Otrdien, 2. novembrī, savu 69. dzimšanas dienu svinēja vairāku paaudžu skatītāju mīlētais un allaž humora pilnais bijušā Jaunatnes teātra aktieris Enriko Avots. »Vakara Ziņas« sazinājās ar mākslinieku, lai uzzinātu, kā paiet viņa dienas pandēmijas laikā.
«Man nav nekā interesanta, ko pastāstīt. Nu tā - sēžu mājās, nekas nenotiek. Cik varu, tik rūpējos par savu veselību, bet… Darba nav! Un nevar būt. Nu, vispār - tās ir šausmas!» pagalam pesimistisks izklausās allaž optimisma pilnais skatuves mākslinieks. «Priecīgs neesmu, jā. Kad varēja strādāt un visu ko darīt, tad arī bija prieks. Tagad nav,» saka lieliskais aktieris, kura skatuves pieredze krājusies vairāk nekā 40 gadu garumā.
Pēdējos gadus Enriko Avots aktīvi darbojās teātra klubā «Austrumu robeža» - gan spēlēja izrādēs, gan pats tās iestudēja. No 2017. gada rudens repertuārā joprojām ir viņa iestudētā asprātīgā situāciju komēdija ar detektīva elementiem «Mīļais pulkvedis», kurā aktieris pats spēlē galveno - Albēra Lamāra - lomu. Un 2019. gada rudenī viņš «Austrumu robežā» iestudēja pārpratumu komēdiju «Nāvīgā dāvana», kur arī pats spēlē un smīdina skatītājus līdz asarām.
«Vasarā, kad teātris bija atļauts, mēs šīs izrādes nespēlējām, jo nevarējām dabūt publiku. Teātra sezonas sākumā nedaudz parādījām, izrādes bija saplānotas arī uz priekšu, bet tad atkal visu aizklapēja ciet,» stāsta Enriko Avots, piebilstot, ka viņa režijā tapušas arī divas izrādes bērniem - «Īkstīte» un «Runcis zābakos».
Savulaik intervijā «Neatkarīgajai» aktieris atzina, ka viņš visu mūžu dzīvojis savā - teātra - pasaulē un par to, kas notiek «ārpusē», vispār nav domājis. «Man it kā būtu jādomā, bet es negribu, jo man tas viss šausmīgi nepatīk! Es labāk smīdinu ļaudis. Man patīk, ka cilvēki smejas, ka visiem ir jautri un labi,» viņš teica.
Tāpēc viņš šodien ir apjucis, saskumis un sabēdājies. «Tagad viss ir apstājies, neko taču vairs nedrīkst. Pat ārā no mājas īsti nedrīkst iet. Vienīgā cerība, ka mūžīgi jau tā nebūs. Cerēsim, ka pienāks tāds laiks, kad atkal viss varēs notikt. Laikam ir jāmēģina tam noticēt,» viņš domīgi nosaka, uzreiz gan piebilstot, ka viņam nav receptes, kā šo visu pārdzīvot, izturēt, kā tam tikt pāri.
«Es tiešām nezinu, kā... Man nav jums padoma. Jo nevar jau zināt, kas notiks tālāk. Mums jau tikai sola, ka ārkārtējā situācija un mājsēde būs uz nepilnu mēnesi. Nebūs tā! Pagājušā gada pieredze neļauj tam noticēt. Nebija tā, kā solīja! Un es nezinu, kā būs. Neko diemžēl nevar zināt, jo diezgan ilgi tas viss jau ir…»
Sarunas noslēgumā taujāts, kā viņš šajā laikā rūpējas par savu veselību, Enriko Avots atteic, ka veselība arī vairs nav diez ko stipra. «Cenšos staigāt, cik nu varu, dzeru zāles un kaut kā jau turos.»
***
