VAKARA ZIŅAS. Čipiņa un Minna jeb Kā suņmīlis tapa par kaķmīli

 
©LĀSMA GAITNIECE

Attiecībā uz mīļdzīvniekiem viss cilvēku kopums, šķiet, iedalāms trīs lielās daļās: suņu mīļi, kaķu mīļi un ļaudis, kuri mājdzīvniekus nevar ciest. Patiku vai nepatiku rada dažādi faktori, no kuriem viens varētu būt tik piezemēts kā alerģija pret suņiem vai kaķiem. Tas ir iemesls, kura dēļ mīļdzīvnieki nereti tiek atdoti prom – vismaz tā var secināt no neskaitāmiem ierakstiem sociālajā medijā «Facebook». Pieļauju, ikviens, kurš ir piedzīvojis spēcīgu alerģiju, zina, cik tā nepatīkama un ka iemesls izvairīties no alerģiskas reakcijas izraisītāja nebūt nav nosodāms. Varbūt ir naivi, taču vēlētos ticēt, ka vairumā gadījumu cilvēks par savu alerģiju zina, pirms devis pajumti kucēnam vai kaķēnam.

Čipiņa

Pirmā pieredze šajā jomā man radās ar bezšķirnes suņuku. Ar mazu, pelēkmelnu suņu meitenīti, kura no četru mēnešu vecuma sāka pie mums dzīvot. Pret kaķiem, kā toreiz šķita, man ir alerģija, turklāt tā būs uz mūžu. Protams, tas noteica izvēli par labu sunim.

Nekad neaizmirsīšu, kā, būdama vēl bērns, ar tēvu gāju uz tolaik gandrīz vai vienīgo Liepājas veterināro klīniku, kas atradās Lāčplēša ielā netālu no pilsētas autoostas un kur ilgus gadus praktizēja veterinārārste Astrīda Būmerte. Viņai kāda padzīvojusi dāma bija atnesusi kucēnu ar domu to iemidzināt, jo pašai jādodas uz slimnīcu un nebija kam suņuku atstāt. Kad Būmerte pateica iepriekšējai saimniecei, ka sunītim, iespējams, būs jauni saimnieki, viņa bijusi bezgala laimīga. Kamēr tikām līdz klīnikai, nabaga suņuks bija pavadījis vairākas stundas ieslodzījumā - tumšā telpā, turklāt baisā dzelzs būrī. Kad piegājām tam klāt, ieraudzījām ne tikai šausmīgi sabijušos Čipiņu, bet arī milzu peļķi…

Tikko ienākusi savās jaunajās mājās - mūsu dzīvoklī, Čipiņa pēc pamatīgas apošņāšanas uzreiz ielēca manas vecāsmātes gultā un apgūlās uz spilvena. Tagad skaidrs, kurš te nākamos 16 gadus būs saimnieks! Tik ilgi Čipiņa nodzīvoja. Viņai aizejot uz labākiem medību laukiem, bija izjūtas, it kā būtu nomiris cilvēks. Īsts ģimenes loceklis.

Jāpiebilst, ka pirmā sastapšanās ar Čipiņu notika pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē, kad par tādu lietu kā patversmes mājdzīvnieki nevarēja pat sapņot.

Spītēt alerģijai

Bērnu dienās atklājās, ka man ir spēcīga alerģija pret kaķiem, iespējams, to spalvām. Pietika ar to vien, ka peļu junkurs atradās tajā pašā telpā, kurā biju es, lai sāktos nenormāla šķaudīšana, arī klepus, acu asarošana un slikta pašsajūta. It kā ar to vien nebūtu pietiekami, aizejot ciemos pie cilvēkiem, kuriem bija kaķis, no visiem pārējiem dzīvniekam visinteresantākā šķitu tieši es - kaķis vēlējās tikai un vienīgi man pieglausties vai, kas būtu vēl labāk, ielēkt klēpī. Ģimenes draugi, pie kuriem tolaik gājām ciemos, to zināja, tāpēc jau pirms mūsu ierašanās savu mīluli norobežoja blakus istabā.

Šķita, alerģija būs mūžīga un nekas to nevarēs mainīt, līdz notika kas savāds. Sākot studenta dzīvi Rīgā, dzīvoju ģimenē, kuras mīlulis bija kaķis - kārtīgs runcis ar biezu un pūkainu spalvu. Protams, alerģija sākās jau pirmajā mirklī, tikko ar kaķi atradāmies vienā telpā. Šķaudot, klepojot, ar asarojošām acīm un paciņu «Tavegil» vai «Suprastin» man pagāja viena diena, otra, trešā. Taču ceturtajā atgadījās kas savāds - iesnas pierima, klepus tāpat, arī acis vairs neasaroja. Pirmā doma bija, ka tas no tabletēm, kas beidzot bija iedarbojušās. Atkal pagāja viena diena, otra, trešā, bet no alerģijas vairs ne miņas. Ar prātu sapratu, ka zāļu iedarbība nevar turpināties tik ilgu laiku, kā arī ka kuru katru brīdi manas veselības likstas var atgriezties, taču tā nenotika. Šķiet, viens pie otra pieradām. Es pie kaķa un kaķis pie manis. Tā bija maza uzvara - alerģija tika pieveikta, turklāt pat nedarot neko īpašu…

Pēc daudziem gadiem uzzināju, ka alerģija pret kaķiem ir arī manam brālēnam. Pēc viņa paša vārdiem - ne pret visiem peļu junkuriem. To, no kuriem viņam būtu jāvairās un no kuriem ne, brālēns nemācēja pateikt. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ viņa mammai piederēja nevis kaķis, bet mazs, melns Maltas zīda suņuks. Tā esot viena no retajām šķirnēm, kas alerģiskiem cilvēkiem nerada problēmas - alerģisku reakciju.

Minna

Daudzus gadus pēc Čipiņas aiziešanas, dzīvojot pieauguša cilvēka dzīvi, radās vēlme pēc mājdzīvnieka. Ideālā variantā tas būtu suņuks, taču sapratu, ka darba ritms ir tāds, kas to neatļauj. Tātad atliek kaķis. Skatoties sludinājumus pirkšanas un pārdošanas portālā, pievērsu uzmanību, ka par simbolisku cenu, lai neteiktu, ka gluži par velti, tiek pārdota piecus gadus veca Krievijas zilās šķirnes kaķene. Protams, bez ciltsrakstiem (dokumentiem), kas automātiski nozīmē, ka dzīvnieks ir bezšķirnes. Vēl sludinājumā tika uzteikts tās maigais un mīlīgais raksturs, vilkme atrasties līdzās cilvēkam. Tieši tas, kas vajadzīgs!

Kaķenei bija jādodas pakaļ uz vienu no Kurzemes mazpilsētām, ko 2017. gada 25. martā arī darījām. Dzīvnieks, neko ļaunu nenojaušot, mūs sagaidīja, laiski guļot virtuvē pie plīts un sildoties. Iemānījuši to transportbūrī, mašīnā vedām uz galvaspilsētu. Tas viņai gan nepatika, jo visu ceļu līdz Rīgai mince protestēja, skaļi ņaudot.

Sākotnēji izskatījās, ka dzīvesvietas un saimnieku maiņa kaķim neizraisa emocijas. Mince uzvedās mierīgi, taču pārmaiņas notika pēc pāris dienām, kad viņa, šķiet, bija sapratusi, ka jaunajā mājvietā ir uz palikšanu. Kaķis bija nomākts, pat reāli sēroja, turklāt vairākas dienas. Visādi mierinājām, taču tās pāris dienas dzīvnieks patiešām bija lielā depresijā. Paldies dievam, tas pagāja samērā ātri!

Zinot kaķa iepriekšējo vārdu, kas sākās ar burtu «M», neradās grūtības izdomāt citu. Izvēlējos «Minna», kas man asociējas ar vārdu, kā tika godātas daudzas Latvijas pirmās brīvvalsts laika saimnieces. Tātad spēcīgs, stabils vārds kaķenei, kura ir personība un savu māju saimniece. Turklāt, laikam ejot, arvien vairāk šķiet, ka es dzīvoju pie Minnas, nevis Minna pie manis.

Māja bez saimnieka

Par laimi, ne Čipiņai, ne arī Minnai veterinārārsta palīdzība bieži nav bijusi nepieciešama. Ar pateicību atceros Liepājas veterinārārstu Dzintaru Tīdu, kurš suņuku vairākkārt operēja, turklāt ar labiem panākumiem. Viņš arī bija klāt Čipiņas pēdējos brīžos.

Manas darba gaitas saveda kopā ar Rīgas veterinārārsti Litu Konopori - gudru, spēcīgu un iedvesmojošu personību. Gadījās tā, ka audzēja dēļ Minnai bija nepieciešama operācija. It kā tas nebija steidzami, taču mans uzskats bija tāds: jo ātrāk izdarīs, jo ātrāk aizmirsīsim. Operācijas dienas rīts izvērtās stresa pilns. Sev par nelaimi braucienam uz klīniku izvēlējos taksometru firmu, kam, kā uzzināju tikai vēlāk, ir kļuvis par ieradumu bez sirdsapziņas pārmetumiem «uzmest» savus klientus. Izmisumā zvanīju dakterei Konoporei, jo šķita, ka viss jāatceļ. Taču viņa izdarīja ko tādu, uz ko nebūtu uzdrošinājusies pat cerēt. Pa ceļam uz savu darbavietu Purvciemā Lita Konopore piebrauca pie mūsu mājas, uzņēma mašīnā ne tikai savu pacienti, bet arī tās saimnieci, lai aizvestu uz darbu! Taksometra neierašanās dēļ sāku kavēt arī savu darbu!

Lai būtu 100 procentu drošība, pēc operācijas tika ieteikts pacienti uz diennakti atstāt ārstu uzraudzībā klīnikā. Manās mājās tās bija savādas stundas; šķita, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Un kā nu ne - mājās nav Minnas. Tikai tagad sapratu, cik ļoti esmu pieradusi, ka dzīvoju pie Minnas, kura mājās ir vienmēr!

Ko te var piebilst - nav šaubu, ka mīļdzīvnieki kļūst par ģimenes locekļiem, pie viņu sabiedrības pierod tikpat stipri kā pie otra cilvēka.