VAKARA ZIŅAS. Par laikiem, kad mīlēt Latviju bija drosmīgi

 
Dziedošie kungi no Liepājas teātra un komponists Valdis Aivars (priekšplānā – pirmās rindas pašā vidū) pagājušā gadsimta 80. gados. ©GUNĀRA BORGA PERSONISKAIS ARHĪVS

Garajos mūsu valsts okupācijas gados drosmīgu un patriotiski noskaņotu latviešu nav trūcis, lai gan pēc neatkarības atjaunošanas šad tad izskan pretējs viedoklis. Liela daļa no šiem cilvēkiem savas pārliecības dēļ piedzīvoja represijas: viņi tika izsaukti uz t.s. Stūra māju, pratināti, tiesāti un pat izsūtīti. Vieglākus represiju veidus, kas izpaudās kā dažādu šķēršļu radīšana šo cilvēku ikdienā, nav vērts pat pieminēt. Šoreiz par vairākām epizodēm, kas atklāj padomju laikos dzīvojošo tautiešu drosmi pretoties varai.

«Es uzskatu padomju varu Latvijā par nelikumīgu»

Savulaik vairākās Latvijas slimnīcās praktizējis ārsts ķirurgs Bertrams Rozenbergs (23.10.1904.-18.02.1960.) - īsts mūsu valsts patriots, par ko viņš tika tiesāts. Ķirurga lielais grēks padomju funkcionāru ieskatā bija dienests Latviešu leģiona 19. divīzijā, kur viņš bija galvenā pārsiešanas punkta vadītājs, kā arī fakts, ka 1940. gadu sākumā ārsts vadīja Tukuma slimnīcas Ķirurģijas nodaļu, neilgi arī visu slimnīcu, un pat bija Tukuma pilsētas vecākais. Ienākot pilsētā vāciešiem, Rozenbergs pie Tukuma slimnīcas uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu.

Latvijas PSR IeM karaspēka kara tribunāla spriedums bija bargs - brīvības atņemšana uz 25 gadiem, tiesību atņemšana uz pieciem gadiem un mantas konfiskācija. Kad ķirurgam dots pēdējais vārds, viņš teica: «Es uzskatu padomju varu Latvijā par nelikumīgu, tāpēc sevi par PSRS pilsoni neuzskatīju un neuzskatu. Žēlastību no tiesas neprasu, bet prasu godāt taisnību pēc romiešu tiesībām» (avots: Petričeka, R. «Bertrams Rozenbergs. Fiat Justitia». - Rīga: Vesta-LK; 2012. - 48. lpp.).

Pēdējā darbavieta dakterim bija Liepājas pilsētas slimnīca. «Liepājas kolēģi, kuri strādājuši kopā ar Bertramu Rozenbergu, vēl tagad ar humoru atceras, ka dakteris nav ļāvis runāt žargonā, bet sarunas biedra teikto uzreiz izlabojis. Pats viņš runājis tīrā, labskanīgā, izkoptā latviešu valodā» (avots: Gaitniece. L. «Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi». - Rīga: Vesta-LK; 2017. - 65. lpp.).

Bertrams Rozenbergs mira 1960. gada 18. februārī un tika apbedīts Rīgas I Meža kapos. Pavadīšana pēdējā gaitā izvērtusies neaizmirstama - izrādīt pēdējo godu bija ieradies milzums cilvēku. Aculiecinieki atceras, ka sirmas kundzes rokās turējušas Alpu vijolīšu pušķīšus, kas saliktas pa krāsām - sarkans, balts, sarkans. Tās bija bēres, kas ļoti interesējušas čekistus - arī to kapsētā nav trūcis.

«Karstais kartupelis» - Mirušo piemiņas dienas

Rīgas Meža kapi, kur apbedīts pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste (14.09.1859.-14.03.1927.) un Latvijas Republikas ministru prezidents, 1. Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (05.02.1887.-22.08.1925.), padomju okupācijas laikā, īpaši novembra nogalē - Mirušo piemiņas dienā, tika uzmanīti ar uzcītīgu modrību. Valsts drošības komitejas darboņu bijis pilni krūmi. Viņu uzdevums - novērot, kurš dodas pie valstsvīru kapavietām nolikt ziedus un svecītes. Pēc tam šos cilvēkus izsauca vai pat ar varu aizveda uz Stūra māju.

Par spīti iespējamajām represijām, drosmīgu cilvēku nav trūcis. Kādā no Mirušo piemiņas dienām pa kapiem pastaigājušās divas māsīcas, no kurām vienai bija juridiskā izglītība. Abas novērojušas, ka kāda veca kundze bez slapstīšanās un bailēm dodas tieši pie Meierovica kapa. Viena no māsīcām par redzēto bijusi izbrīnīta, taču otra - tā, kurai juridiskā izglītība, atteikusi: «Un ko padomju vara viņai izdarīs? Atņems pensiju, vai?»

Padomju okupācijas laikā abu Latvijas pirmās brīvvalsts laika izcilo politiķu kapavietas koptas netika. Vēl trakāk - tām priekšā speciāli stādīja krūmus, lai kapavietas nebūtu redzamas. Reiz tika novērots neparasts skats: vairāki kapu strādnieki, piestūmuši ķerru ar darbarīkiem, kapavietas mēģinājuši attīrīt - izcirst krūmus, apkārtni sakopt. Protams, klāt bijuši arī modrie uzraugi no Stūra mājas. Uz jautājumu, ko tad jūs te darāt, izskanēja atbilde: «Priekšnieki lika!», un darbs tika turpināts. Kad modrie uzraugi atjēgušies vērsties pie kapsētas pārziņa, atklājies, ka arī viņam tā ir pirmā dzirdēšana, taču bijis jau par vēlu.

Kam miršanas diena, kam dzimšanas diena

Ir dzirdēts par dzimšanas dienu svinībām 18. novembrī, kas padomju varas gados izsauca aizdomas. Ja gaviļnieks un viesi atļāvās uzvesties skaļāk - sākuši dziedāt, milicijas apmeklējumi bija neizbēgami. Jubilāram vajadzēja uzrādīt pasi, lai miliči pārliecinātos, ka tiešām tiek svinēta dzimšanas diena, nevis rīkots kas pretvalstisks.

Ilgus gadus Liepājas teātris nebija iedomājams bez talantīgā aktiera Valdemāra Zandberga, kurš dzimis 1927. gada 5. martā. Kā atceras viņa kolēģis Gunārs Borgs, ar milicijas apciemojumiem savas dzimšanas dienas svinību laikā bija jārēķinās arī Zandbergam. Iemesls vienkāršs: skatuves mākslinieks dzimis tajā pašā datumā, kad miris Josifs Staļins! Ja 5. martā kāds cilvēks uzvedās skaļāk, arī tas padomju okupācijas laikā šķita aizdomīgi un bija iemesls milicijas apmeklējumam.

Aizliegums uzstāties galvaspilsētā

Pagājušā gadsimta 80. gadu nogalē režisors Ilmārs Elerts 10 dziedošajiem aktieriem no Liepājas teātra iestudēja koncertprogrammu «Un atkal zilā vakarā», kas veltīta latviešu strēlniekiem. Skatuves mākslinieks Gunārs Borgs atceras, ka bija norādījums programmā iekļaut proletariāta vadoņa Ļeņina citātus. Ņemot vērā, ka neviens no šiem 10 aktieriem nekad nav bijis Komunistiskās partijas biedrs, šāds noteikums šķita nepieņemams. Lai rastu kompromisu, toreizējais teātra direktors un aktieris Jānis Dreiblats izdomāja izlīdzēties ar vienu Jakova Sverdlova citātu, ko vienreiz uzstājoties arī nolasīja.

Programmā bija jāizskan Imanta Kalniņa komponētai dziesmai «Gaidi mani Ventas malā» no lugas «Balāde par nezināmo zēnu». Cenzūra lika izmainīt vienas rindas vārdus un dziedāt tā: «Sarkans karogs, sarkans karogs.» Priekšnesumā, kas notika Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad Rīgas Tehniskā universitāte), kur piedalījās arī Ēvalds Valters, tika dziedāts šādi: «Sarkanbalti sarkans karogs, augstu pacelts, plīv’.» Publikas emocijas nav iespējams ne atstāstīt, ne aprakstīt, taču drīz vien sekojusi pretreakcija. Šo dziesmu dzirdēja arī tādas ausis, kam labāk to būtu nedzirdēt. Rezultātā Liepājas teātra 10 dziedošajiem aktieriem komponista Valda Aivara vadībā aizliedza uzstāties galvaspilsētā.

Pēc šīs programmas 10 dziedošie aktieri kļuva par 10 kungiem no Liepājas teātra. Ar šo nosaukumu mākslinieki sniedza koncertus Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Trimdas tautieši, uzzinot, ka neviens no aktieriem nav bijis Komunistiskās partijas biedrs, viņiem aplaudējuši, stāvot kājās.

«Mēs dziedājām Doma laukumā tajā vakarā, kad no ASK stadiona nāca interfrontes gājiens. Toreiz varēja beigties visādi,» stāsta Gunārs Borgs. «Vēlāk saņēmām 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes. Tās pasniedza Marina Kosteņecka un Andris Jaunsleinis.»

***

Abonē "Vakara Ziņas" šeit.