Dainis Īvāns – žurnālists, publicists, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes īpašnieks, ieguvis Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa titulu. Viņš sarunā ar »Vakara Ziņām« atgādina Latvijai svarīgus un izšķirošus vēsturiskus brīžus, kas savu aktualitāti nezaudē arī mūsdienās. Dainis Īvāns stāsta par savu ikdienu un dalās pārdomās par šo laiku.
«Darba vienmēr ir gana. Strādāju pie vairākiem scenārijiem. Skolēnu brīvdienās jāpavada laiks ar mazbērniem. Dzīvoju laukos, jādara lauku darbi. Rudens raža jau ir novākta, bet ir jāsagatavo zeme, malka jāsagādā. Mājas darbu un bērnu pieskatīšanas dēļ nevaru strādāt tik daudz, cik gribētu, bet man joprojām ir darbs, kas nav beidzies un nebeigsies līdz 2023. gadam. Tā ir Māra Martinsona filma par pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Fundamentāls darbs, jo faktiski atdzīvinām dienas, kuras var saukt par latviešu tautas piedzimšanu. Līdz latviešu dziesmu svētkiem latvieši nekad nav bijuši kopā. Bet te viņi ienāca Rīgā un apjauta savu spēku. Scenārijs ir gatavs, filmā būs īpaši spoži aktieri - Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Andris Bulis, kurš atveidos galveno varoni - dziesmu svētku tēvu Rihardu Tomsonu. Daudzi nemaz neiedomājas, ka Tomsons bija viens no veiksmīgākajiem rūpniekiem, lielākās fabrikas īpašnieks. Filmā parādīsies arī Auseklis, Pumpurs un jaunais Rīgas arhitekts Jānis Baumanis.
Ir diezgan grūti parādīt to laiku, jo par pirmajiem dziesmu svētkiem ir apraksts un publikācijas, bet pierādījumu, kurus varētu pataustīt, palicis ļoti maz. Bet tajā pašā laikā varam konstatēt, ka neviens vēsturnieks nav mēģinājis restaurēt tā laika dzīvi kopumā. Piemēram, ļoti ilgi meklēju informāciju par policijas vēsturi.
Tas laiks ir arī mūsdienām ļoti pamācošs un iedvesmojošs. Tas bija brīdis, kad latvieši iekaroja Rīgu, kļuva par vieniem no lielākajiem namu un zemes īpašniekiem. Šodien vajadzētu atcerēties to ziedošanos - visi šie cilvēki, Rīgas Latviešu biedrības runasvīri, dziesmu svētkus organizēja par personīgajiem līdzekļiem. Jānis Baumanis brauca no Jūrmalas uz Rīgu un par velti cēla svētku estrādi Mežaparkā. Cilvēki rīkojās nesavtīgi.»
«Ir otra filma, kas «pakārusies» gaisā bēdīga notikuma dēļ un kurai vajadzēja būt jau pabeigtai. Scenārijs bija sen uzrakstīts. Tas ir par Neatkarības karu - notikumu, kas Latvijā nav parādīts; kad Latvijas armija brīnumainā kārtā uzveica Krievijas impēriju. Režisors bija Askolds Saulītis. Mēs šajā vasarā gatavojāmies piemeklēt vizuālo materiālu šai dokumentālajai filmai. Izvēlējāmies veidot stāstu par Latvijas armijas jaunāko kareivi, absolūti dokumentālu tēlu - 11 gadus vecu zēnu. Tolaik viņš aizbēga no mājām un iestājās Cēsu rotā. Faktiski viņš armijā palika līdz bermontiādei, kad nepilngadīgos no armijas atbrīvoja.
Askolds Saulītis diemžēl 50 gadu vecumā pagājušā gada martā aizgāja viņsaulē. Pēkšņi! Tagad kopā ar dažiem kolēģiem, kas strādāja pie filmas, gribam atgriezties un pabeigt šo darbu tā, kā Askolds Saulītis būtu gribējis.
Ir vēl viens scenārijs, kas gaida savu kārtu. Vēl man ir darbs arī Tautas frontes muzejā, kas gan notiek attālināti. Katru mēnesi ir tiešsaistes diskusijas par dažādām Atmodas laika tēmām, kurām ir diezgan daudz skatījumu. Tikko pabeidzām ar muzeju projektu - dažādos avotos tika atrastas manas Atmodas laika runas, kuras visas ir pazudušas ierakstu veidā vai arī iznīcinātas no bailēm augusta puča laikā. Šīs runas es trīs gados tomēr mēģināju restaurēt un ierunāju. Darbs ir praktiski pabeigts.»
Atminoties dziesmu svētkus, Dainis Īvāns uzsver, ka tolaik bija daži desmiti jaunlatviešu, kuri, balstoties uz savu entuziasmu un patriotismu, iedvesmoja Latvijas tautu. Prestižu izglītību galvenokārt ieguva turīgu latviešu bērni, kas studēja Tērbatas, Maskavas, Berlīnes, Cīrihes universitātēs. Piepeši uz dziesmu svētkiem vēlējās doties prestižās ārzemju augstskolās un universitātēs studējušie latviešu studenti, lai būtu par svētku kārtības sargiem. Tika atlasīti spēcīgi puiši, lai varētu atvairīt uzbrukumus, jo toreiz tika uzskatīts, ka latvieši ar savām bauru dziesmām ir iegājuši Rīgā. Pēc tam sākās latviešu pirmā atmoda, ko veicināja dziesmu svētki.
«Uzņemot filmas pirmo kadru, aktieriem teicu: ar Dieva svētību lai mums izdodas kopā ar šiem lielajiem gariem, kas šobrīd atdus Lielajos kapos! Mēs pirmo atmodu neesam vēl pietiekami novērtējuši, un pirmā dziedāšanas svētku filma varētu būt liela nodeva. Starp citu, ērģelniekam Jānim Cimzem, kurš bija pirmais, kas vāca un apdarināja latviešu tautas dziesmas, tolaik populārā laikrakstā «Mājas Viesis» pirms 150 gadiem bija ļoti skaists raksts «Jaunais dundurs, jeb bēdīgi piedzīvojumi». Pamattēma ir tāda, ka Latvijā izplatās holeras epidēmija, un viņš saka: latvieši, neesiet dunduri un avis, ejiet un potējieties! Es domāju, tas bija ļoti svarīgi. Viņš bija Valkas skolotāju semināru vadītājs, faktiski visi tautskolotāji viņu zināja, viņš bija visu koru diriģentu skolotājs. Un viņš pauda ideju, ka vajag būt atbildīgiem, rīkoties apgaismoti, nevis kā pēdējiem tumsoņām. Šis raksts par potēšanos ir viens no retajiem Jāņa Cimzes rakstiem, ko viņš ir rakstījis latviski. Viņam likās ļoti svarīgi latviešiem dzimtajā valodā pateikt to, kas ir dzīvībai nepieciešams, lai nācija izdzīvotu.»
«Protams, ir pārdomas par to, kas tagad notiek. Pirmajos dziesmu svētkos bija skaista ideja - latviešu tauta ir jāmodina ar gaismu. Jāzeps Vītols komponēja dziesmu «Gaismas pils», kuras teksts tika ņemts no Ausekļa dzejoļa «Kurzemes teika». Galvenā jaunlatviešu ideja bija apgaismot tautu un sabiedrību, kas, manuprāt, šodien, kad pastāv populisms, ir pat vēl svarīgāk. Reizēm jūtos sarūgtināts par to, ka mums ir tādi viedokļu līderi, kuri izplata dumjības, kurām tomēr ir baismīgi daudz sekotāju. Nezinu, no kurienes cilvēki tās ņem. Nelaime tā, ka nevakcinējas. Pat mazajam ezītim mežā ir skaidrs, ka tā ir vienīgā iespēja sevi paglābt. Domāju, tas ir drausmīgs šo cilvēku egoisms un spļaušana virsū visai sabiedrībai. Mani reizēm sāk kaitināt šie antivakseri, kuri agresīvi mēģina rādīt savu nostāju. Faktiski tas, kas tagad notiek, ir antivakseru uzvara. Viņi beidzot ir panākuši to, ko gribējuši.
Vēl viena lieta, par ko vajadzētu aizdomāties, ir vainīgo meklēšana. Man liekas, ka tas ir diezgan bīstami. Sabiedrības vispārējais noskaņojums, ka visi ir vainīgi, valdība ir vainīga, tikai ne es. Darīšu tā, kā gribu, bet vainīgs ir Kariņš. Kariņam ir pienākumi, bet mums visiem ir tiesības. Protams, ka Kariņam ir grūti. Man liekas, mums ir paveicies, ka viņš ir ministru prezidents - šajā situācijā reti mierīgs un saprātīgs cilvēks, kuram acīmredzot nav viegli tajā koalīcijā, kur arī ir populistiski cilvēki. Tikko viens «Saskaņas» vadonis paziņoja - vaina ir tajā, ka nav krievu valodā informācijas [par vakcinēšanos]. Patiesībā krieviski informācijas ir daudz vairāk. Un nav runa par valodu. Runa ir par to, ka cilvēki nedzirdēs to, ko negrib.»
«Bēdīgākais ir tas, ka ar katru Saeimu esam ievēlējuši arvien vairāk populistu. Vai nākamajās vēlēšanās būsim tik saprātīgi, ka spēsim ievēlēt kaut ko labāku? Diemžēl izskatās, ka spēsim ar katru reizi ievēlēt kaut ko sliktāku. Bet nevajag nolaist rokas tieši tāpēc, ka ir arī kāda saujiņa saprātīgo. Līdz ar to saprātīgiem cilvēkiem jābūt nedaudz aktīvākiem, jāsolidarizējas un jāmēģina tomēr to ganāmpulku vest pie prāta. Reizēm ir jābrīnās par to, ka gudru cilvēku un zinātnieku teiktais paiet gar ausīm. Bet populisti un puskoka lēcēji ir ļoti vienkārši, primitīvi, un viņu teiktais cilvēkam apziņā aizķeras.
Uzskatu, ka Egils Levits ir ļoti labs prezidents, jo ir darījis ļoti daudz, ko cilvēki neredz un ko var izdarīt šajos apstākļos. Varbūt viņam vajadzēja būt lielākam populistam, lai viņš vairāk uzrunātu tos, kuri nesaprot neko. Acīmredzot viņi tādu gudru un intelektuālu cilvēku valodu nesaprot. Tur mēs nevaram neko daudz prasīt.
Droši vien atbildība ir jāuzņemas arī žurnālistiem. Gandrīz visās tīmekļa ziņu lapās izvelk vienu frāzi, kas ir pietiekami sensacionāla, lai pievērstu uzmanību. Es nevaru atrast absolūti neitrālu informāciju, kas nav komerciāli izdevīga, jo viss ir atkarīgs no klikšķu un tirāžas daudzuma. Tā ir nebeidzama dilemma. Gluži tāpat kā politiķi, arī mediji nedrīkst pārmērīgi slīgt populismā, jo tas atspēlēsies tālākā nākotnē.
Ja es ko varu pārmest valdībai, tad ierobežojumus. Nevajadzēja arī klausīties tos plānprātiņus, kas pie Daugavas protestēja pret vakcinēšanos. Tomēr vajadzēja laikus ieviest ierobežojumus un dot iespēju vakcinētajiem cilvēkiem dzīvot normālu dzīvi, kāda vasarā jau bija. Nu antivakseri savu panāca, mēs te visi sēžam mājās.»
***
