils ģimnāziste

Jurija Ņikuļina dzimtas saknes no mātes puses meklējamas Līvānos. 19.-20. gadsimta mijā slavenā klauna vectēvs bija cienījams vīrs Latgales pusē - Līvānu pasta priekšnieks. Tur pasta priekšnieka Ivana Germanova ģimenē 1902. gadā dienas gaismu ieraudzīja Lidija, Jurija Ņikuļina mamma. Pagājušā gadsimta vidū vecie līvānieši vēl atcerējās, ka «Germanova ģimene bija saskanīga un rīkoja plašus ģimenes svētkus».

Kad mazā Lidija paaugās, viņa pārcēlās uz Daugavpili (toreizējo Dvinsku jeb Dinaburgu) un uzsāka mācības Daugavpils sieviešu ģimnāzijā. Ģimene būtu palikusi Latgalē, ja ne Pirmais pasaules karš. Laimīgos pusaudzes gadus pārtrauca kara dārdi, Germanovu ģimene sakravāja čemodānus un muka no kara šausmām uz Krieviju pie radiem - uz Demidovas pilsētu netālu no Smoļenskas Krievijas rietumdaļā. Tur arī neklājās rožaini, jo krievu zemi bija pārņēmusi boļševistiskās revolūcijas jūsma. Bet nekādi kari un revolūcijas nav šķēršļi mīlestībai. Lidija Demidovā iepazinās ar vietējā ceļojošā Revolucionārā satīras teātra aktieri un režisoru Vladimiru Ņikuļinu, apprecējās un sāka kopā ar vīru strādāt satīras teātrī. Jaunajā ģimenē 1921. gada 18. decembrī pasaulē nāca mazais Jurītis - vēlākais klauns. Savā ziņā nav brīnums, ka viņš kļuva par izcilu komiķi, jo viņa vecāki taču bija satīras teātra aktieri. Tā ka publikas smīdināšana viņam bija ieprogrammēta no pirmās dzīves dienas, ar mātes pienu.

Valmieras «atbrīvotājs»

Kad Jurijs beidza vidusskolu un bija brašs puisis, kuram īstais laiks lūkoties pēc brūtes, atkal dzīve sagriezās kājām gaisā. Sākās Otrais pasaules karš, kurš Juriju aizveda arī līdz mātes dzimtajai pusei - Latvijai, kaut arī spiestā kārtā. 1939. gadā Juriju Ņikuļinu iesauca armijā, un viņš pirmo kauju rūdījumu ieguva Ziemas kara laikā, kā sarkanarmietis karojot pret somiem. Kad Padomju Savienībai uzbruka nacistiskā Vācija, viņš dienestu turpināja Ļeņingradas frontē. Kāpa pa militārās karjeras kāpnēm, kļuva par vecāko seržantu. 1943. gadā viņu kontuzēja, bet no armijas neatbrīvoja. 1944. gadā viņš piedalījās Latvijas «atbrīvošanā» no vācu fašistiskajiem iebrucējiem un cīnījās pie Valmieras. Uzvaras dienu - 9. maiju - sagaidīja Kurzemes katlā, kur dienēja līdz savai demobilizācijai 1946. gadā.

Komandieri bija pamanījuši Jurija aktiera dotības un pierunāja darboties armijas pašdarbībā, kura «atbrīvotās» Valmieras publiku iepazīstināja ar «varenplašās padomju dzimtenes» kultūru. Katrā ziņā rādīt kumēdiņus (kaut arī politiski cenzētus) uz skatuves bija daudzkārt patīkamāk nekā būt ar šauteni rokā frontes pirmajā līnijā. Tā nu pirmā profesionālā skatuve pasaulē, uz kuras kāpa Ņikuļins, bija Valmieras teātrī, kaut arī toreiz tikai pašdarbnieka statusā. Vēlākos gados Ņikuļins it bieži esot atcerējies, ka viņa pirmie skatītāji esot bijuši latvieši Gaujas stāvajos krastos. Viņa debija uz skatuves bija gan konferansjē, gan klauna lomā.

Dziļajos brežņevlaikos - 1974. gadā, kad Valmiera atzīmēja 30. gadadienu kopš atbrīvošanās no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, to atminējās arī Valmieras ideologi, un kopā ar citiem 1944. gada otrajā pusē Vidzemes pusē dienējošiem sarkanarmiešiem viņam piešķīra Valmieras Goda pilsoņa nosaukumu. Te jāteic, ka zenītartilērijas pulkā dienējušais Ņikuļins ar dižiem varoņdarbiem kaujas laikā nav izcēlies. Pēc visa spriežot, viņš Valmieras Goda pilsoņa nosaukumu saņēma tāpēc, ka bija slavens klauns, šī vārda vislabākajā nozīmē.

Pirmo debiju vērtē latvieši

1974. gada 2. novembrī Latvijas komjauniešu laikraksts «Padomju Jaunatne» raksta: «Vairākiem Lielā Tēvijas kara dalībniekiem, kas piedalījušies mūsu republikas un Valmieras atbrīvošanā no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, pēc pilsētas izpildu komitejas lēmuma piešķirts Valmieras Goda pilsoņa nosaukums. Viņu vidū ir arī PSRS Tautas mākslinieks Jurijs Ņikuļins. Šajās dienās no Maskavas saņemta vēsts par Goda pilsoņa apliecības pasniegšanu J. Ņikuļinam.

Vakarā pēc izrādes Maskavas cirka sarkanajā stūrītī sapulcējās visi izrādes dalībnieki. Kādreizējais kara žurnālists J. Gehmanis pastāstīja māksliniekiem par tālās Latvijas pilsētiņas atbrīvošanu un trīsdesmitās gadskārtas svinībām šī gada septembra beigās, par valmieriešu cieņu pret kauju dalībniekiem. Pulkvedis J. Tjutjuņņikovs, Valmieras atbrīvošanas cīņu dalībnieks, nolasīja pilsētas izpildu komitejas lēmumu par J. Ņikuļina ierakstīšanu Valmieras Goda pilsoņu grāmatā, pasniedza viņam apliecību un piemiņas vimpeli.

Jurijs Ņikuļins pateicās par negaidīto, silto atzinību un to, ka viņš pirmoreiz mūžā kļuvis par Goda pilsoni: «Valmiera ir manas karavīra jaunības pilsēta. Nekad neaizmirsīšu, ka tajā es pirmo reizi spēru soli uz skatuves: man uzdeva organizēt pašdarbību savā pulkā. Paldies valmieriešiem!» Artilērijas pulks, kurā dienēja Jurijs Ņikuļins, pēc Valmieras atbrīvošanas piedalījies pilsētas pretgaisa aizsardzībā. Šo trīs mēnešu laikā tad arī notikuši pirmie karavīru estrādes mākslas mēģinājumi uz pilsētas teātra skatuves. Tādēļ Valmieru mākslinieks arvien atcerēsies.»

Par Ņikuļina saistību ar Valmieru padomju laikos neskaitāmas reizes rakstījis vietējais laikraksts «Liesma». 1967. gada 18. jūlijā publicēta intervija ar slaveno klaunu «Aktiera gaitas sākās Valmierā», kurā Ņikuļins stāsta: «Pirmie mani skatītāji bija latvieši, Valmieras iedzīvotāji. Pēdējā kara ziemā mēs atradāmies Valmierā. Tur arī tika radīts mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs, kurā es debitēju kā konferansjē, klauns un dziedātājs korī. (..) Krievu valodu visi (skatītāji) neprata, bet mākslas valoda bija saprotama katram.».»

1979. gadā Maskavā iznākušajā Ņikuļina autobiogrāfijā «Gandrīz nopietni» mākslinieks par to laiku raksta: «Valmierā mani izsauca divīzijas komandiera vietnieks politiskajā darbā kapteinis Konovalovs un teica: «Ņikuļin, tu pie mums esi visjautrākais, zini daudz anekdošu, ķeries klāt un organizē pašdarbību.» Es labprāt ķēros pie lietas. Apstaigāju visas baterijas, sameklēju vairāk vai mazāk spējīgus puišus. Pirmajam koncertam gatavojāmies rūpīgi. Pašam nācies uzstāties vairākās lomās. Pirmkārt, būt koncerta organizatoram. Otrkārt, vadīt programmu. Treškārt, piedalīties klaunādē. Ceturtkārt, dziedāt korī. Piektkārt, kļūt par ievadmonologa un vairāku reprīžu autoru.»

Te jāpiebilst, ka vēl kādas pilsētas Goda pilsoņa nosaukumu Ņikuļins izpelnījās tikai 19 gadus pēc savas nāves, kad to viņam piešķīra dzimtā Demidova.

Konfekšu kari

Īpašs stāsts saistās ar trim Latgales pilsētām: Līvāniem, kur dzimusi slavenā klauna mamma, Daugavpili, kur viņa mācījās, un Dagdu, kuras konfekšu rūpnīciņa ar Ņikuļina svētību izgrieza pogas Krievijas šokolādes gigantam «Krasnij Oktjabrj» («Sarkanais Oktobris»).

Trešās Atmodas laikā toreizējās Rīgas konfekšu fabrikas «Uzvara» filiāle - Dagdas konfekšu cehs, meklēdams jaunus produktus un zinādams Ņikuļina dzimtas saistību ar Latgali, izdomāja savu jauno produktu - lazdu riekstus šokolādē - nosaukt Jurija Ņikuļina vārdā. Protams, dagdēnieši prasīja atļauju Līvānu pasta priekšnieka meitas dēlam - tolaik jau Maskavas cirka direktoram. Būdams jokdaris, Ņikuļins Dagdas saldumu ražotājiem par vienu ASV dolāru piešķīra ekskluzīvas tiesības ražot Ņikuļina konfektes. Kad Ņikuļinam nodeva degustācijā jauno produktu šokolādes ietērpā, tas atgādināja dzīvnieku spiras, un mākslinieks teica: «Izskatās pēc sūda, bet ņammīgs. Ārēji atgādina āža «bumbiņas», bet cirkā vienmēr ir vieta četrkājainajiem aktieriem.» Jāteic, ka savas dzīves laikā Ņikuļins esot visādi veicinājis Dagdas konfekšu ražotāju biznesu.

Tagad, kad konfekšu fabrika «Dagda» ir bankrotējusi, tās tiesības pārņēmusi Daugavpils kafejnīca «Pasaules brīnumi», kas ar Jurija Ņikuļina mazdēlu atļauju turpina izgatavot Ņikuļina konfektes. Turklāt tās tiek iepakotas īpašā kārbā, no kuras izlec «Jurika kubs». Ņikuļina konfekšu iepakojumu izstrādājusi Maskavas cirka māksliniece Jeļena Sapožkova. Jāpiebilst, ka Daugavpils tūrisma materiālos Ņikuļina konfektes minētas starp desmit galvenajiem iemesliem, kāpēc jāapmeklē Latvijas otrā lielākā pilsēta.

Starp citu, stāstam par konfektēm un Jurika kubu ir sava leģenda. Runā, ka šāds kubs savulaik palīdzēja Maskavas cirka direktoram vienoties ar somu celtniekiem. Somu celtnieki nekādi nebija piedabūjami izdabāt Ņikuļina arhitektoniskajām ambīcijām. Tad cirka direktors izdomāja klaunādi - oficiālās sarunas laikā somus uzcienāja ar konfektēm no īpašas kārbas, no kuras izlēca krāsains papīra veidojums, kas tagad nosaukts par Jurika kubu un sprūk ārā arī no Daugavpilī ražoto konfekšu kārbas. Kad nopietnos skandināvu celtniekus pārsteidza «lidojošais» Jurika kubs, oficiālā gaisotne atmaiga un Ņikuļinam bija vieglāk vienoties ar ziemeļniekiem.

Un vēl kāds stāsts par īpašajām Dagdā ražotajām konfektēm. Kad pagājušā gadsimta 90. gados Maskavas konfekšu un šokolādes ražotnes gigantkoncerna «Krasnij Oktjabrj» direktors Anatolijs Daurskis, kura radi no mātes puses arī nākuši no Latgales, uzzinājis, ka kaut kāds mazs saldumu cehs kaut kur ražo Ņikuļina vārdā nosauktas konfektes, viņš esot lādējies kā velns un spļāvis uguni kā pūķis: kāpēc mums, varenajiem maskaviešiem, tas nav ienācis prātā pirmajiem?! Tad nu «Krasnij Oktjabrj» sāka sarunas ar Juriju Ņikuļinu, lai viņš atļauj šīs konfektes ražot arī Maskavā. Sarunas beidzās bez rezultātiem, jo mākslinieks aizgāja mūžībā…

Jāpiebilst, ka likteņa ironijas dēļ Daugavpils kafejnīca «Pasaules brīnumi» tagad atrodas telpās, kur savulaik bija «Krasnij Oktjabrj» firmas veikals.

JURIJA ŅIKUĻINA DZĪVES FAKTI

* Kā profesionālis publikas priekšā sāka uzstāties 1948. gadā. Pēc demobilizācijas mēģināja iestāties Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā un vairāku teātru studijās, taču tika atraidīts aktierspēju trūkuma dēļ. Beigu beigās tika uzņemts Maskavas cirka klaunu studijā, pēc kuras beigšanas kļuva par tolaik slavenā klauna Karandaša asistentu. Un tas bija liktenīgi…

* Kā filmaktieris viņš sāka spēlēt salīdzinoši vēlu - 36 gadu vecumā, 1958. gadā debitēdams mākslas filmā «Meitene ar ģitāru». Kopumā filmējies 45 lentēs - gan spēlfilmās, gan telefilmās, gan kinožurnālos un dokumentālajās filmās.

* 1981. gadā beidza uzstāties kā klauns Maskavas cirkā Ziedu bulvārī. Šis cirks vēlāk tika pārdēvēts Ņikuļina vārdā. Tagad to vada viņa dēls Maksims, kurš dzimis 1956. gadā laulībā ar krievu aristokrātu pēcteci Tatjanu (1929-2014, pirmslaulības uzvārds - Rostovceva), kura pēc profesijas bija daiļdārzniece.

* Mūža nogalē sirga ar cukura diabētu un nomira 1997. gada 21. augustā no komplikācijām pēc sirds operācijas.