VAKARA ZIŅAS. Kapi pie cietuma

 
©LĀSMA GAITNIECE; DIDZIS GRODZS

Viena no senākajām mūsdienās zināmajām galvaspilsētas kapsētām ir 1871. gadā atklātie Matīsa kapi. Tagad tas ir Rīgas centrs, taču kapsētas pirmsākumos apbedījumu vieta bija pilsētas nomale, kur atradās smilšu klajumi un sakņu dārzi. Kad tika pabeigta Rīgas Svētā Pāvila baznīcas būve 1887. gadā, Matīsa kapu rietumu daļa tapa par Pāvila draudzes kapiem, taču padomju laikā robeža starp abām kapsētām izzuda.

Mūsdienās Matīsa kapi atrodas 13,3 hektārus plašā teritorijā un labi zināmi vēl kāda iemesla dēļ. 1905. gadā aiz kapsētas žoga, Mazajā Matīsa ielā, tika uzbūvēta lielākā ieslodzījuma vieta Latvijā - Centrālcietums. Visus, kuri cietumā bija miruši, apglabāja Matīsa kapos. Daudzus no viņiem vienkārši apraka - ķermeņus iemeta bedrē, bet par zārku un citiem bērēm piederošiem atribūtiem nevarēja būt ne runas.

Karotāji, kultūras cilvēki...

Matīsa kapos apbedīti vairāki tūkstoši Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušo, kā arī revolucionāri un cīnītāji par padomju varu. Ne velti ielai, kas ved uz šo kapsētu, padomju varas laikā bija dots revolūcijas vārds; labi vismaz, ka šajā garu pacilājošajā vārdā netika pārdēvēti arī kapi.

Matīsa kapsētā apglabāti tādi savulaik cienīti ļaudis kā grāmatdrukātājs Jakobs Augusts Boots, Latvijas Nacionālās operas baleta trupas organizētājs, pirmais baletmeistars Voldemārs Komisārs, vieglatlēts Nikolajs Konstantīns Švedrēvics, gleznotājs Eduards Brencēns, literātes Zemgaliešu Biruta un Zenta Ērgle.

Raiņa līdzgaitnieks

Tajā pašā gadā, kad atklāja Matīsa kapus, Aizputes apriņķa Asītes pagasta «Lejniekos» piedzima nākamais veterinārārsts Ādolfs Hertelis - viens no pirmajiem Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedriem un Raiņa līdzgaitniekiem. Pateicoties šī vīra neatlaidībai, tika dabūta varas iestāžu atļauja un 1903. gadā Aizputē nodibināta Latviešu biedrība. Tā bija iestāde, kur pulcējās sociāldemokrāti, kuru rindās atradās arī Ādolfs Hertelis.

Rainis ziņu par sava domubiedra nāvi saņēma Kastaņolā Šveicē. Pagaidu kara tiesa 1908. gada augustā Ādolfam Hertelim 37 gadu vecumā bija piespriedusi nāves sodu, un tā paša gada 1. septembrī tas tika arī izpildīts - viņu pakāra.

«Ādolfa Herteļa atceres 15. gadadienā 1923. gada 16. septembrī Rīgas Matīsa kapos Aizputes nemiernieku vadonim atklāja pieminekli. Pirmais runu teica Rainis. Viņš Herteli nosauca par kluso varoni, kas gan nav piederējis pie kustības ģenerāļiem, bet ar savu pašaizliedzīgo darbību un personīgo godīgumu iemantojis visplašākās sabiedrības simpātijas,» lasāms laikraksta «Latvijas Vēstnesis» 2005. gada 8. marta numura (Nr. 39) sadaļā «Cilvēki un darbi», kur pārpublicēts fragments no Dr.med. vet., Dr.hist. h.c. Gunāra Preinberga grāmatas «Latvijas veterinārārsti politisko represiju dzirnās» (R.: LR Zemkopības ministrija, 2007. - 175 lpp.).

Varoņi un laikmeta upuri

Kādā tumšā 1905. gada rudens naktī Matīsa kapsētā sanākuši ap 70 Rīgas strādnieku - kaujinieku ar mērķi uzbrukt Centrālcietumam un atbrīvot uz nāvi notiesātos domubiedrus Jāni Lāci un Jūliju Šleseru, kas viņiem arī izdevies (avots: Skromanis, D. «Ko stāsta kapu akmeņi»// «Rīgas Balss» Nr. 260, 03.11.1959. - 3. lpp.).

Savukārt 1927. gada vasaras sākumā Matīsa kapsētā apbedījuma vietā tika atklāts kapakmens 1909. gada 25. augustā Centrālcietumā nošautajai revolucionārei Mildai Rīterei (segvārds - Zenta). Par to lakoniski vēstīts laikraksta «Jaunākās Ziņas» 1927. gada 2. jūnija numurā (Nr. 122). Kaut arī viņai tika piespriests cits sods - mūža nometinājums Sibīrijā, Mildu brīdī, kad viņa paskatījusies pa savas kameras logu, nošāvis sargkareivis.

Saistība ar Matīsa kapiem ir vēl kādam sava laika «varonim» Imantam Sudmalim. Viņa mirstīgās atliekas pēc nāvessoda izpildīšanas 1944. gada 25. maijā apbedītas pie cietuma sienas aiz kapu žoga.

Tā kā Matīsa kapsēta ir pēdējā atdusas vieta daudziem revolucionāriem, padomju laikos bija ierasts, ka tajā rīkoja mītiņus. Laikraksta «Dzimtenes Balss» 1981. gada 18. jūnija numurā (Nr. 25) lasāms: «Sešdesmit gadi pagājuši kopš tās asiņainās nakts, kad 1919. gadā buržuāziskās varas vīri zvēriski noslepkavoja Latvijas komunistiskās pagrīdes vadītājus. Jāņa Šilfa-Jaunzema, Augusta Bērces-Arāja, Pētera Alkšņa, Friča Bergmaņa, Žaņa Legzdiņa, Eduarda Kummermaņa, Viļa Līduma, Gotfrīda Mierkalna un Oto Eglīša vārdi uz mūžu ierakstīti revolucionārās vēstures hronikā. Godinot kritušo varoņu piemiņu, Matīsa kapos Rīgā bija pulcējušies mūsu pilsētas sabiedrības pārstāvji. Mītiņā runāja dažādu paaudžu pārstāvji.» (Publikācijas autors nav norādīts; 2. lpp.)

Atgūstot valstisko neatkarību, Matīsa kapos tika uzstādītas vairākas piemiņas plāksnes tiem varoņiem - Latvijas patriotiem, kurus nobendēja padomju režīmam uzticamie. 2005. gada vasarā tika uzstādīta melna granīta piemiņas zīme un balts koka krusts nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kuri tika nomocīti Centrālcietumā. Idejas autore un ieceres īstenotāja bija Nacionālo partizānu apvienība.

Kapu postītāji un pašnāvniece Alise

Lapojot vecos laikrakstus, uzmanību saista arī dažādi no mūsdienu viedokļa samērā dīvaini paziņojumi. Avīzes «Lauku Darbs» 1928. gada 30. augusta numurā (Nr. 206) vēstīts, ka «nesen atpakaļ Rīgā, Matīsa kapos, bija nopostīti kapu pieminekļi. Kriminālpolicija noskaidrojusi, ka kapu pieminekļu postīšanā vainīgi krustu un pieminekļu darbnīcu īpašnieki Jānis Vasariņš un Leonards Bērziņš. Tie apcietināti un paskaidrojuši, ka krustus nopostījuši tādēļ, lai viņiem būtu jauni pasūtījumi, jo šajos laikos esot maz darba, neviens vairs nepasūtot tādus krustus kā agrāk» (publikācijas autors nav norādīts; 6. lpp.). Rakstā apgalvots, ka abi vaininieki tiks bargi sodīti, kā arī viņiem būs jāatlīdzina nelaiķu, kuru kapavietas postījuši, piederīgajiem. Aptuveni pēc gada lieta tika izskatīta tiesā, kas abus vaininiekus, pamatojoties uz neprecīzām liecinieku liecībām, attaisnojusi.

Kapu apmeklētājus Latvijas pirmās brīvvalsts laikā uztraukuši ne tikai pieminekļu un krustu postītāji, bet arī pašnāvniece Alise. Kāda jauna sieviete 1930. gada vasaras vidū Matīsa kapus izvēlējusies par vietu, kur padarīt sev galu - tā vēstīts laikrakstā «Pēdējā Brīdī» (Nr. 150; 09.07.1930.). Izdzirdot šāvienu troksni, citi kapu apmeklētāji vispirms nodomājuši, ka vainīgi ir dzērāji, taču izrādījās, ka patiesība ir cita. Par laimi, jaunā sieviete sev lielu kaitējumu nebija nodarījusi, viņu vispirms aizveda uz 8. policijas iecirkni, pēc tam uz Rīgas 1. slimnīcu.

Nelaiķi atstāj bez uzvalka

Laikraksta «Jaunākās Ziņas» 1937. gada 27. marta numura (Nr. 69) sadaļā «Vietējās ziņas» vēstīts, ka ļaundari apzaguši Matīsa kapu kapličā iezārkotu nelaiķi: «Lielbērzes sanatorijā pagājušajā nedēļā ar plaušu tuberkulozi miris 22 gadus vecais Roberts Dreika no Rīgas. Nelaiķa mirstīgās atliekas pārvestas apbedīšanai Matīsa kapos Rīgā un novietotas kapličā. Apbedīšanas dienas rītā atklājies, ka mirušais atrodas apakšveļā. Jaunais uzvalks, kurā piederīgie mirušo ietērpuši, bijis novilkts un nozagts. Atstāta vienīgi apakšveļa un melnā kakla saitīte. Steigā apgādāts jauns tērps, kurā Dreika ietērpts un nodots zemes klēpim. Par notikušo ziņots kriminālpolicijai.» (Publikācijas autors nav norādīts; 13. lpp.) Uzvalka vērtība tika lēsta ap 100 latu, kas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija liela nauda. Mirušā draugs Roberts Gedrevics, kurš šo noziegumu pirmais atklājis, steigšus devies pēc jauna uzvalka, lai Dreiku varētu apbedīt ar godu. Noziegums noticis nakts laikā, izsitot kapličas logu.

Pagāja nedaudz vairāk nekā gads, kad šo mistisko noslēpumu atklāja. Laikraksta «Rīts» 1938. gada 20. augusta numurā (Nr. 229) lasāms raksts ar intriģējošu nosaukumu «Atzīšanās nāves gultā. Jauni atklājumi Matīsa kapu noziegumā». Tajā pausts: «Pirms Dreikas nomiršanas no cietuma iznācis vairākkārt sodīts zaglis, bet negribējis laboties. Slinkuma un nevīžības dēļ tas nonācis trūkumā un, galīgi noplīsis, staigājis pa šaubīgām vietām. Šeit sastapti veci paziņas - arī divi zagļi. Visi trīs dažas dienas turējušies kopā, «kaļot plānus», kur no cietuma iznākušais varētu dabūt drēbes. (..) Tai laikā viens no viņiem uzzinājis, ka Matīsa kapu kapličā ievietots šķirsts ar mirušo. Zagļi nakts tumsā devušies uz kapsētu. Viens stāvējis pie kapličas sardzē, kamēr pārējie atlauzuši logu. Tad ļaundari ielīduši kapličā, noņēmuši šķirstam vāku, izcēluši mironi un to izģērbuši.» (Publikācijas autors nav norādīts; 9. lpp.) Pēc šī nozieguma paveikšanas zagļi savus grēku darbus turpinājuši, līdz divi no viņiem notverti un apcietināti. Savukārt trešais, kurš piedalījās noziegumā Matīsa kapos, saslimis un, saprazdams, ka drīz mirs, atklājis naksnīgo ielaušanos kapličā un līķa izģērbšanu dzirdīgām ausīm. Tieši tāpat kā nelaiķim, kuru viņš kapličā apzaga, arī šā zagļa nāves cēlonis bija tuberkuloze.

***

Abonē "Vakara Ziņas" šeit.