Oktobrī Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā – kā šiem laikiem iederas – notika pavisam mazas svinības, bet iemesls varens! Kordiriģentei Līgai Priedītei rit 61. darba gads viņas vienīgajā darbavietā – skolā.
Skolotājas dzīves līnijā - 85. gads. Nenogurstošās skolotājas jubilejas dienā Cēsīs tika piegādāts cildinājuma raksts. Kultūras ministrs Nauris Puntulis tajā teic paldies par jauno diriģentu audzināšanu, dziesmu un deju svētku tradīcijas uzturēšanu. Priedīšu Līga kormūzikas popularizētāja ir jau trešajai paaudzei. Diplomā teikto papildina viņas kolēģi Cēsu mūzikas vidusskolā: «Skolotāja, ar kuru kolēģi un audzēkņi var parunāt par visu. Arī sportu un politiku.»
Kopš 1960. gada Līgai Priedītei ir tikai viena darbavieta. Jā, un kurš gan Cēsīs nepazīst diriģenti Līgu Priedīti! Vienmēr skan meži, rīb zeme Cēsu estrādē, kad korus diriģē Priedīte. Daudz gadu viņa veltījusi kordiriģentu nodaļas vadītājas pienākumiem, bet pašā jaunībā kādu laiku Cēsīs tautas kori «Beverīna» vadījuši divi diriģenti - Imants Kokars un Līga Priedīte. Tā laika pieredze ir bijusi tik nozīmīga, ka Līga kļuva par absolūto līderi tautas vīru korim «Cēsis». Tikai pēc tam Priedīti pazīst arī kā Cēsu jauniešu kora diriģenti.
Diriģente ir sportiska un kopš jaunības aizrāvusies ar basketbolu. Cēsu un Raunas pusē zina - Priedīšu Līga ir apsviedīga saimniece savā lauku sētā. «Esmu no laukiem nākusi, no zemes darbiem, četru bērnu ģimenes. Brālis nebija muzikāli mācījies, bet lieliski spēlēja saksofonu un kori vadīja. Pat rīdzinieki slavēja: «Kādas balsis!» Mūsu māmiņa bija liela dziedātāja. Viņā klausījos, maza būdama, un sapņoju, kaut pati prastu klavieres spēlēt. Kad devos uz tā saukto Švinkes pamatskolu Cēsīs, vecākās māsas jau bija priekšā. Es jau pratu spēlēt «Tūdaliņ, tagadiņ», un kopmītnēs dzīvojošie dancoja pie manas klavierspēles. Nekā cita izklaidējoša tolaik skolēniem nebija. Tieši pamatskolā radās doma - jāmācās mūzika, bet toreiz tikai privāti to varēja. Cēsu mūzikas skolā gribēju apgūt dziedāšanu, bet direktors teica: «Par jaunu! Tu iesi diriģentos!» Es tik iepletu acis - kas tie tādi?»
Cēsīs mūzikas absolventu kursu, kurā mācījusies Līga, nozīmēja darbam Latgales skolās. Līgu tāds norīkojums nevilināja. Laikus nāca ziņa, ka viņa tikusi Rīgā, konservatorijā. Līga ir spārnos. Tātad doties darbā uz Latgali nevajadzēs. Rīgā mūzikas pedagogs Mārtiņš Ozoliņš un viņa draugs komponists Jānis Ozoliņš jau eksāmenos novērtējuši - šī meitene tālu tiks. Viņi nekļūdījās, paverot jaunietei ceļu uz studijām Rīgā.
«Talants - tas labi, bet dzīvošana Rīgā bija vārga,» atminas Līga Priedīte. «No mammas naudu neprasīju, ātri tiku pie pašas skolēniem. Beidzamā mācību gadā ieriktējos Radio komitejas Bērnu mūzikas raidījumu nodaļā. Man bija nodoms pēc augstskolas Latvijas Radio veidot bērnu kori. Tā vietā komisija pateica - jums jābrauc darbā uz Cēsīm,» atceras Līga Priedīte. «Tajā rītā, kad gāju pa Cēsīm uz mūzikas skolu, man raudiens nāca. Tā negribējās atgriezties pie vecajiem pedagogiem! Likās, ka dzīve būs tik neinteresanta. Mācību daļas vadītāja manās acīs bija cilvēks - inde. Pat zvanīju uz Rīgu, lai sacītu, ka esmu gatava strādāt kaut Daugavpilī.»
Līgas izraudzītais bija talantīgais komponists un aizrautīgs cilvēks -Valters Kaminskis. «Jau 1962. gadā apprecējāmies. Iepazināmies, kad viņš atbrauca uz Cēsīm konsultēt komponēt gribētājus,» teic Līga Priedīte. Būdama vīru kora «Cēsis» diriģente, viņa bija nodrošināta ar jaunu dziesmu partitūrām. Valters Kaminskis bija ražīgs un talantīgs koru dziesmu meistars. Viņa aizrautība un jūtīgums pret visu, kas apkārt notiek, dega karsti, līdz sirds apstājās 1997. gada jūnijā. Gadā, kad vīru koru skatē obligāti dziedamā bija Valtera Kaminska «Mūžu mūžos būs dziesma», Līga ar kori Cēsīs jau strādāja viena. Imants Kokars ir Rīgā. Līgas roku vadīts, Cēsu koris dziedāja spoži. Rīdzinieku komisija - sajūsmā.
«Tādi mirkļi paliek prātā uz mūžu,» tagad saka skaistus mirkļus profesijā pieredzējusī diriģente Līga Priedīte. Viņa piebilst: «Nesen man zvanīja no Dziesmu svētku muzeja, kas top Mežaparkā. Gribot par Kaminski un viņa Līgu veidot stāstu, bet man pagaidām nav bijis laika aiziet uz Cēsu dzīvokli un iedziļināties materiālos. Man taču Raunā jānoņem burkāni un bietes. Rudens ir klāt!»
***