Tas notika sociālisma ziedu laikos – pagājušā gadsimta 70. gados. Pēc vidusskolas beigšanas kāda jauna meitene (sauksim viņu par Aiju) un vairāki viņas klasesbiedri pārcēlās uz dzīvi galvaspilsētā, lai sāktu studijas vai arī iekārtotos darbā. Aija ieguva grāmatvedes vietu vienā no lielākajām Latvijas augstākās izglītības mācību iestādēm. Sekmējās arī privātā dzīve – meitene apprecējās, piedzima bērns.
Līdztekus darbam un ģimenes dzīvei Aija uzturēja kontaktus arī ar bijušajiem klasesbiedriem, no kuriem viens - Atis (vārds mainīts) - izcēlās ar apskaužamām prāta spējām. Grāmatveži ir ļaudis, kuru rokās tiek apgrozīti lieli finanšu līdzekļi. Grūti vairs pateikt, kā līdz tam nonāca, taču puiša galvā dzima ģeniāls plāns, kas būtu darāms, lai finanšu līdzekļi neapgrozītos vien klasesbiedrenes rokās, bet arī viņas (un ne tikai viņas vien) kabatā.
Studentiem no valsts kases ik mēnesi tiek izmaksātas stipendijas. Dokumentus, uz kā pamata tiek piešķirta nauda, sagatavo grāmatvedība un paraksta augstskolas galvenā grāmatvede. Kā būtu, ja starp šiem dokumentiem ieliktu vēl vienu, protams, viltotu, kurā tiktu uzrādīta realitātē neeksistējoša studentu grupa ar izdomātiem vārdiem un uzvārdiem, kā arī ar izdomātiem studentu apliecību numuriem? Maz ticams, ka galvenā grāmatvede katru papīru pirms parakstīšanas smalki izpētīs, meklējot ko aizdomīgu.
Ata plāns tika īstenots, turklāt tas darbojās ar Šveices pulksteņa precizitāti. Jaunieši savai veiksmei sākumā nespēja pat noticēt. Ja galva ir īstajā vietā, pie naudas var tikt bez piepūles. Tā pagāja aptuveni gads, līdz augstskolā notika vērienīga pārbaude un shēma tika atklāta. Galvenā grāmatvede, uzzinot, ka ilgstoši bija muļķota, turklāt tagad tiks tiesāta un nokļūs aiz restēm, dzīvi beidza pakaroties. Savukārt Aijai tika izvirzīta apsūdzība, viņai tiesa piesprieda brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Lasītajus droši vien interesēs, kas notika ar Ati. Nekas, pilnīgi nekas. Tā bija vien viņa ideja, fantastiska ideja. Viņš taču nevienam neko nenozaga…
***