Baiba Bērziņa pazīst Džeinu tikai gadu un četrus mēnešus, Mimoza Lote – vēl īsāku laiku, bet jau nolēmusi uzrakstīt par viņām grāmatu. »Vakara Ziņas« noskaidro, kas gan ir šīs dāmas un par ko būs grāmata.
Baibai ir 34 gadi, dzīvo Salaspilī un strādā par auklīti - aprūpētāju meitenītei ar attīstības traucējumiem. Brīvajā laikā patīk atpūsties vai paceļot pa skaistām Latvijas vietām. 2020. gada 25. augustā viņas dzīvē ienāca pirmā no iecerētās grāmatas iedvesmotājām - Džeina. Garastes pelēkā šinšilla (sastopamas arī īsastes šinšillas). 2021. gada 1. septembrī Džeinai pievienojās angoras baltā šinšilla Mimoza Lote.
Savdabīgi - pirms Baiba izdomāja, ka par mājas mīluli vēlētos šinšillu, viņa īsti nezināja, kādi šie dzīvnieciņi ir un kas jāņem vērā, lai nodrošinātu tiem ērtu dzīvi. Pirmo, pelēko šinšillu atrada pēc sludinājuma par māju meklējumiem četrus mēnešus veciem šinšillu mazuļiem. Jaunpienācēja ieguva vārdu Džeina, bet tiek saukta arī par Kukulīti, jo ir maza apalīte.
Tā nu Baiba sākusi interesēties, kā par šinšillām rūpēties, un izlasījusi, ka dzīvnieciņiem ir labāk, ja var dzīvot vismaz divatā. Nav jau nekāds brīnums, jo savvaļā šinšillas dzīvo baros. Ilgi ģimenē nevarējuši vienoties par otru šinšillu, līdz jauko grauzēju īpašnieku domubiedru grupā atnākusi ziņa no citas saimnieces, ka viņa vēloties uzdāvināt šinšillu mazuli, jo redzējusi, cik Džeinai pie Baibas laba dzīve un apstākļi. Jaunā Džeinas draudzene piedzimstot nedaudz cietusi - māte dzemdējot bija norāvusi astīti. Baltajai šinšillai līdzi nāca vārdiņš Mimoza, bet Baibas mājās viņai tika piešķirts otrs vārds - Lote. Tiek saukta arī par Mimi - saīsinājumā no pirmā vārda.
Baiba priecājas, ka nu vakaros divas šinšillu meitenes uzticīgi sagaida mājās. Tie viņai ir vienīgie mājdzīvnieki, bet dzirdējusi, ka citiem šinšillu saimniekiem ir arī jūrascūciņas, kaķi, truši un pat suns. Baiba domā, ka tādos gadījumos sadzīvošana atkarīga no saimnieka - kā audzinājis savus mājdzīvniekus. Visticamāk, šinšillas tomēr jāpasargā no aktīvas draudzības ar citu sugu pārstāvjiem, jo, piemēram, suņi un kaķi var tām nodarīt traumas, tajā skaitā letālas.
Izrādās, ka šinšillu apmatojums ir higroskopisks (tas uzsūc mitrumu), tāpēc zvēriņu nedrīkst mazgāt un vispār pieļaut, ka tas saslapinās. Saslapinājusies šinšilla var saaukstēties un nomirt, jo biezais kažoks nežūst. Tomēr būrī vienmēr jāatrodas arī piekaramam ūdens traukam. Brīvā dabā dzīvnieciņi mazgājas vulkāniskajās smiltīs, nebrīvē - speciālās putekļiem līdzīgās smiltīs. Interesanta parādība - peroties smilšu vannās, ausu dzirdes kanālus aizver īpaši vārstuļi, kādi sastopami tikai ūdens dzīvniekiem.
Kā jau nakts dzīvnieki, pa dienu šinšillas guļ būrī, bet vakarā sāk rosīties un tiek izlaistas paskraidīt pa istabu. Var novērot, ka katrai šinšillai ir savs raksturs, piemēram, mēģinot paņemt rokās: «Es savu lielāko meiteni Džeinu nevaru paņemt rokās. Viņa izvairās un bēg. Ja vēlas, pienāk pati, iekāpj klēpī, un tad varu paglaudīt. Džeinai patīk, ja glauda lēni un maigi. Ja kustības kļūst ātrākas, aizskrien. Abām patīk, ja pakasa aiz austiņas, kakliņu, lēni pakasa muguriņu.»
Mazo meiteni nākas ņemt rokās, jo jāķemmē. Lielu sajūsmu par šo procesu viņa gan neizrāda. «Lote citreiz uzlien uz muguras vai pleca, ar deguntiņu pabaksta man vaigu un uz vaiga iedod tādu kā buču. Džeina no mazās Lotes atšķiras arī ar to, ka ir prātīgāka un uzmanīgāka, jo, piemēram, vakarā atrodoties ārpus būra, kad notiek lēkāšana un kāpelēšana, vairāk uzmanās un saprot, vai iecerētais izdosies vai nē. Lotei patīk kāpt augstu un lēkāt, bet viņa reizēm neaprēķina attālumu, tāpēc ļoti jāuzmana, lai negadītos traumas.» Šinšillu kauli ir trausli, lielākas traumas var beigties letāli. Dzīvnieciņi tikai izskatās «būdīgi», patiesībā viņu skeleta anatomiskās uzbūves īpatnības nosaka, ka rumpītis ir visai šaurs un var «saplacināties» ne tikai horizontāli, bet arī vertikāli, ļaujot daudz kur iekļūt.
Protams, nepietiek tikai ar mīluļu pieskatīšanu rotaļu laikā (lai negrauztu tam nepiemērotus priekšmetus - tapetes, vadus, istabas augus, svaigi grieztos ziedos, nenokristu no augstuma, negāztu mantas no plauktiem, nemēģinātu paslēpt kādu trofeju, neiesprauktos šķirbās starp mēbelēm u.tml.). Visu laiku jāpievērš uzmanība šinšillu veselības stāvoklim.
Kad Baibai bija tikai viena šinšilla, vakaros daudz laika tika veltīts viņai. Ja uzmanība tika pievērsta mazāk, dzīvnieciņš nolīda malā un sāka gulēt, bet, kad ar viņu spēlējās, skraidīja un bija ļoti priecīgs. Kopš mājās ienākusi Lote, abas darbojas kopā, lec, skrien un spēlē paslēpes. Piemēram, kad viena palien zem dīvāna, gaida, kad turpat uzradīsies arī otra.
Ja šinšillas ir ārpus būra, visa uzmanība jāvelta viņām, jo abas ir līdzīgas maziem bērniem - nepaspēj pagriezties, kad jau citā vietā. Mēbeles un pārējo iekārtojumu nevar bieži mainīt vietām - šinšillas var apjukt un satraumēties, jo atceras, kā viss bija iepriekš.
Džeinai ļoti patīk vannasistabā. Tiklīdz sadzird, ka kāds atver durvis, tā ir klāt un grib tikt iekšā. Viņai tur patīk sēdēt izlietnē, bet mazā Lote vēro un mācās. Vakaros, kad pēc rotaļām laiks iet būrī, Džeina brīžiem skatās, kur noslēpties, lai skraidīšanas laiku varētu paildzināt. Sākumā mazā Lote gāja būrī, kad saimniece paskribināja ar pirkstiem pa grīdu, bet tagad sākusi neklausīt. Ja abas paklausīgi ieiet būrī, tad dabū savu nopelnīto gardumu un var saldi gulēt, pieglaudušās viena otrai. Viņām patīk gulēt uz mīkstām sedziņām dzīvnieku gultiņās. Šinšillu meitenes ar deguntiņu baksta vienu otru, mīļo.
Kad Lote ieradās, sākumā tādas saskaņas nebija, un pagāja divas nedēļas, kad pamazām varēja likt abas vienā būrī. Baiba varēja pārliecināties, ka šķietamo vai reālo briesmu gadījumos šinšillas mēdz apslacināt savu ienaidnieku ar urīnu. Lote tā darīja, kamēr sarada ar Džeinu. Par laimi, Džeinas kažoks no slapjuma necieta. Lai saradinātu, Baiba iznesa abas koridorā (jo tur mazāka platība) un vēroja uzvedību, nolika Lotes būrī dažas Džeinas mantas, lai samainās ar smaržām un viena pie otras pierod.
Šinšillu būrim vajadzētu būt pietiekami plašam, vairākos stāvos ar koka kāpnītēm, tuneļiem, iekaramām guļvietām, tiltiņiem un mājiņām. Baibas mīluļiem ir pēc pasūtījuma gatavots būris. Jāpievērš uzmanība tā iekārtojumam - lai plaukti nebūtu no plastmasas un restēm. Plastmasu šinšilla var sākt grauzt, bet tas kaitēs veselībai, savukārt restēs var iesprūst kājiņas. Tāpat nav vēlams režģots skrienamais ritentiņš. Kā pakaišus var izmantot smiltis vai skaidas.
Šinšillu ēdienkartē ietilpst zooveikalos vai pie šinšillu audzētājiem nopērkamā speciālā granulētā barība, siens. Viņām patīk dažādas kaltētas lapas, kaltēti kociņi (jānodrošina, lai būtu ko grauzt, lai zobi nepāraugtu), kaltēti dārzeņi, augļi, ogas (kabacis, ķirbis, burkāns, gurķis, āboli, bumbieri, avenes, vilkābeles, mežrozītes utt.). Mēdz gadīties, ka no zooveikalos pirktās barības, ja tā ir ļoti jaukta, mīlules izlasa un apēd tikai atsevišķas sastāvdaļas.
Nav ieteicams bieži kā našķi dot riekstus, jo viņām ir jutīga gremošanas sistēma, tāpat ir arī ar dažādām sēklām. Nevar dot svaigus dārzeņus, augļus un lapas, jo var uzpūsties vēders vai piemesties caureja, kas var būt pat letāli. Ja pats grib izžāvēt šinšillām piedāvājamos kociņus un lapas, jāuzmana, lai tie nesāktu pelēt, jo arī pelējums viņām ir kaitīgs.
Šinšillas ir enerģiskas un kustīgas, ziņkārīgas un apķērīgas. Saimnieki var teikt, ka visas iespējamās nerātnības, palaidnības un pat posta darbus atsver viņu piemīlīgais izskats, iespēja vērot aktīvo darbošanos, prieka un labsajūtas izpausmes - palēkšanos gaisā, skrējienu ar virziena maiņu, palēcienā atsperoties pret sienu utt. Runā, ka ar lielu pacietību viņām var iemācīt dažus vienkāršus trikus, piemēram, atsaukties uz savu vārdu vai atnest kādu aizsviestu vieglu un mīkstu priekšmetu, piemēram, mazu spilventiņu.
Turklāt mīlules arī komunicē ar saimniekiem - ja grib našķīti, tad ar purniņiem balstās pie būra. Ja Džeina ar Loti uztraukušās vai grib pievērst uzmanību, tad izdod skaļas skaņas, lai saimnieki pieietu un samīļotu. Ja priecīgas vai dabūjušas ko garšīgu, tad klabina, griež zobus.
Viņas uztraucas, ja mājinieki ir sliktā garastāvoklī, tāpēc sliktais noskaņojums reizēm jānoslēpj, turklāt pēc komunicēšanas ar mājas mīlulēm tas, visticamāk, ātri vien uzlabojas.
Grāmatu par šinšillām Baiba vēlas uzrakstīt, jo latviešu valodā grūti vienkopus atrast informāciju par šiem dzīvnieciņiem: «Kad mājās ienāca pirmā šinšilla, pašai nācās meklēt daudz informācijas, lai labāk zinātu, kā rūpēties par tādu mazu dzīvnieciņu. Šinšillas ir diezgan populāri mājas mīluļi, tāpēc es vēlētos dalīties ar savu pieredzi. Esmu priecīga, ka man ir divas šinšillu meitenes, kas dod dzīvesprieku un liek pasmaidīt arī tad, kad sirdi māc skumjas.»
UZZIŅA
* Šinšillas ir grauzēju dzimtas nakts dzīvnieki. Brīvā dabā sastopamas Dienvidamerikas kalnu rajonos klinšainos dobumos un spraugās.
* Teorētiski dzīvnieks var sasniegt pat 30 gadu vecumu. Faktiski savvaļā tikai retajiem indivīdiem izdodas nodzīvot ilgāk par 12 gadiem, jo ap šo laiku samazinās grauzēja kustīgums un veiklība. Pie cilvēkiem šinšillas dzīvo 8 līdz 25 gadus.
* Šinšillu valstībā valda matriarhāts, turklāt mātītes ir nedaudz lielākas un mēdz būt agresīvākas par tēviņiem.
* Optimālā temperatūra telpā, kur dzīvo šinšillas, ir +20 grādu, nedrīkst pārsniegt +25 grādus. Vasaras karstumā vēsuma saglabāšanai būrī vēlams ievietot akmeņus un flīzes.
* Šinšillas ir tramīgas, uzmanīgas un aizdomīgas, labi atceras trokšņus, kuriem var sekot kas bīstams, nepatīkams vai satraucošs. Viņu klātbūtnē jāizvairās no straujām kustībām, skaļa vai neparasta trokšņa, spilgtas gaismas ieslēgšanas.
* Pamatbarība - siens un speciālā barība. Papildus var piedāvāt augļus un dārzeņus, zaļbarību, riekstus, žāvētus augļus.
* Graušanai var piedāvāt ābeles, vītola, bērza, apses vai papeles zariņus, vīnogu dzinumus.
Izmantota informācija no šinšillu audzētāju mājaslapām, Baibas Bērziņas savāktajiem materiāliem un pieredzes.
