VAKARA ZIŅAS. Ideja brīvdienām - romantiska pieturvieta Vidzemes jūrmalā

 
©Lāsma Gaitniece

Kā maza pērlīte Latvijas kaklarotā, kā neliels dārgakmens Vidzemes jūrmalā atmirdz Saulkrasti.

Vieta Baltijas jūras piekrastē, ko dāsni sasilda saule un liegi noglāsta vējš. Vieta ar īpašu noskaņu, kā arī garu, līkločainu un pārsteigumiem bagātu vēsturi. Nejaušs ceļinieks, nokļuvis Saulkrastos, vispirms nopriecāsies par saules apmirdzēto jūru un pludmales smiltīm, kam turpat blakus aizvijas šoseja, sev līdzi aiznesot darbdienu nemieru. Var gandrīz vai apgalvot, ka vilinājums apstāties, iziet caur nelielo priežu mežiņu un pakavēties pludmalē būs nepārvarams. Arī vēlme iemērkt plaukstas kādā no mazajām upītēm - Inčupē, Pēterupē, Ķīšupē vai Aģē, kas, apejot savā ceļā lielus akmeņus un citus šķēršļus, ietiecas jūrā.

Visslavenākā persona - Katrīna II

Dodoties no galvaspilsētas Saulkrastu virzienā, vispirms piestājam Pabažos. Vēsturiski tas bija neliels, trūcīgs zvejnieku ciemats, kurā vairāk cilvēku sastopams vien vasarās, kad laiks ir saulains un apmeklētājiem atvērtas pāris kafejnīciņas. Iespējams, visslavenākā persona, kura sava brauciena laikā piestājusi Pabažos un pārnakšņojusi vietējās muižas vasarnīcā, bija Krievijas ķeizariene Katrīna II. Arī viņu vilinājusi pelde Baltijas jūras ūdeņos. Kā liecina vēstures avoti, ūdens priekiem ķeizariene nodevusies pretī vietai, kur atrodas Baltā kāpa. Lai paliktu kāda atmiņa par jauki pavadītajiem mirkļiem, augstdzimusī dāma pretī kāpai iestādījusi divas liepas, kas tur kuplo vēl aizvien.

Mazā Inčupe

Baltā kāpa ir veiksmīgi izvēlēta vieta, no kuras sākt iepazīt Saulkrastus, un ne tikai tāpēc, ka, stāvot tās virsotnē, paveras romantisks skats uz jūru, Inčupes grīvu un plašo pludmali. No kāpas līdz Saulkrastu centram aizvijas aptuveni četrus kilometrus garš celiņš - Saulrieta taka. Kaut arī aptuveni 18 metru augsta, kāpiens līdz Baltās kāpas virsotnei nerada ne mazāko grūtību. Apkārtne ir sakopta un labiekārtota, augšup ved koka pakāpieni, arī laipas, kuru malās ik pēc noteikta attāluma novietoti soliņi atpūtai. Kad nokļūts kāpas augstākajā vietā, rodas vēlēšanās veikli noskriet lejā pie jūras. Arī no otras (no piekrastes) puses paveras brīnišķīgs skats: Balto kāpu grezno iespaidīgas priedes, kuras sava varenā izskata dēļ būtu pelnījušas, ka prasmīgas rokas tās iemūžinātu gleznā. Gan piebilstams, ka ļaudis no Kurzemes krietni vairāk par dižajām priedēm varētu ieintriģēt mazās, līkumainās Inčupes ieteka Baltijas jūrā. Kurzemes piekrastē šādu vietu, kur upes ūdeņi savienojas ar jūru, nav daudz, savukārt Saulkrastos, to apkārtnē tādu vien ir veselas četras.

Pirms došanās prom par Pabažiem, kas kopš 1950. gada ir viena no Saulkrastu pilsētas daļām, uzzinu ko pārsteidzošu. Izrādās, tieši šajā jūrmalā meklējams latviešu kuģubūves vēstures pirmsākums; te agrākos laikos meistari būvējuši varenus kuģus.

Piemiņa izsūtītajiem

Tālāk ceļš ved uz Saulkrastu pilsētas centru. Caur mašīnas logu uzmanību saista vairākas ceļotājiem interesantas vietas, viena no tām - Saulkrastu (Pēterupes) evaņģēliski luteriskā baznīca. Neliels, balti krāsots, rudenīgo koku ieskauts dievnams Pēterupes krastā. Paraustām durvju rokturi - sestdienas pievakarē diemžēl slēgta. Taču, kas zina, varbūt tas nemaz nav slikti, jo līdz ar to vairāk laika varam veltīt baznīcas apkārtnes apskatei. Apstāties un tvert pēc fotoaparāta liek gar baznīcas sāniem plūstošā Pēterupe, kas piebirusi pilna dzeltenām un sārtām lapām, kā arī piemiņas akmens ar iekalto krustu, godinot deportēto Saulkrastu iedzīvotāju piemiņu. Uz to veroties, atmiņā ataust reiz dzirdētais, ka daļa no Rīgas un arī Latgales izsūtīto cilvēku pēc atgriešanās apmetušies tieši Saulkrastos, jo tuvāk par 50 kilometriem no galvaspilsētas šie bīstamie «noziedznieki» nav drīkstējuši dzīvot.

Saulkrastu pludmales pievilcība

Kaut Pabažu jūrmalas pievilcība jau pavisam nesen kā redzēta un novērtēta, brauciens nebūtu pilnīgs, ja nepiestātu arī Saulkrastu pludmalē. Šajā reizē uz jūru devāmies gar dzīvojamo namu kompleksu «Sun Republic», kas atrodas aptuveni 150 metru atstatu no krasta, Ķīšupes grīvā. Vēl labāk un pat ieteicamāk, ja pa koka laipām līdz jūrai un gar tās krastu, vējam gar ausīm šalkojot, var izbraukt ar divriteni!

Pludmales smilts ir raupjāka nekā Rīgas Jūrmalā vai Liepājā, taču šai vietai raksturīgi, ka pludmalē atrodams pa kādam lielam akmenim, kādu vismaz vēju pilsētas jūrmalā neatrast. Protams, arī mazās upītes - Aģe, Ķīšupe, Pēterupe un Inčupe, kas ieplūst jūrā. Līdzīgi kā Pabažos, arī Saulkrastu pludmale ir labiekārtota. Piestājam pie skatu torņa, kur ainavu piedāvā vērot no putna lidojuma, arī pie kafejnīcas «Koklīte», kas savā popularitātē varbūt varētu sacensties pat ar «Vāravu» - padomju varas gados tik ļoti iecienīto Saulkrastu restorānu, kurā brīžiem pat nevarēja tikt iekšā. «Koklītē» ieiet var, taču tā bieži vien ir cilvēku pilna.

Pēc katra ceļojuma, vienalga, lai cik garš vai īss tas arī nebūtu, paliek atmiņas. Tās darbdienām piešķir krāsas, tumšajos vakaros silda un dažkārt palīdz izturēt pelēcību. Pēc Saulkrastu brauciena atmiņā paliks ne tik daudz kādas konkrētas vietas, kā gaismas rotaļas - saules riets, tā atspīdums Baltajā kāpā un priežu mežiņā. Arī saulītes spoguļošanās Baltijas jūras drūmajos ūdeņos.

FAKTI

  • 1764. gadā sava brauciena no Pēterpils uz Rīgu laikā Krievijas ķeizariene Katrīna II piestājusi Pabažos, kur nakšņojusi vietējās muižas vasarnīcā. Pēc viņas brauciena vietējiem iedzīvotājiem bija pienākums uz Pēterpili sūtīt Pēterupē atrastās pērles. Ja kāds izlēma atrasto pērli piesavināties, par to draudējis sods.
  • Pabažu jūrmalā uzbūvēts viens no pirmajiem Latvijas piekrastes buriniekiem - divmastu kuģis «Wictoria», kam bijuši divi īpašnieki. No 1857. līdz 1913. gadam Pabažu jūrmala bija viena no populārākajām kuģu būves vietām Latvijas teritorijā.
  • Baltā kāpa ir 18 metru augsta. Savu nosaukumu tā guvusi no baltajiem sacietējušo smilšu slāņiem, kas, protams, nav smilšakmens, kaut gan ļoti tam līdzinās.
  • Saulkrasti savu nosaukumu, kādu mēs to lietojam tagad, ieguva 1931. gadā (līdz 1951. gadam figurēja nosaukums - Saulkraste). Iepriekš šo vietu dēvēja par Neibādi (Neubad), savukārt Pabažus - par Katrīnbādi.
  • gada 5. novembrī Saulkrastu luterāņu baznīcā sāka kalpot pirmā sieviete mācītāja Latvijā Vaira Bitēna.

Avots: Inga Zemīte «Saulkrasti no vissenākiem laikiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai» (izdevējs: Saulkrastu novada dome)

***

Abonē "Vakara Ziņas" šeit.