VAKARA ZIŅAS. Ko dara dzejnieks un publicists Arnolds Auziņš

 
©MAIJAS LAUKMANES PERSONISKAIS ARHĪVS

Dzejnieks un publicists Arnolds Auziņš ir optimists, apveltīts ar humora izjūtu, mīlestību pret dzimto vietu un lepnumu par tāmnieku dialektu. Auziņš ir izmēģinājis roku vairākos žanros, sākot no publicistiskā stila līdz satīrai. Ne mazums dzejas rindu veltīts arī dzimtajai vietai – Dundagai. Sazināmies ar dzejnieku, kurā rit līvu asinis, neilgi pēc viņa deviņdesmitās jubilejas.

Kustības un humors

«Šobrīd es apraugu savu mazdēlu, esmu bērnu auklis. Viņš ir pie manis, kamēr jaunie strādā. Mēs rotaļājamies; kad ir laiks, tad ārā braucam ar ragutiņām. Un pa istabu arī jādarbojas. Viņam ir pieci gadi, un viņš sēž pie datora! Ir jāmēģina novirzīt no tā datora. Grāmatās burtus viņš jau pazīst. Rakstām burtus, zīmējam, krāsojam. Kad man ir laiks, no rītiem pieceļos un kaut ko rakstu. Pamazām knibinos. Nav īpašu projektu, pats sev esmu redaktors un cenzors. Un lēnām turpinu rakstīt. Dzeju tikpat kā nerakstu vairs. Dzejoļi, manuprāt, vairāk pieder jaunajiem. Bet proza ir vecumam, kad ir dzīves pieredze. Gribas vēl kaut ko pateikt, ko cits varbūt nav pieredzējis un piedzīvojis. Mēģinu tā - ar humoru. Domāju, ka cilvēkiem mazliet vajadzīga arī izklaide.

Tikko nosvinēju deviņdesmito jubileju. Lielīties negribas, ja runā par šiem deviņdesmit gadiem, bet jūtos tāpat kā tad, kad man bija septiņdesmit. Ja man jautā, kā var nodzīvot deviņdesmit gadus, es saku: «Kustības un humors.» Mani radinieki domā, ka esmu vieglprātīgs cilvēks. Bet, ja es ņemtu visu pie sirds un kreņķētos par tādiem sīkumiem, kur neko nevar labot, tad... Zinu, ka citi manā vecumā naktīs nevar gulēt un domā par visu kaut ko. Laikam man smadzenes kaut kā citādi ir saslēgušās. Tas laikam ir no rakstura atkarīgs. Citi kreņķējas par niekiem, es nē. Man jau no bērnības un agras jaunības tā ir.»

Pirmais dzejolis

«Bērnībā un agrā jaunībā mans mīļākais dzejnieks bija Jānis Poruks, un parasti es skaitīju dzejoli «Balts sniedziņš snieg uz skujiņām». Uz Ziemassvētkiem visi radi sanācām kopā, un reiz māsīca pasteidzās pirmā to dzejoli noskaitīt. Ja viņa tā, tad es sacerēju pats savu dzejoli. Man bija tikai septiņi gadi. Zināju, ka jābūt atskaņām, un sarīmēju divas rindas:

«Jūs visi esat neglīti,

Es priecājos par eglīti».

Visi smējās. Domāju, ka smejas par mani. Ieskrēju otrā istabā. Bet par to dzejoli dabūju piparkūku sirdi.

Tas varbūt ir arī gēnos. Tēvs man bija nopietns, bet tēva māsa, mana krustmāte, bija uz ēverģēlībām. Un tad, kad viņai septiņdesmit četru gadu vecumā tuvojās tā stundiņa un viņa zināja, ka būs jāaiziet, krustmāte teica: «Manās bērēs jūs neraudiet, bet dziediet un dejojiet.» Latvieši laikam nedejo. Čigāni dejo. Bet tika izdziedātas visas tantes mīļākās dziesmas. Ja bērēs raud, tad aizgājēja dvēsele arī mirkst asarās.»

Joki par rakstniekiem

«Es esmu arī vienīgais no rakstniekiem, kas visu mūžu ir vācis un rakstījis anekdotes. Pati pirmā anekdote, kuru uzrakstīju, bija bērnu avīzē «Pionieris». Man ir septiņas grāmatas iznākušas, anekdotes par rakstniekiem. Interesanti, ka bija apvainojušies tie rakstnieki, kuri pirmajā grāmatā netika iekšā. Domāju, ka būs apvainojušies cilvēki, kuriem nav humorizjūtas. Es uzskatu, ka humorizjūta ir liela dāvana. Man liekas dīvaini, ka cilvēki ir tik ļoti nopietni. Paskatieties, pavērojiet uz ielas, kādi cilvēki iet garām - tādām drūmām sejām. Viegli jau nav. Pandēmija un viss pārējais... Es mēģinu to uztvert ar humoru.

Izstāstīšu par satīriķi Valdi Artavu (īstajā vārdā Vladislavs Staunis). Kad telefona sarunā vajadzēja nosaukt uzvārdu Staunis, viņam tika jautāts: «Kā? Šķaunis? Es nesapratu.» Viņš teica: «Pirmie trīs burti kā Staļinam.» Pēc minūtēm piecpadsmit atskanēja zvans redaktores kabinetā. Zvanīja no partijas komitejas: «Kurš jums Staļinu piemin?!» Mākslinieks Vilis Jansons pacēla klausuli un teica: «Paldies, ka piezvanījāt! Mēs sasaucām sapulci un viņu atlaidām.» Ne nu viņu atlaida, nekā.»

Notur par Imantu Auziņu

«Interesants atgadījums bija ar Imantu Auziņu. Mēs esam ar viņu vienādā uzvārdā. Man zvanīja no vienas Ogres rajona skolas. Nesauca vārdā, bet teica: «Dzejniek Auziņ, mūsu bērni ir iemācījušies dzejoļus un gribētos ar jums tikties.» Atbrauc pretī mašīna, aizved uz to skolu. Ir svinīga atmosfēra, deg svece, literatūras skolotāja saka: «Pie mums ir dzejnieks Imants Auziņš.» Es tā klusām saku: «Arnolds.» Viņa neapmulst nemaz un saka: «Imanta brālis Arnolds pastāstīs par viņa dzīvi un daiļradi.» Bet mums radniecība ar Imantu vispār nav! Es zvanīju Imantam un atzinos, ka no jauna izgudroju viņa biogrāfiju.»

Dzejas dienas cietumā

«Dzejas dienas notiek arī cietumā. Dzejniekus aicināja uz tikšanos Jelgavā, kur bija arī vīriešu cietums. Mums atsūta pretī volgu, aizbraucām uz cietumu, nolasām dzejoļus. Cietumnieks, jauns puisis, pieceļas. Viņš arī grib savus dzejoļus lasīt. Nu lūdzu, lai nolasa. Mūs pēc tam uzaicināja cietuma priekšnieka kabinetā, uzcienāja ar kafiju. Un ienāk tas jaunais dzejnieks, kurš saka: «Vai ar jums varētu pakonsultēties? Lai varētu sarakstīties, atstājiet man savu adresi.» Jā, lūdzu, Valdis Artavs neslēpj - Gorkija (tagad Valdemāra) ielā 45. Tur vēl tagad tā dēvētajā rakstnieku mājā viņš dzīvo. Jaunais dzejnieks aiziet, bet cietuma priekšnieks saka: «Jūs, dzejniek, bijāt ļoti vieglprātīgs! Viņš mums ir specializējies dzīvokļu aplaupīšanā.» Bet ne viņš gāja pie dzejnieka, nekā, taču sarakstīties sarakstījās.»

Atgadījums ar dzejnieci Vitu Vīksnu

«Interesanti, ka viena dzejniece apvainojās. Bija tāda dzejniece Vita Vīksna, kādreiz strādāja radiofonā Literāro raidījumu redakcijā. Braucām uz Ludzu, uz literātu sarīkojumu. Mašīnā bija dzejniece Marta Bārbale, režisors Kārlis Auškāps no Dailes teātra, Vita Vīksna un Arnolds Auziņš. Zināt, kā Latgalē labi pacienā! Beigās vēl ir dejas. Naktī mūs ved mājās. Kādu stundu jau esam braukuši, nobraukuši ap simt kilometru. Un dzejniece Vita Vīksna saka: «Šoferīt, ir jābrauc atpakaļ. Lūdzu.» Viņš: «Kas par lietu?» Viņa: «Man garderobē zābaki palika.» Bija ziema. Viņa bija novilkusi zābakus, uzvilkusi kurpītes, ar kurām dejoja. Teicām, ka piezvanīsim un atsūtīs tos zābakus. Braucam tālāk. Vajag degvielu paņemt. Izkāpjam ārā. Izlokām kājas. Braucam tālāk, pie Skrīveriem dzejniece Vita Vīksna saka: «Šoferīt, jābrauc atpakaļ.» Viņš jautā, kas par lietu. Vita atbild: «Man vējš hūti nopūta.» Šoferis arī asprātīgs: «Paldies dievam, ka hūti, citādi tu uz Rīgu atbrauksi galīgi plika.» Es tā, kā bija, arī uzrakstīju. Pēc tam satiku Vitu, un viņa pārmeta: «Kā tev nebija kauns mani pulgot pa visu Latviju!»»

Dzeja tāmnieku dialektā un līvu saknes

Arnolds Auziņš ir dzimis Dundagas pagasta «Mālejās». Dzejnieks par godu dzimtajai vietai ir izveidojis dzejas krājumu «Dundžiš» tāmnieku dialektā. Sarunā ar »Vakara Ziņām« viņš citē dzejoli «Dundžiņ»:

«tie, kas negrib māctes latvisk

un kladzan kā diž kundziņ,

le atbrōc uz Kurzem

un rune kā dundžiņ;

mums nav sieviš dzimt

un vis vārd ir īsiņ -

nevis kā putraimdes,

bet kā maģe cīsiņ.

es iet

tu iet

viš iet

mēs iet

jūs iet

viņ iet -

vis mūž iet un iet,

bet no Dundag proje neaiziet.

runšen mums sagāde priek

ātar uz priekšu tiek.»

Kurzemnieki ir diezgan atturīgi, es varbūt neesmu tāds. Man ir arī lībiešu asinis. Tēvs, māte, vecāmāte bija lībieši. Man ir teikts, ka pēc dzīves uztveres un dzīvesveida esmu lībietis. Domāju, ka runājot man izloksnes īpatnību nav, bet Janīna Kursīte uzreiz pateica: «Tu runā tāpat kā Ilgonis Bērsons.» Bērsons ir no Talsiem, un Dundaga turpat pie Talsiem ir. Viņš bišķi labāk to mūsu tāmnieku dialektu zina.

Esmu lasījis dzejoļus arī Latgalē, bet tur mūsu dialektu neņem pretī. Kad rakstīju romānu dialektā, runāju ar vienu izdevēju. Viņš teica: «Oh, tātad būs ar humoru!» Kāpēc iedomājas, ja raksta ar dialektu, tad noteikti būs ar humoru? Tā nav. Es nopietni rakstīju. Bet tas palika pusratā. Rakstot dialektā, jāliek klāt skaidrojošā vārdnīca, jo daudzi nesaprot.»