VAKARA ZIŅAS. Mazs kaķītis zem eglītes. Satikšanās un vienlaikus izglābšanās stāsts

 
©JĀŅA UN BAIBAS VAHERU ARHĪVS

Šad tad ir gadījies dzirdēt, ka dzīvnieks un cilvēks satiekas, jo, iespējams, tā bijis nolemts. Šķiet, to var attiecināt arī uz bijušā pazīstamā kriminālziņu žurnālista, tagad pensionāra un smiltenieša Jāņa Vahera ģimenes un viņu jaunā mīluļa, kaķēna Gustiņa neparasto tikšanos mežā. «Tagad man ir jāpieskata trīs dēli un trīs astaiņi – Gustiņš, runcis Muris un suņu meitene Grieta, tā ka viena aste vairāk neko nenozīmē,» saka Jānis.

Liktenīgā sēņošana svešā vietā

Vaheru ģimene smej, ka par apmēram divus mēneša vecā kaķēna ienākšanu ģimenē šā mēneša laikā jau pagūts izstāstīt tik daudz reižu, ka Gustiņš esot teju vai kļuvis par interneta un TV zvaigzni. «Devāmies sēņot, braucot no Smiltenes pa Gulbenes ceļu, un pa ceļam drusku aizpļāpājāmies, tāpēc savai parastajai sēņošanas vietai pabraucām garām. Devāmies iekšā mežā, un jaunākais dēls Mārtiņš turējās kopā ar mammu. Vienā brīdī viņi mūs sauca, lai ejam skatīties viņu atradumu. Baiba bija gluži apstulbusi, jo no eglītes apakšas bija izlīdis mazs, novārdzis kaķēns un gājis viņiem klāt. Dzīvnieciņš tiešām bija izmērējis - tievām kājiņām, vieni kauli un āda… Baiba pat nepaguva viņu paņemt rokā, kad kaķēns ielēca grozā, kas bija nolikts zemē,» liktenīgās dienas notikumus atminas Jānis un piebilst - nekas cits neatlika kā mazo atradeni likt mašīnā un vest mājās. «Mums nevienu brīdi pat neienāca prātā doma, ka varētu kaķēnu atstāt mežā un izlikties, ka neesam viņu redzējuši. Jāpiebilst, ka tur apkārtnē māju nav, līdz tuvākajām ir pietiekami tālu, tā ka bez «palīdzības» tik maziņš kaķītis mežā nu nekādi nevarēja nonākt. Un ja tur bija atvesti un izmesti arī citi kaķēni, iespējams, tos jau bija apēdušas lapsas…»

Lielu popularitāti un atsaucību šis notikums izpelnījās arī pēc Baibas ieraksta sociālajā tīklā «Facebook», un tagad Gustiņa saimnieki ar smaidu saka: «Tam ierakstam bija tik daudz «laiku» un «šēru», ka sapratām - ja jau nekā citādi nevaram izpelnīties uzmanību, tad, pateicoties kaķim, atkal esam kļuvuši populāri. Kad Smiltenē eju pa ielu, teju katrs pretimnācējs saka, ka nupat redzējis mūs televīzijā, un apjautājas, kā klājas kaķītim.»

No Beciņas - par Gustiņu

Atvedot kaķēnu mājās, bija jādomā, kā viņu izbarot, jo dzīvnieciņš bijis ārkārtīgi izbadējies. «Sākumā devām biezpienu burtiski ar tējkaroti, jo bija skaidrs - ja kaķītis pārēdīsies, viņš nomirs. Bet rija viņš tiešām nenormāli, tāpēc no virtuves nācās izvākt abu lielo dzīvnieku ēdamtraukus un arī uz galda nedrīkstēja atstāt neko ēdamu. Nu jau situācija ir uzlabojusies.»

Protams, kaķa jaunajiem īpašniekiem nācies domāt, kā mazo atradeni nosaukt, un arī te talkā ar idejām nākuši «Facebook» lietotāji. «Bija priekšlikums, ka kaķis jāsauc par Beciņu, jo viņš pats galu galā mežā iekāpa mūsu grozā. Kad sākām pētīt kaķa dzimumu, nevarēja saprast - puika vai meitene, jo kaķītis vēl bija pārāk mazs. Dažas dienas vēlāk aizvedām kaķēnu pie veterināra, lai izmeklē, un noskaidrojām, ka esam tikuši pie runčuka. Tā nu tika izlemts, ka viņš būs Gustiņš.» Jānis spriež, ka mazais kaķis iepriekš dzīvojis mājā pie cilvēkiem, jo esot ļoti civilizēts - pratis iet kastītē, viņam ļoti patīkot dzīvoties pa rokām un spēlēties.

Aukle Grieta un spēļu biedrs Muris

Naudas kociņš zaudējis savu estētisko funkciju un tiek intensīvi izmantots par abu kaķu - Gustiņa un Mura - aktivitāšu centru. / JĀŅA UN BAIBAS VAHERU ARHĪVS

Mazais mīlulis ātri vien iedzīvojies jaunajos apstākļos: «Sunīte Grieta, kas varētu būt vilka un haskija krustojums, mazajam kaķēnam uzmetās par auklīti, tiklīdz mēs viņu atvedām mājās: viņa mazo appuišo, laiza, ļauj darīt daudz ko tādu, ko normālā gadījumā neļautu… Piemēram, kad Gustiņš man sēž uz pleca un izdomā, ka gribēs tikt lejā, viņš pa taisno nelec uz grīdas, jo vēl drusku baidās no augstuma. Kad pienāk Grieta, Gustiņš uzlec sunim uz muguras un tikai tad uz grīdas, jo tas ir pusi tuvāk. Acīmredzot Grietai ir mātes instinkts un viņai vajadzēja kādu aprūpējamo.»

Savukārt runcis Muris uz Gustiņu sākumā skatījies ar lielu piesardzību, turklāt «viņi abi ir runči, tā ka laika gaitā varētu būt cīņa par varu un pienākumu sadali, un viens no viņiem kļūs par barvedi». Nu jau gan lielais kaķis pie mazā esot pieradis, un Jānis pamanījis, ka abi spēlējas - mazais dzenas pakaļ lielajam, kurš izliekas, ka mūk. «Kad Murim galīgi apnīk Gustiņa izgājieni, viņš met ar ķepu, bet bez nagiem.» Taču citādi visi trīs dzīvnieki sadzīvojot ļoti draudzīgi, un arī Baibas un Jāņa dēli viņus esot ļoti iemīļojuši. «Gustiņš kontaktējas ar visiem un vakarā mēdz izvēlēties, pie kura gulēt pa nakti: šad tad pie vidējā dēla, reizēm pie mums un dažkārt - uz suņa dīvāna.»

Patriote un Tinces kopija

Taujāts, kā Vaheru ģimene tikusi pie abiem lielajiem mīluļiem, Jānis stāsta, ka Grieta pirms trim gadiem 18. novembrī paņemta no vecākā dēla klasesbiedrenes ģimenes («Viņa mums ir īsta patriote!»), savukārt Muri viņi ieguvuši savas iepriekšējās kaķenes Tinces vietā, kura kādā brīdī pazudusi. «Domāju, ka Muris pie mums vienkārši no kaut kurienes atbrauca. Bija pagājuši pāris mēneši kopš Tinces pazušanas, kad reiz puikas nāca iekšā mājā, un kopā ar viņiem - kaķis, kurš bija pilnīga Tinces kopija. Viņš ļoti lietišķi izstaigāja māju, visu izpētīja un nolēma - labs ir, laikam jau te var dzīvot, un tā palika. Tiesa, kādā dienā puikas secināja, ka Tince patiesībā ir runcis,» Jānis smejas, piebilstot - tiešām bijusi sajūta, ka Tince pārmiesojusies jaunpienākušajā kaķī, un tā nu viņš palicis pie Vaheriem. Izrādās, Murim ļoti patīkot braukt mašīnā, un Jānis spriež, ka acīmredzot šādā veidā kaķis no kaut kurienes atceļojis uz Smilteni. «Pāris reižu Muri atradu mašīnas bagāžniekā, kad braucu pēc gāzes baloniem - iespējams, viņš atkal bija nolēmis pavizināties.»

Baiba un Jānis ievērojuši, ka Gustiņam ļoti nepatīk braukt mašīnā, un viņi spriež - iespējams, kaķītis atceroties, kā ielikts mašīnā, aizvests uz mežu un atstāts likteņa varā. «Varbūt viņš paturēts kādu brītiņu kā rotaļlieta, kad apnika, tad aizveda uz mežu un atstāja. Iedomājies - nepilnus divus mēnešus vecu kaķēnu!» Jānis sašutis saka un, atceroties visai vēso dienu, kad Gustiņš mežā tika atrasts, vēl strikti piebilst: «Cilvēki, nu nedariet tādas nelietības!»

*****

Abonē "Vakara Ziņas" šeit.