Ja pavisam godīgi, tad virsrakstā liktais novērojums nav īsti attiecināms uz pašiem priekuliešiem, lai kur tie Latvijā atrastos. Tāpēc, ka priekulieši zina vairāk nekā citi. Latvijā vietvārdi ar sakni «priek» doti apdzīvotām vietām gan Vidzemē, gan Kurzemē. Vidzemes viducī, Gaujas kreisajā krastā, ir Priekuļi – pagasta centrs vien dažu kilometru attālumā no Cēsīm. Kurzemes dienvidos ir vesels novads un arī pilsēta Priekule, aptuveni 40 kilometru attālumā no Liepājas. Priekuļus aplenc līkumotā Gauja, bet Priekules novads izjūt Baltijas jūras vējus. Ja kāds nezināja, tad arī Latgalē, Preiļu novadā, ikdienā skan Priekuļu vārds.
Tāds nosaukums - Priekule - kādreiz dots Preiļu novada skolai. Protams, Priekuļu skolu izrunā latgaliskā izloksnē ar pamanāmu palēcienu tieši uz burtu «i». Kāds brīnums, ka Izglītības un zinātnes ministrijā kāds no ierēdņiem vai arī kāds no Rīgas žurnālistiem, klausoties vai papīros lūkojoties, šo to pārprot.
Taču pamatīgs skandāls tur var iznākt. Kādudien jaunāko ziņu veidotājiem izdevās sajaukt Latgali ar Vidzemi - Preiļus ar Priekuļiem. Priekulieši valsts mēroga avīzē izlasa, ka viņu vidusskolai draud vecāko klašu slēgšana, jo tikpat kā neesot skolēnu. Noskaidrojās, ka kļūda radusies, sajaucot vietvārdus. Tas sāk atgādināt anekdoti, ka ar avīzi (tajā ierakstīto) var nosist ne tikai mušu, bet arī izglītības ministru. Tā arī netika skaidrs, kurš - ierēdņi vai žurnālisti, avīzi veidojot, - kļūdījās. Preiļu pusē Priekuļu lauku skoliņā patiešām bija palicis maz skolēnu, bet tobrīd Priekuļu vidusskolā daudzo audzēkņu čalas starpbrīžos cēla mājai jumtu.
Taču vidzemniekiem Priekuļos tāpēc nav iemesla celt degunu gaisā. Sak’, kā jūs to nezinājāt! Lai kā gribētos domāt vietējiem, padomju gados vareni uzplaukušais tautsaimniecības centrs Priekuļos ciematu nav padarījis par vispārzināmu Latvijā. Lūk, divi piemēri! Banka, novērtējot iedzīvotāju labklājību un maksātspēju, ciemata centrā uzstāda bankomātu. Kurjers no bankas Rīgā ved nepieciešamos dokumentus. Todien ved tik ilgi, it kā Priekuļi atrastos nevis Gaujas krastos Vidzemē, bet pie Ventas Kurzemē. Darbinieks nepacietībā zvana uz bankas biroju Rīgā, un tur meitene priecīgā balsī atbild: «Nesatraucieties, kurjers atsaucās, esot gandrīz klāt. Jau redzams Priekules uzraksts.» Kur Priekuļi, kur Priekule...
Pandēmija attīstījusi preču piegādes biznesu, bet ne vienmēr labi veicas. Tā pa ceļam pazudis ledusskapis. Vidzemniece internetā to izvēlējusies un piegādes dienā gaida kurjera zvanu pie savām durvīm Priekuļos. Laiks iet, ledusskapja nav. Vidzemniece zvana kurjeram. Viņš paziņo: «Neuztraucieties, kundze, esmu tikpat kā klāt. Jau nogriezos no Liepājas šosejas uz Priekuli.» Lieki teikt, ka vidzemniecei todien prieka bija maz. Kurjeram - vēl mazāk.
Iespējams, Kurzemē ar vietvārdu Priekule veicas labāk. Redz, kurzemnieki lepojas ne tikai ar priecīgām ziņām. Viņi vietvārdam līdzās piesauc Priekules puiku. To Ikaru, kurš, dulls būdams un zinātni neapjautis, gribēja uzlidot, bet nesanāca. Jā, Priekules vārdu būs dzirdējuši daudz vairāk, arī neesot kurzemnieki.
Liels tracis Vidzemē sacēlās pirms pāris gadiem. Izglītības un zinātnes ministrija lēma mainīt nosaukumu vēsturiskajam lauksaimniecības tehnikumam Priekuļos. Skats no ministrijas - jauniešiem ciemata Priekuļi nosaukums ir mazpazīstams, nebūs saistošs tagadējai jaunatnei. Vīri nopietnos gados dikti apvainojās - sadumpojās, protestēja un rakstīja, bet laika ritējumu Priekuļos neapturēja. Pārdēvētajā un pārveidotajā Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā sākumā nepieteicās tik daudz jauniešu kā cerēts. Labā slava jāveido! Un topošie kokapstrādes meistari to sapratuši. Priekuļu centrā iekopto dabas parku jaunieši papildinājuši ar asprātīgi veidotām zvēru grimasēm, vēstot: «Ja esi Priekuļos, brīnies vai baidies, vai vienkārši priecājies!»
***
Priekules Ikars ir iesauka teiksmainajam kalējam, kurš 17. gadsimtā dzīvojis Priekules muižā un pēc Grobiņas pilskunga iecirkņa tiesas lēmuma esot pie Grobiņas pils sadedzināts uz sārta par mēģinājumu nolaisties no baznīcas torņa ar pašizgatavotiem spārniem. Johana Frīdriha Rekes 1805. gadā Jelgavā izdotajā izklaides žurnālā «Wöchentliche Unterhaltungen für Liebhaber deutscher Lektüre in Rußland» bija publicēts šāds notikuma apraksts: «Viņš iesāka lidojumu ar paša pagatavotiem spārniem no Priekules baznīcas torņa, kura bumbu bija uzlicis pats. Daudzu klātesošo izbrīna pavadīts, ar neticamu pārdrošību pacēlies gaisā, viņš patiesi nolidoja divas verstis līdz Knuipenes muižiņai. Te viņš nokrita un pārlauza kāju.» Kalējs nodēvēts par Johansonu (Jāņa dēlu) jeb Zviedri.