Kad pirms dažiem mēnešiem tika izsludināts jaunā, talantīgā vijolnieka Daniila Bulajeva solokoncerts, kas gan pandēmijas dēļ tika atcelts, pie šīs ziņas sociālajā tīklā «Facebook» parādījās kādas klausītājas sajūsmas pilnais komentārs, cik veikli mākslinieks izgājis no situācijas brīdī, kad, atskaņojot Vivaldi «Gadalaikus», viņa vijolei pārtrūkusi stīga. Taču līdzīgus incidentus uz skatuves gadījies piedzīvot arī citiem mūziķiem, un tās nav tikai satrūkušas vijoles stīgas vien – māksliniekiem pat ir nācies pašiem labot savus instrumentus un izgudrot atjautīgas metodes, kā izkļūt no ķezas, kad salūst kāds mehānisms.
Vienu no spilgtākajām epizodēm savā mūziķes karjerā 2018. gada «Lielās mūzikas balvas» ceremonijā piedzīvoja jaunā, talantīgā un starptautisku atzinību guvusī latviešu vijolniece Kristīne Balanas - atskaņojot Henrika Veņavska Koncertpolonēzi, viņas vijolei pārtrūka stīga. «Man pašai šis mirklis likās ļoti, ļoti garš, taču, kad beidzot saņēmos paskatīties video no savas uzstāšanās, sapratu, ka patiesībā viss notika ļoti ātri,» atceras Kristīne. «Tobrīd patiešām biju ļoti priecīga un pateicīga, ka Sandis [Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolnieks Sandis Šteinbergs], atsaucoties uz manu izmisīgo lūgumu palīdzēt, mani izglāba, aizdodot savu instrumentu. Tobrīd gan likās, ka pati nesaprotu, kas notiek, un arī Sandis bija apjucis par to, ka ņemu viņam no rokām vijoli…» Šim video, kas skatāms Kristīnes «Youtube» kontā, esot jau vairāk nekā astoņi miljoni skatījumu, un cilvēki bieži viņu atpazīstot tieši šīs epizodes dēļ. «Kad nesen Londonā ēdu vakariņas kopā ar mūzikas industrijas pārstāvjiem, viņi vienubrīd sāka runāt par šo video, un man nācās atzīties, ka tas taču ir mans!» Kristīne vēl piebilst, ka viņas vairāk nekā 300 gadu vecajam un ļoti īpašajam mūzikas instrumentam [Kristīne spēlēšanai izmanto vijoļbūves meistara Antonio Granjāni 1778. gadā darināto instrumentu], kas citādi esot izcilā stāvoklī, stīgas dažkārt esot trūkušas vingrinoties, un iemesli tam varot būt visdažādākie - stīga ir pārāk nostiepta vai nekvalitatīva, spēlējot rodas pārāk liela berze utt. «Protams, pārtrūkušas stīgas var izmantot šovam, un to kādreiz darīja Paganīni - kad viņa vijolei pārtrūka gandrīz visas stīgas, viņš variācijas spēlēja uz atlikušās stīgas.»
Vijolniece ir pārliecināta, ka uz koncertiem vienmēr jābūt līdzi papildu stīgu komplektam, ko nepieciešamības gadījumā nomainīt, jo ne vienmēr ir iespēja aizņemties instrumentu no kāda kolēģa. «Stīgas galu galā nav mūžīgas, tāpēc vienmēr savai vijolei pirms uzstāšanās tās nomainu pret jaunām,» rezumē mūziķe.
2001. gada «Lielās mūzikas balvas» ceremonijā ekstrēmu situāciju piedzīvoja šarmantā flautiste Dita Krenberga. «Visi balvas laureāti atradāmies uz skatuves, kur aktieris Juris Žagars man pasniedza skaisto Armanda Jēkabsona darināto statueti un diplomu, saņēmu arī brīnišķīgu lielu ziedu pušķi. Pēc balvas devos ar flautu rokā, jo pēc tam man bija jāuzstājas kopā ar orķestri, kas jau gaidīja uz skatuves; diriģents Normunds Šnē jau ir pacēlis rokas, lai sāktu diriģēt... Norunāju pateicības vārdus, pēc tam puķes un statueti atdevu, lai noliek aizskatuvē, un devos spēlēt. Lieku flautu pie lūpām, bet - instruments vienkārši neskan, un no tā ārā nāk tikai šņākoņa. Redzot, ka diriģents Normunds Šnē sāk nervozēt, mēģināju spēlēt vēlreiz, bet tas pats!» Apzinoties, ka Opera ir pilna ar skatītājiem un ceremonijas tiešraide tiek rādīta televīzijā, Dita publikai atvainojusies, sakot - mīļie, būs jāsāk vēlreiz, jo kaut kas ir noticis ar instrumentu… «Skatos uz flautu un ieraugu, ka vienā no klapītēm ir iestrēgusi dzelzs papardes lapiņa, bet tik pamatīgi, ka man vajadzēs palīdzību. Jautāju, vai varbūt kāds var iedot skrūvgriezi. Tobrīd tā tiešām bija Dieva žēlastība, jo uzreiz kāds cilvēks - pat neatceros, strādnieks vai mūziķis - pēkšņi izskrēja uz skatuves ar skrūvgriezi!» Tad turpat, stāvot visu priekšā, Dita ar skrūvgriezi lapiņu izķeksējusi ārā un teikusi - viss kārtībā, varam turpināt! «Protams, pēc ceremonijas aizbraucot mājās, otrā dienā visas emocijas nāca ārā, un raudāju kā plēsta… Taču tas palicis kā interesants fakts manā mūziķes biogrāfijā, un kas gan būtu dzīve bez šādiem notikumiem,» mūziķe ar smaidu piebilst.
Savukārt talantīgajam pianistam Andrejam Osokinam reiz nācies uz skatuves iejusties remontmeistara ampluā. «Kad kopā ar dziedātāju Katrīnu Gupalo pirms dažiem gadiem viesojāmies Daugavpils teātrī ar Edītei Piafai veltīto programmu, pirms koncerta mums ieteica uzmanīties, jo flīģelim esot interesants pedālis. Koncerta pirmo daļu pabeidzām veiksmīgi, taču otrajā daļā, kad spēlēju trīs solonomurus, klavieru pedālis vienkārši nokrita, tāpēc skaņdarbu pabeigt nebija iespējams.» Kaut kā tomēr pabeidzis spēlēt, Andrejs piecēlies, paklanījies un devies uz aizskatuvi, lai izdomātu, kā koncertu nospēlēt līdz galam. «Novilku žaketi, vienā kreklā aizgāju uz skatuvi, apgūlos zem klavierēm un mēģināju salabot pedāli, ieliekot to atpakaļ vietā. Interesanti, bet man diezgan ātri izdevās to izdarīt.» Skatītāji šīs pianista darbības uzņēmuši ar siltiem aplausiem.
«Kad biju beidzis remontdarbus, atkal devos uz kulisēm, uzvilku žaketi, atgriezos uz skatuves un vispirms nospēlēju līdz galam iesākto skaņdarbu un pēc tam - visu atlikušo programmu. Pēc koncerta mums jautāja, vai tas bijis speciāls šovs, un izteica apbrīnu, ka klavieres esmu varējis salabot tik ātri,» viņš smejas.
Stāstot par šo vienīgo precedentu savā pianista karjerā, Andrejs arī atgādina kādu ļoti skaistu leģendu par komponistiem Frideriku Šopenu un Ferencu Listu. «Reiz Šopens spēlēja koncertu un Lists bija publikā. Kad spēlējot kaut kas notika ar klavieru pedāli un Šopens to ar kāju nevarēja iedarbināt, Lists, būdams liels viņa draugs un emocionāls cilvēks, uzreiz metās Šopenam palīgā, apguļoties zem klavierēm un nelaimīgo pedāli darbinot ar rokām.»
Kā atzīst ģitārists Rihards Lībietis, arī viņa spēlētajam instrumentam reizēm mēdzot pārtrūkt stīgas, turklāt visnepiemērotākajos brīžos. «Vienu šādu epizodi piedzīvoju Dailes teātra izrādē «Izraidītie», kad ģitārai pārtrūka stīga apmēram minūti pirms tam, kad man vienam pašam jāiesāk ļoti svarīga muzikālā tēma, turklāt bez tās stīgas neko nevarētu nospēlēt. Nebija variantu: ņēmu rezerves stīgu komplektu un ātri nomainīju - apmēram 40 sekunžu laikā, vēl paguvu uzskaņot un veiksmīgi nospēlēju. Un, patiesību sakot, tolaik, kad spēlēju ģitāru Blūza klubā, aizņemties instrumentu no kolēģa šķita pašsaprotami, un vienmēr bija sagatavota rezerves ģitāra - gadījumam, ja nu spēlējot pārtrūkst stīga…»
Taču trakāku atgadījumu viņš pieredzējis, kopā ar dziedātāju Lindu Leen uzstājoties Daugavpilī. «Koncertos izmantoju efektu pedāli, kuru piespiežot nospēlētā skaņa kādu brīdi turpina skanēt. «Soundčekā» izrādījās, ka pedālim saplīsusi atspere, kas nozīmē, ka, piespiežot pedāli, tas vairs nenāk atpakaļ.» Šo problēmu mūziķi gan atrisinājuši radoši: skaņotājs aizgājis uz veikalu un nopircis lielo grila lāpstiņu, kas ar skoču tikusi pielīmēta zem pedāļa, tā ka koncertu izdevies nospēlēt visnotaļ veiksmīgi; savukārt reiz lietus laikā kolēģis viņam ierādījis, kā skaņas pedāļus aptīt ar pārtikas plēvi, lai tie nesamirktu.
«Ja aptaujātu manus kolēģus, šādu dīvainu situāciju būtu tik daudz, ka varētu sarakstīt memuārus,» ir pārliecināts mūziķis.
***