Ja ienāktu prātā «Google» meklētājā ierakstīt «pirmais sertificētais seksa koučs Latvijā», pirmajā lapā parādītos informācija par Ievu Sīmani. Attiecības un seksu viņa allaž uzskatījusi par neatņemamu pilnvērtīgas dzīves sastāvdaļu un arvien meklējusi jaunus veidus, kā mīlestību, tuvību un erotiku uztvert kā ceļabiedrus, kas padara dzīvi krāšņāku un baudāmāku. »Vakara Ziņas« noskaidro, kā no jaukas aizraušanās seksualitāte kļuvusi par Ievas dzīves pamatvērtību (esenci) un arī sirdsdarbu.
Pēc vidusskolas beigšanas karjeras izvēle nebija viegla - Ievas sapņi nesakrita ar vecāku gaidām, tāpēc pusaudzes gados viņa tā arī nesaprata, kādā profesijā vēlētos darboties. «Mani allaž interesējušas cilvēku attiecības un radošas nodarbes, gandrīz iestājos «lietišķajos», taču nenoticēju sev līdz galam, tāpat gandrīz iestājos mediķos, taču arī nenoticēju sev. Galu galā ieguvu Latvijas Universitātē Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes vides zinātņu bakalaura grādu, vēlāk Rīgas Tehniskajā universitātē maģistra grādu kvalitātes vadībā. Šajās jomās neesmu strādājusi, jo liktenis mani aizveda uz vienu no latviskākajiem uzņēmumiem Latvijā - «Tildi», kur nostrādāju ilgus gadus un veidoju karjeru tulkošanas un lokalizācijas nodaļā. Sveiciens bijušajiem kolēģiem! Man bija iespēja strādāt patiešām fantastiskā komandā, un iegūtās iemaņas, iespējas un pieredze ir nenovērtējamas.»
Kas gan varēja likt pamest tik labu darbu un kolēģus? «Paralēli mana sirdslieta allaž bijusi seksualitāte, arī tajos laikos, kad seksa nebija un par to nerunāja. Pa kluso lasīju visu pieejamo literatūru par seksualitāti. Manai mammai bija diezgan iespaidīga bibliotēka, jo viņa pēc izglītības ir filologs.»
Profesionāli seksualitātes jomai Ieva pievērsās 2016. gadā pēc Uguns skolas nometnes. Uz nometni devusies, jo bija pienācis lūzuma punkts gan laulībā, gan karjerā. Viņa atzīst, ka pēc trīs dienām nometnē dzīve diezgan radikāli izmainījās. «Laulību saglābt mēs nespējām, nācās atzīt, ka mūsu uzskati un vērtības kļuvuši krasi atšķirīgi. Lielākais nometnē piedzīvotais ieguvums bija fantastiskas jaunas iepazīšanās un pat draudzības, bet pāri visam - apjausma, kas ir manas dzīves esence, ja tā var teikt. Seksualitāte! Drīz sāku rakstīt savu pirmo grāmatu, kā arī apgūt daudzveidīgas metodes, kas šodien ļauj palīdzēt cilvēkiem risināt seksuālās dzīves rēbusus.»
Par koučingu pēdējā laikā dzirdēts, un vispirms tas saistās ar karjeras izaugsmes tēmu. Bet seksā? Kurš sertificē tādu jomu, un kādus padomus var dot tāds koučs? Ar ko viņš atšķiras no seksologa un psihologa? Tādi un līdzīgi jautājumi nāk prātā, dzirdot vārdus «seksa koučs».
Ieva stāsta, ka 2019. gadā sertifikācijas programmā profesionālu kouču sagatavošanai «System Coach APC» apguvusi koučinga metodes un ieguvusi starptautiski atzītu profesionāla kouča sertifikātu. Protams, viņa varētu strādāt arī par karjeras kouču un tas, iespējams, būtu vieglāks ceļš, taču viņu aizrauj tieši seksualitāte! Viņa sevi dēvē par mūžīgo studentu un arvien turpina profesionālo izaugsmi seksualitātes un partnerattiecību jomā, mācās par psihoterapeiti, kā arī praktizē kā seksa un attiecību konsultante. Stāstot par savu tagadējo darbu, viņa uzsver, ka cilvēki nereti pārlieku romantizē attiecības. Patiesībā cilvēka seksualitāte ir hormonu, psihes un apstākļu regulēta. Seksologus, psihologus un psihoterapeitus vieno tas, ka visi šie jomas speciālisti pamatā strādā ar psihi, emocijām. Koučingā to sauc par transformāciju koučingu, un koučings ir dinamiskāks nekā psihoterapija.
«Papildus es kā koučs lielā mērā pievēršos seksualitātes praktiskajai pusei - dažādas seksa tehnikas, piemēram. Klasiski koučs nedod ieteikumus, taču pie manis tomēr konsultējas klienti, kuriem ir konkrēta problēma, tai nepieciešams praktisks risinājums, tāpēc man sanāk arī apmācīt cilvēkus. Kā mīlēt sevi - pašapmierināties, kā sasniegt orgasmu, kā sniegt baudu partnerim, kā mīlēt savu partneri, komunikācijas prasmes attiecībās utt. Kad nevaru pati palīdzēt, tad iesaku labākos man zināmos speciālistus - psihoterapeitus, ginekologus, urologus, ķermeņa terapeitus, masierus...»
Pārsvarā klienti ir sievietes - ap 80 procentiem. Visbiežāk sastopamā problēma, ar kuru klienti vēršas pie seksa kouča, ir nespēja just orgasmu. Otra populārākā problēma ir attiecībās iezagusies rutīna. Seko neuzticība, vīriešu priekšlaicīga ejakulācija un komunikācijas grūtības attiecībās. Pandēmija virspusē pacēlusi tādu problēmu kā personīgās telpas trūkums. Ikvienam ir nepieciešams laiks vienatnē, taču kovida apstākļos pārāk daudziem pāriem nav tādas iespējas.
Ieva uzsver, ka katrs gadījums ir absolūti individuāls, tomēr bieži nosauktajās problēmās papildus pastāv kauns un vainas apziņa. Viņa novērojusi, ka arī mūsdienās cilvēki baidās un kautrējas runāt par seksu, kur nu vēl būt pilnīgi atklāti. «Tāpēc tiesa, ka ar speciālistu, neitrālu personu, ir daudz vieglāk runāt par šo tēmu un meklēt risinājumus. Jāpiebilst, ka arī pati esmu daudz piedzīvojusi un pārdzīvojusi, tāpēc saprotu savus klientus un jūtu viņus līdz kaulam. Reizēm risinājums ir deguna galā, vajag tikai neitrālu cilvēku, kā mani, kurš palīdzēs atrast ceļu vai veidu, kā seksuālo dzīves daļu padarīt priecīgu. Bieži mana pieredze noder kā piemērs, kas palīdz palūkoties uz situāciju un saprast, ka no jebkura labirinta ir vismaz viena izeja. Paldies tiem cilvēkiem, kas man uzticējušies, un visu cieņu tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kas šo diskrēto seksuālo tēmu un izaicinājumus spēj uzticēt speciālistam un mainīt savu seksuālo dzīvi!»
Ievas praksē bijuši pāris gadījumi, kad sapratusi - šim klientam nevarēs palīdzēt, jo nepieciešama psihiatra konsultācija.
Sekss it kā ir dabiska lieta, bet kāpēc rada tik daudz problēmu? Agrāk teica - attieksme pret seksu ir padomju paliekas domāšanā. «Vēsturiski mums ir ieborēts, ka sekss ir kauns. Principā visi mani klienti ir šī kauna upuri, un no kauna ir pagrūti tikt vaļā, vajadzīgs pamatīgs darbs terapijā. Vēl viens iemesls - ģimenēs nav normalizēta seksualitāte. Vecāki nerunā ar bērniem par seksualitāti baudas kontekstā, bet gan - kā izsargāties no grūtniecības. Kristietība māca, ka sekss ir tikai vairošanās instruments. Padomju varas laikos taču arī seksa nebija, pareizāk - par to nedrīkstēja iepīkstēties. Jo vairāk noliedzam seksualitāti, jo slimīgākās formās tā izpaužas. Tagad informācijas ir daudz, jāprot kritiski domāt, lai izfiltrētu derīgo un vērtīgo. Turklāt padomju mantojums jau vēl tepat ir - mana paaudze un vecāki cilvēki.»
Iespējams, ka pat dažs labs seksologs vēl atrodas padomju mantojuma varā. Atcerējos kādas pazīstamas žurnālistes stāstu, ka gatavojusi rakstu par anālo seksu un lūgusi komentāru par to kādam Latvijā zināmam seksologam. Viņam tāds piedāvājums izsaucis sliktu dūšu. «Būtu interesanti uzzināt šāda nolieguma iemeslus. Personīgi es šajā nodarbē vai baudas veidā neko nosodāmu nesaskatu. Taču nevar nepiebilst, ka, protams, šis seksa veids paredzēts nobriedušiem un cieņpilniem cilvēkiem. Kā arī iesakāms konsultēties ar speciālistu, kas pārzina anālā seksa specifiku. Pornofilmas nebūtu pareizā reference, no kurām apgūt šo tehniku,» skaidro Ieva.
Zināms teiciens par kurpnieku bez kurpēm. Interesanti, vai par seksa kouču var teikt to pašu? «Es par seksu un seksualitāti domāju visu diennakti - darbā, zinātniskajā literatūrā, ko ikdienā lasu, sociālajās aktivitātēs, podkāstā «Par baudām». Mani šī tēma aizrauj personīgi, tāpēc rūpējos, lai esmu apmierināta. Man patīk izaicināt cilvēkus un sevi par to domāt, sarunāties, darīt, normalizēt šo svarīgo dzīves jomu. Bet arī vēlos piebilst, ka neesmu kaut kas unikāls, manas seksuālās pieredzes ir pavisam cilvēcīgas ar kāpumiem, kritumiem, svētlaimi un bezdibeņiem. Šo man svarīgi piebilst, jo sabiedrībā pastāv priekšstats, ka seksualitātes speciālisti ir ar seksu apsēsti cilvēki. Tas ir aplams un vulgārs uzskats.»
Pēc lūguma dalīties kādā stāstā par personisko pieredzi un gūtajām dzīves mācībām attiecību un seksa jomā Ieva iesāk ar atmiņām par savu omīti. «Kad agrajā jaunībā omīte man vaicāja: «Meitiņ, vai esi izjutusi orgasmu?», klusībā sarkstot, atzinu sev, ka neesmu vis, taču atbildēju apstiprinoši. Ome droši vien nojauta, ka meloju, tāpēc tik un tā izstāstīja, kas ir orgasms un kā tā laikā sieviete jūtas. Man paveicās ar omīti, jo no tās dienas sākās mani pētījumi un interese par seksualitāti, seksu, orgasmiem - es gribēju just, kas ir orgasms. Savu pirmo O piedzīvoju 25 gadu vecumā, līdz tam turpinot meklējumus un pieņemot, ka, iespējams, esmu brāķis... Just orgasmu nav mērķis, taču ir tik sasodīti patīkami, ka atteikties no tā būtu neprāts.»
Desmit laulībā pavadītie gadi arī bija seksuālo atklājumu laiks. Kādā citā intervijā Ieva atzīstas, ka ar vīru viņu izšķīra bohēma, jo tās bija par daudz. Vai tas varētu nozīmēt, ka bija par daudz seksa? «Es biju atēdusies visādas ekstrēmas pieredzes, ja tā var teikt. Savā būtībā esmu monogāma romantiķe. Sekss mani ir interesējis, cik vien sevi atceros. Bet tikpat labi var teikt, ka daudz ko arī neesmu piedzīvojusi, piemēram, tantrisko seksu, BDSM. Katram ir jāapzinās savas robežas, cik tālu seksuālajās pieredzēs gribam un esam gatavi iet. Lielā mērā piedzīvotais laulībā bija manu robežu pārkāpšana, es nevainoju nevienu, tā bija mana personīgā problēma un galu galā arī izvēle, ko tolaik nepratu atpazīt un savas robežas nosargāt. Tomēr kā pieredze tā ir neatsverama, tagad tā ļoti noder darbā ar klientiem. Mans bijušais vīrs ir lielisks vīrietis un tēvs bērniem, esam labos draugos, bet laulība nebija tālāk iespējama, jo mūsu uzskati par laulības dzīvi atšķīrās. Tā notiek.
Kad laulība beidzās, nolēmu, ka maksimāli daudzveidīgi izpētīšu vīriešu dabu, aktīvi gāju uz randiņiem, pētnieciskos nolūkos tikos pat ar vairākiem vīriešiem vienlaicīgi. Man gribējās saprast, kas notiek latviešu vīriešu dzīvēs, kādas ir viņu gaidas un cerības, kā tās sakrīt ar to, ko gribu es. Tie bija pieci aizraujoši un apdullinoši gadi. Daudziem no satiktajiem kavalieriem noderētu seksa un attiecību terapija, elementāras cieņas izpratne, taču tie ir alfa vīrieši un narcisi, kas savu seksualitāti un performanci pat neiedomāsies apšaubīt. Mācības? Būt vērīgai. Pamanīt. Nemānīt sevi. Nelikt visas cerības uz otru cilvēku. Ja šķiet, ka vainīgs otrs, sāc izmaiņas sevī. Zināt savas robežas. Fiziskā līmenī man patīk neatklātas vietas, daba, esmu riktīgs dabas bērns, hipija dvēsele.»
Nevaram neparunāt par Ievas grāmatām, jo tieši erotisko stāstu rakstīšana savā ziņā lika spert nākamo soli - kļūt par seksa kouču. Izrādās, ka pirmā grāmata sākotnējus tapusi kā dienasgrāmata, to nebija plānots publicēt. Ieva rakstījusi savam priekam. Liktenīgo pavērsienu nodrošināja draudzene - literatūras kritiķe. «Viņa bija padzirdējusi, ka rakstu, un gribēja uzmest aci, lai saprastu, ko es tur māžojos, bet liels bija viņas pārsteigums un neviltota atzinība, kā arī pamudinājums šos stāstus publicēt, jo tie esot lieliski un gaumīgi. Es viņai noticēju. Ar to dienu apstākļi sāka kārtoties tā, ka pilnīgi bez piepūles viss veda uz to, ka grāmata tiks nodrukāta un izplatīta Latvijas grāmatnīcās. Tā bija fantastiski sajūsminoša pieredze! Kā jau visas pirmās pieredzes dzīvē. «Svētlaimes medniece» labu laiku pat pabija «Jāņa Rozes» apgāda topa trijniekā. Domāju, ka tās šarms ir jutekliskā atklātībā un vienlaikus to caurvij sievišķīgs maigums un romantika. Man ir dabiska vēlme rakstīt, tas ir veids, kā es sarunājos ar sevi, kā es sevi saprotu vislabāk, kā īstenoju savā iztēlē radītus notikumus, un man ir patiess prieks un pagodinājums, ka mani darbi šķiet patīkami lasītājiem.»
Savukārt par romānu «Baudu spēles» lieliski un trāpīgi izteikusies Nansija Lībiete, sistēmiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste: «Pagājušā gadsimta 60. gados psihiatrs Ēriks Berns sāka runāt par spēlēm, ko spēlējam savstarpējā mijiedarbībā. Lasot «Baudu spēles», domāju ne tikai par baudu spēlēm, bet par spēlēm kopumā, par spēlēm, ko spēlējam paši ar sevi un citiem. (..) «Baudu spēles» atklāj, cik dažādi esības aspekti mājo ikkatrā no mums.»
Ievai nav sveša veģetatīvā distonija. «Tāds sastrēgums un sabiezējums brieda divus gadus, bet pagājušā gada rudenī piedzīvoju totālu izdegšanu, veģetatīvo distoniju un, iespējams, pat depresiju. Tā notiek tad, kad cilvēks nedara to, kas viņam ir paredzēts, kad cenšas apvienot neapvienojamo, kad uztur attiecības, kas ir toksiskas. Man bija tā, ka no rīta nevarēju piecelties no gultas, galvassāpes, reiboņi, trauksme. Šķita, ka acis no tām sajūtām izspiedušās, galva kā skrūvspīlēs. Paldies manai bijušajai kolēģei Nansijai, viņa mani pierunāja aiziet pie ārsta, atvērt slimības lapu un atgūties. Atbalsta cilvēks šādos laikos ir ļoti nozīmīgs. Man palīdzēja izķepuroties kolēģi, bērni, terapeits un vēlāk arī Edijs. Kādu mēnesi nespēju neko vairāk kā lasīt grāmatas un gulēt. Izmēģināju antidepresantus, taču man ļoti nepatika, kā tabletes maina uztveri, uzvedību no pilnīgas bezjūtības līdz ārprātīgam radošumam.
Sāku iet terapijā, atteicos no antidepresantiem, atsāku pamazām just sevi, iepazinos ar Ediju - viņš mani satika ļoti zemā manas dzīves punktā. Milzīgā pateicībā varu teikt, ka viņš man palīdzēja iziet no šīs krīzes. 2020. gada decembrī pieņēmu lēmumu aiziet no darba «Tildē». Sāku pilnīgi jaunu dzīvi. No nulles. Svarīga ir disciplīna atkopšanās procesā - katru dienu devos garās pastaigās, peldēju - ziemā un vasarā, regulāras maltītes. Uztaisīju savas dzīves inventarizāciju. Atteicos no visa un visiem, kas man vairs neder. Laikam tā bija zināmā četrdesmitgadnieka krīze.»
Par laimi, krīze pārvarēta, un nu Ieva ir pārliecināta, ka sākušies dzīves garšīgākie gadi. Līdz tam dzīve bijusi sevis meklējumu un pieņemšanas laiks. Tagad laimīgas, harmoniskas attiecības - 15. novembrī nosvinējuši gada kopā būšanas svētkus. «Jūtu, ka esmu atradusi savu cilvēku, mums kopā būt ir viegli un harmoniski. Viņš ir lielisks vīrietis, viņā ir vīrišķības viskvalitatīvākie elementi, kas mani valdzina, iepriecina, lutina manus jutekļus. Mums labi saskan gan sadzīviski, gan vērtības, gan seksuālās vēlmes. Es daru darbu, kas man sagādā milzu gandarījumu, man ir brīnišķīgi bērni, kā arī daži patiešām labi draugi. Ekskluzīva dzīve.»
Citus cilvēkus Ieva aicina būt cieņpilniem pret sevi, savu seksuālo kodolu. Sekss ir ļoti nozīmīga attiecību šķautne, viens no dažiem pamatpīlāriem. Ja nav seksuālas saskaņas un harmonijas, ļoti grūti būt šādās attiecībās. «Man neprātīgi gribas, lai cilvēki ir laimīgi, taču daudzi redz laimi tikai nākotnē un gaida to no citiem. Aicinu par savu laimi rūpēties pašiem, jo patiesa laime ir baudpilnas un mīlošas attiecības vispirms ar sevi.»
***
9 īsi jautājumi un atbildes
Ja būtu jāizvēlas tikai viens, ko paturēt - sekss vai rakstniecība, ko izvēlētos?
Nu gan jautājums... protams, sekss. No tādas baudas būtu neprāts atteikties.
Vai var teikt, ka sekss ir hobijs, aizraušanās?
Dzīves esence un virzītājspēks. Sekss ir visa dzīve, un visa dzīve ir sekss. Seksualitāte ir cilvēka visas rosīšanās pamatā. Seksualitāte nav tikai sekss.
«Būt par sevi» - moderns 21. gadsimta aicinājums?
Par šo tēmu ir viens kolosāls internetā atrasts joks. Sabiedrība: esi pati. Arī sabiedrība: nē, ne tā. Būt par sevi nav viegli, jo bez tevis ir arī pārējā pasaule, sabiedrība, ģimene un cilvēki, ar ko jārēķinās. Būt par sevi ir gana izaicinoši, tomēr es tad cilvēkiem piedāvāju pasapņot. Ja nebūtu nekādu ierobežojumu, kāda tu būtu? Kā rīkotos visās savās esošajās dzīves lomās? Varbūt ir lomas, no kurām tu atteiktos? Un ko no tā visa varētu īstenot?
Kādreiz teicāt, ka gribētu vadīt erotisko preču veikalu. Vai joprojām to gribētu?
Kad nebija «SexyStyle», man tiešām tāda doma bija - tolaik nebija kvalitatīvu un estētisku veikalu, tikai tādi bordeļveidīgie.
Kas pašai iecienīts pirkums tādā veikalā?
«Womanizer» klitora stimulators ir bomba! Tam vajadzētu būt katras sievietes seksa rotaļlietu pūrā.
Kāda ir nākamā iecerētā grāmata?
Drīz klajā nāks erotiskās mākslas un uzdevumu krājums «uzVELC SEVI. Izkrāso savu seksualitāti». Mana vēlme ir aicināt caur mākslu un radošu rosīšanos iepazīt, atklāt, ļauties un izaicināt savu seksualitāti. Pateicoties brīnišķīgām dāmām māksliniecēm, kuras piekrita šajā izjūtu projektā piedalīties ar saviem radošajiem darbiem, zīmējumiem, grāmatā varēs atrast daudzas aizraujošas idejas seksualitātes piedzīvošanai, jutekliskuma baudīšanai vai brīvā laika pavadīšanai.
Kas vairāk grāmatu sižetu pamatā - iztēle vai pašas piedzīvotais?
Nevar noliegt, personīgā pieredze ir iedvesmojusi visiem maniem darbiem. Tikai rakstot īsti un atklāti, autora darbi ir interesanti. Tomēr talantīgs autors prot saglabāt intrigu un līdz galam neatklāt, kur iztēle, kur patiesība. Man šķiet, ka man tas izdodas.
Kurš no citu rakstītajiem darbiem šajā savā žanrā šķiet ļoti labs?
Viena no manām visu laiku lieliskākajām erotiskā žanra grāmatām ir Tomija Baiera «Akvārijs». Meistarīgs erotiskais trilleris, kas turēja spriedzē un intriģēja no sākuma līdz beigām.
Vai esat sapratusi, kurām fantāzijām labāk palikt tikai fantāzijām?
Tas ir individuāli. Manuprāt, fantāzijas tāpēc arī ir visinteresantākās, jo nav realizētas. Fantāzijas pārvēršot realitātē, nereti nākas vilties.
***
