Tumšā rudens vakarā Cēsu centra iemītnieku, dēvētu arī par grāmatnīcas direktoru, sabrauca mašīna. Tas notika uz pārejas, kur nemitīgi kursē auto. Kaķis zinājis pārejas nozīmi. Tovakar nezin kāpēc autobraucējs nebija respektējis vai varbūt nesaskatījis melnbalto pūkaini. Kaķis guva smagu traumu.
Nelaimes gadījuma aculiecinieki rīkojās izlēmīgi - aši veda pie veterinārārsta. Drīz arī sociālajos tīklos izplatījās informācija, ka pilsētas centra skaistais kaķis - grāmatnieks ir cietis. Tam traumēta kāja, bet ātri nogādāts pie ārsta un veikta operācija. Iespējams, būs vajadzīga vēl viena.
Sociālie tīkli uzbangoja. Par vecpilsētas kaķīša nelaimi bēdājās ne tikai viņa izraudzītās darba biedrenes grāmatnīcā. Arī apmeklētājiem pūkainīša nelaime ķērās pie sirds. Bērni, sociālajos tīklos izlasījuši un līdzjūtības pārņemti, mājās raudājuši. Mazo cēsnieku mammas - izmisumā par bērnu bēdām. Nākamajās dienās par sabrauktā kaķa veselību izrādījusies teju lielāka interese nekā par grāmatnīcas preci. Sirds līdzjūtīga bijusi arī vecam vīram, kurš atnācis uz grāmatnīcu ar savu artavu, jo uzzinājis, ka būšot vajadzīga vēl viena operācija.
Bet kaķis katru dienu uz «darbu» nāca spožā spalvā un labi paēdis. Tātad no savām mājām. Pēc nelaimes cilvēkiem nez kāpēc radies priekšstats, ka viņam kā trūkst, tajā skaitā saimnieces. Apmeklētāju līdzi jušana cietušajam kaķim grāmatnīcas darbiniecēm atgādinājusi Kārļa Skalbes pasaku par balto kaķīti.
Cēsu minka ir īpašs - bezgala kulturāls un vienmēr spožā spalvā. No rīta - pie grāmatām, vakarā cienīgi iziet pa durvīm un soļo mājup. Dažu reizi viņam iznācis aiz grāmatu plauktiem aizsnausties, un tad gan ticis ieslēgts. Ja signalizācija taurē un policija zvana, tad darbinieces arī nakts stundā nākušas izlaist pūkaini no «darba» telpām. Darba sākumu gan kaķis nekad nenokavējis. Tikai rītos, kad pulksteņa rādītāji grozīti, kaķis mulsis par jauno kārtību, līdz pieradis.
Pie grāmatnīcas kaķis mēdzis sauļoties uz sliekšņa, bet ar tādu stāju, it kā būtu šīs iestādes šveicars. Dažu garāmgājēju acīm tas gan tā nešķitis, un viņi sākuši kaķi piebarot. Darbiniecēm nācies kaķa dežūrpostenī izlikt vēstījumu: «Kaķi nebarot, jau labi pabarots!»
Dažas dienas pēc nelaimes gadījuma pilsētas centrā radies incidents. Kāda sieva, ieraugot jaunu sievieti, kura klēpī nes kaķi, likusies viņai klāt un bargā balsī vaicājusi: «Kur jūs nesīsiet grāmatnīcas kaķi?!» Kaķa saimniece bijusi spiesta skaidrot acīgajai kundzei, ka savu kaķi nes pie veterinārārsta, jo dzīvnieks aizvien klibo.
Tā tas ir - cēsniekiem ir savs laimes kaķis, un par laimi ir jārūpējas. Tā pati nenāks. »Vakara Ziņas« noskaidroja, ka cēsniece mājas mīluli saņēmusi dāvanā no vecmammas. Iepazīstot mazā kaķēna raksturu, mīlulim radīti tīkami apstākļi, bet, kaķim pieaugot un kļūstot patstāvīgam, atvēlēta dzīvniekam nepieciešamā brīvība. Minkas saimniece teic, ka pēc nelaimes pūkaini vēl grib pasaudzēt, aicina palikt mājās un neiet uz «darbu». Kaķis tam nepiekrīt. «Jau agri no rīta viņš ir pie durvīm, gaidot, kad tās atvēršu, uz darbu ejot. Kamēr sadzīs kāja, vienu laukā nelaidīšu, un, protams, mīļums ir neapmierināts.»
Varbūt pūkaini satrauc, ka bez viņa modrās acs peles sāks dancot pa grāmatām? Un kurus no apmeklētājiem direktors uzmana vairāk - cilvēkus vai peles? Tas nav pētīts.
***