VAKARA ZIŅAS. Berlīne vai Grobiņa: kur apbedīts Nikolajs Bogdanovs-Beļskis?

 
Nikolajs Bogdanovs-Beļskis. Pašportrets. 1915. gads. ©KSENIJAS ZAGOROVSKAS PERSONISKAIS ARHĪVS

Grobiņā iepazināmies ar pazīstamo novadpētnieku Sergeju Tihonovu. Viņš palepojās ar savu beidzamo atklājumu – Grobiņas kapsētā sameklējis mākslinieka Nikolaja Bogdanova-Beļska kapavietu, sakārtojis to, restaurējis memoriālo plāksni ar uzrakstu «Latvijas Mākslinieku savienība» un gadskaitli – 1946. gads. Sajūtot sensāciju, izvaicāju Sergeju, un viņš labprāt stāstīja.

Kā viss sākās

Sākās ar to, ka Marinas Kosteņeckas grāmatā «Vēstules no ХХ gadsimta» viņš izlasīja Latvijas Mākslinieku savienības biedra Ērika Caunes rakstītu vēstuli, kurā Caune lūdza Latvijas Krievu kultūras biedrību Kosteņeckas personā parūpēties, lai Grobiņas kapos no zemes virsas nepazustu izcilā krievu mākslinieka Nikolaja Bogdanova-Beļska kapavieta.

Bet zināms taču, ka 1945. gadā mākslinieks aizbrauca no Latvijas uz Berlīni. Vai tiešām viņš palicis Latvijā un apbedīts mazajā Liepājas pievārtes pilsētiņā? Pēc vēstules autora versijas, Bogdanovs-Beļskis tiešām posās emigrēt caur Liepājas ostu. Kuģa atiešanas un emigrēt alkstošo cilvēku uzkāpšanas laiks bija strikti reglamentēts. Tolaik Liepāja čumēja no bēgļiem. Trūka dzīvošanai piemērotu vietu, pilsēta tika nepārtraukti bombardēta, tāpēc cilvēki bija spiesti meklēt pagaidu mājvietu tuvākajā apkārtnē ārpus Liepājas. Bogdanovs-Beļskis tādu atrada Grobiņā, diemžēl, nesagaidījis savu reģistrēto laiku uzkāpšanai uz kuģa, tur - Grobiņā - nomiris... Pēdējā gaitā viņu pavadījis vien bariņš svešu ziņkārīgo.

Ēriks Caune šo stāstu dzirdēja pagājušā gadsimta 60. gadu beigās. Vēl būdams pusaudzis, viņš bija apmeklējis Bogdanova-Beļska izstādi Liepājā un atcerējās arī pašu mākslinieku: «Gara auguma, masīvs, sirms, labvēlību izstarojošs cilvēks.» Mākslinieka darbi saglabājušies Caunes atmiņā daudzus gadu desmitus.

Tolaik Caune bieži apmeklējis Grobiņas kapsētu un tur sastapis sirmgalves, kuras rādījušas viņam Bogdanova-Beļska apbedījuma pauguriņu. «Te atdusas liels krievu mākslinieks,» sieviņas sacījušas.

Gādā, lai nepazustu

Pēc Ērika Caunes iniciatīvas Mākslinieku savienības Liepājas nodaļas pārstāvji kopīgi ar Latvijas Mākslinieku savienību sakārtoja apbedījuma vietu un uzlika piemiņas plāksni. Ēriks Caune atceras, ka gleznotāja kapavieta tikusi regulāri aprūpēta, katru gadu Mākslas dienās Bogdanovs-Beļskis godāts ar klusuma brīdi.

Bet laiks rit savu gaitu, apbedījums nav reģistrēts attiecīgajās instancēs. Un nav arī ēkas, kurā dzīvoja Bogdanovs-Beļskis, ne cilvēku, kuri Caunem izstāstīja savas atmiņas par mākslinieku. Viņš ir norūpējies - var pienākt brīdis, kad nebūs neviena, kurš atcerēsies, kur meklējama Bogdanova-Beļska atdusas vieta. Ja to neaprūpēs arī turpmāk, tad tā pazudīs.

Tiešām, Grobiņā nezināja par Bogdanova-Beļska apbedījumu! Sergejs Tihonovs sāka meklēt. Kapu grāmatas par 1945. gadu nebija saglabājušās, tāpēc nācās paļauties uz veiksmi. Viņš izstaigāja kapsētu krustu šķērsu, izlasīja milzum daudz pusizdzisušu uzrakstu un atrada to kapa plāksni, par kuru rakstīts Caunes vēstulē. Tā bija pa pusei iegrimusi zemē, apaugusi ar kuplu sūnu, bet uzrakstu vēl varēja samanīt: «Mākslinieks. Gleznotājs. Nikolajs Petrovičs Bogdanovs-Beļskis. 8.XII.1868-1945». Un paraksts: «LPSR Mākslinieku savienība.»

Zvans Marinai Kosteņeckai

Sergejs Tihonovs nekavējoties zvanīja rakstniecei Marinai Kosteņeckai.

«Priecājos, kad uzzināju, ka Bogdanova-Beļska kapavieta ir saglabājusies,» sacīja rakstniece. «Nikolajs Bogdanovs-Beļskis bija pirmais krievu gleznotājs, ar kura daiļradi es iepazinos. Starp tūkstošiem grāmatu joprojām glabāju mākslinieka gleznu albumu, kas izdots Rīgā 1943. gadā. Tas ir grezns izdevums, ko atceros kopš bērnības un ar labpatiku pārlapoju. Man bija četri vai pieci gadi, kad mani aizveda uz Bogdanova-Beļska gleznu izstādi. Viņa gleznas atstāja neizdzēšamu iespaidu.»

Publicēšanai grāmatā «Vēstules no ХХ gadsimta» Marina Kosteņecka izvēlējās 60 no trim tūkstošiem viņai adresētu vēstuļu, un Ērika Caunes rakstītā netika iekļauta nejauši. «Mani ļoti aizkustināja tas, ka latviešu inteliģents rūpējās par krievu mākslinieka, par krievu kultūras saglabāšanu. Man ir svarīgi, ka tādi cilvēki ir, lai kā kāds censtos mūs pārliecināt par pretējo! Atceros, mēs apspriedām šo vēstuli Latvijas Krievu kultūras biedrībā, domājām, kā saglabāt apbedījumu. Bet drīz vien es aizbraucu strādāt uz Maskavu un, atzīšos, pametu šo darbu pusratā. Nepadarītais mani visu laiku mocīja. Kad uzzināju, ka Bogdanova-Beļska kapavieta nav zudusi, kā akmens no sirds novēlās. Piedāvāju Sergejam Tihonovam naudu, lai varētu labiekārtot kapavietu, jo uzskatu, ka tas ir mans parāds gan vēstules autoram, gan Atmodai. Bet Sergejs atteicās pieņemt naudu un visu izdarīja pats. Milzīgs viņam paldies!»

Skaists stāsts...

Bet, lūk, kāda nelaime: saskaņā ar oficiālo biogrāfiju mākslinieks tomēr ir apbedīts Berlīnē. Tāpēc vērsos pēc padoma pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātājas Ksenijas Rudzītes. Viņa manu jautājumu pāradresēja mākslinieka sievas mazmeitai, Vācijā dzīvojošajai Dagmārai Rābai. Dagmāra atbildēja, ka Nikolajs Bogdanovs-Beļskis nevar atdusēties Grobiņā. «Baidoties no padomju varas represijām, Nikolajs Bogdanovs-Beļskis kopā ar sievu aizbrauca no Rīgas 1944. gada septembrī. Vispirms viņi ar kuģi devās līdz Polijas pilsētai Poznaņai, no turienes - uz Berlīni, kur mākslinieks drīz vien nomira. Viņu brauciens ir sīki un smalki dokumentēts.»

Dagmāra atsūtīja Bogdanova-Beļska miršanas apliecību - viņš nomira Berlīnes Šaritē klīnikā, kā arī izziņu par apbedīšanu un apbedījuma vietas fotogrāfijas no Tēgeles pareizticīgo kapsētas - gan pagājušā gadsimta 50. gados, gan mūsdienās. Kapsētas slavenību sarakstā Nikolajs Bogdanovs-Beļskis atrodams ar 11. numuru.

Dzelžaini argumenti...

Bet kurš tad ticis apbedīts Grobiņas kapos un uz kura cilvēka kapa Latvijas Mākslinieku savienība uzlikusi memoriālo plāksni? Vai tiešām pazīstamais kultūras darbinieks un ilggadējais Liepājas muzeja veidotājs un direktors Jānis Sudmalis ir kļūdījies, kad 1971. gadā pilsētas avīzē «Komunists» publicēja rakstu par Bogdanova-Beļska kapavietu Grobiņā?

Dagmāra ir neizpratnē: «Mūsu ģimenes vienīgā saikne ar Liepāju ir mans tēvs [mākslinieka sievas Antoņinas Erhardes dēls]. Viņš dienēja vācu armijā un no 1945. līdz 1949. gadam bija karagūsteknis Liepājā. Viņš kārtoja nometnes ieslodzīto dokumentāciju, bija krievu, vācu un latviešu valodas tulks. Pēc atbrīvošanas no gūsta viņš atgriezās Vācijā, un man ir zināms, ka viņš nekad nestāstīja par savu ģimeni un nekad neizmantoja Bogdanova-Beļska uzvārdu.»

Pateicība

Dagmāra cer, ka, izlasot šo informāciju, Grobiņas iedzīvotāji nejutīsies pārāk sarūgtināti. Viņa arī lūdz pateikties par to, ka viņi glabā mākslinieka piemiņu. Noklausoties šo stāstu, Marina Kosteņecka sacīja gandrīz to pašu: «Divas kapavietas ir labāk nekā neviena... Lai arī Bogdanovs-Beļskis ir apglabāts tālu no Grobiņas, lieliski ir tas, ka pie mums godā viņa piemiņu.»

Bet leģendas, pat vispārdrošākās, taču nerodas bez iemesla! Kā ir radušies šī un kāpēc tā ir tik dzīvelīga?

Noslēpums vēl gaida atšķetināšanu.

****

Par Nikolaju Bogdanovu-Beļski

Dzimis 1868. gada 20. decembrī Smoļenskas guberņas Beļskas apriņķī kā laukstrādnieces ārlaulības dēls. Maskavas profesors Račinskis, kas nodarbojās ar lauku skolu organizēšanu, ievēroja apdāvināto skolnieku un paņēma viņu pie sevis. Nikolajs mācījās Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā, vēlāk studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā mākslinieka Iļjas Repina klasē.

Mākslinieks kļuva slavens, kad viņa gleznu «Topošais mūks» (Будущий инок) pēc 1891. gada iegādājās Krievijas ķeizariene Marija Fjodorovna.

Pilsoņu kara laikā 1921. gadā Bogdanovs-Beļskis pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Līdz 1940. gadam Latvijā tika sarīkotas septiņas Nikolaja Bogdanova-Beļska mākslas darbu izstādes.

Otrā pasaules kara laikā mākslinieks devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur mira 1945. gada 19. februārī. Apbedīts Tēgeles pareizticīgo kapos.

Avots: Vikipēdija