VAKARA ZINAS. Dāmas un kungi, labvakar! Uldis Štokmanis

 
©ULDA ŠTOKMAŅA PERSONISKAIS ARHĪVS

Tieši ar uzrunu «Labvakar, dāmas un kungi!» tiešajā ēterā vakaru ziņu raidījumā sevi pieteica diktors Uldis Štokmanis. Mūsdienu pasaulē šī uzrunas forma neizpelnās ne izbrīnu, ne arī īpašu ievērību, bet šie reiz tiešajā ēterā pateiktie vārdi izskanēja tālo 80. gadu pašā nogalē. Laikā, kad ziņu diktoram visus vajadzēja uzrunāt par biedriem…

Iespējams, ka šis vārds, laikam ejot, ir atkal reabilitējies, bet tolaik tas bija nerakstīts likums vienīgās partijas biedriem un līdzpilsoņiem. Uldis sen vairs nestrādā televīzijā, bet ar savu dzirkstošo humoru un dzīvessparu aplaimo draugus un teātra kolēģus.

Uldi, kā tev klājas?

Man klājas perfekti, un to nevienam nedrīkst stāstīt, citādi vēl apskaudīs.

Un iekš kā tas perfektums rodas?

Nu tas vienkārši rodas un ir visās vietās un lietās. Man vienkārši viss ir, ko man vajag.

Un ko tev vajag?

Nu vairāk man tiešām nekā nevajag...

Tagad Uldis Štokmanis spēlē Vecpilsētas teātrī un smejas, ka par šo prieku aktieri vēl paši piemaksā. / E. FREIMANE

Atceries, kāds bija »Vakara Ziņu« pieteikums tavai iepriekšējai intervijai pirms pāris gadiem?

Nu, uz žurnāla vāka bija rakstīts: vai jūs zināt, ka Uldis Štokmanis vēl ir dzīvs?

Nu redz, ir pagājuši gadi, un mēs atkal interesējamies…

Vēl aizvien ir dzīvs! Paldies jums par šo interesi.

Tavs vārds un televīzija ir nesaraujami saistīti; cik gadu tur nostrādāji?

Ļoti veiksmīgus 24 ar pusi gadus. Man pietrūka šī pusgada, kad mani «aizgājināja» no televīzijas, lai mani varētu oficiāli ieskaitīt televīzijas veterānu sarakstos. Man toties tagad nav jāiet uz veterānu tikšanos un nav jārunā, ka «mūsu laikos gan tā nebija». Es neesmu veterāns! Mana arodbiedrība gan šad un tad atceras, arī kāds no tehniskajiem, no operatoriem…

Televīzija tāpat kā skatuve nav parasts darbs. Vai no televīzijas var tā pa īstam aiziet?

Nē! Es nezinu, kā ir tagad, bet es nevaru. Bieži redzu sapņos tos procesus; arī tagad, skatoties pārraides, šad un tad domāju par to, kā tas ir izdarīts, nevis par to, kas tiek pateikts.

Vai tev bija savi favorīti, televīzijas skolotāji, kad tu tur ienāci?

Zini, televīzijā es iegāju jau kā zinošs un visu varošs jauns cilvēks. Man bija laba radio pieredze, bet, protams, visu varēt un mācēt tā uzreiz nevar. Nācās gan pielāgoties, gan saprast, kā citi strādā, un izdomāt, kas man no tā būtu noderīgs. Īstie skolotāji man bija radio, kur nostrādāju trīs ar pusi gadus štatā un pavisam kopā piecus gadus.

Kā nokļuvi šajā darbā, tevi kāds uzaicināja?

Tā bija «blata» sistēma. Tad, kad es dienas nodaļā studēju žurnālistiku, biju pats nepatīkamākais students visā mūsu grupā. Pēc otrā kursa es jau biju sācis strādāt radio štatā, ko dienas nodaļas students tolaik nedrīkstēja atļauties. Ar lekciju apmeklējumu nebija viegli, bet nu līdz diplomam tiku. Toreizējā kadru daļas priekšniece pateica, ka man jāiet pie Antonijas Apeles divus gadus mācīties diktoru skolā. Viņa tā arī teica: «Tu jau tāpat avīzēm nekad nerakstīsi. Paliksi radio vai televīzijā.» Pēc pirmā gada apmācībām radio sāka meklēt diktoru aizvietotājus darbam uz pusgadu, tā teikt, pa atvaļinājumu periodu. Izvēlējās mani un Izoldi Drukteini, bet pēc pusgada manījām, ka joprojām esam salikti darba grafikos. Tad mums palūdza pastrādāt arī uz pilnu slodzi… Vēlāk, kad jau biju ticis pie diploma, mani vienkārši pārcēla darbā no radio uz televīziju, un es tam arī piekritu. Nu tā es tur arī paliku visu savu apzinīgo darba mūžu.

Vai tevi tur ātri un labi pieņēma?

To es īsti nezinu, pieļauju gan, ka varbūt arī šķībi kāds skatījās, jo, kad es tur kā tāds jauns un zaļš gurķis atnācu, man uzreiz piedāvāja vadīt vairākus raidījumus. Un ja gandrīz katru dienu parādies ekrānā, tad tā ir ne tikai popularitāte, bet arī zināms papildinājums maciņam. Bišķi jau varēja just tādu kā nenovīdību.

Kādi bija tavi pirmie darbi?

Lasīju ziņas raidījumu sākumā un beigās. Reiz Valdis Čukurs, paskatījies uz mani, teica: «Aizej un novadi arī «Panorāmu», man slinkums grimēties un pārģērbties, bet tu jau esi gatavs!» Vai dieniņ, vai tad man grūti!

Bez kurioziem nemaz neiztiki?

Ir 1971. gada 1. maijs, un mēs pārraidām kāda nu tur komponista (neatceros) odu [jāizrunā kā divskanis uo, un sanāk - ods] partijai, nevis Odu… To es sapratu, ka šito labot nevar, nu bija zināms klusums ēterā un smiekli studijā. Bet 9. maija pārraidē no 3. studijas man bija jāpārstāsta Dzeržinska operas «Stāsts par īstu cilvēku» sižets, un tur es garā stipro komisāru nosaucu par garā slimo komisāru… Es tik precīzi biju visu pierakstījis un pārlasījis…Turklāt, arī lasot šo operas tekstu, es biju izlasījis - garā slimais komisārs. Labot šo kļūdu jau vairs nevar. Es ātri paskatos uz skaņu operatori, kas tur sēž aiz stikla un tamborē, bet viņa nav noreaģējusi, tātad nedzirdēja. Sēž un acis nolaidusi tamborē. Es gan trīs dienas nācu uz darbu kā uz pēdējo darba dienu, jo trīs dienu laikā drīkstēja iesniegt pretenziju.

Kā īsti bija ar tavu slaveno frāzi par dāmām un kungiem?

Tas bija vienkārši elementārs teikums «labvakar, dāmas un kungi!». Tas izskanēja vakara ziņu programmā, es sapratu, ka tas vienreiz ir jāpasaka, jo to vārdu «biedrs» nevarēju dabūt no sevis laukā gadiem ilgi. Man ļoti bieži to atgādināja, bet es mūžīgi tos biedrus «aizmirsu» pieminēt.

Bija jau satraukums... Protams, tas bija jau Atmodas laiku sākums, bet vēl pirms Latvijas neatkarības atgūšanas. Pēc ziņu nolasīšanas iegāju diktoru istabā, kur sēdēja arī mūsu priekšniece (viņa prata tā smuki tūtītē savilkt lūpas) un teica: «Ņju, ņju, ņju!» Televīzijas radošais kolektīvs šo manu «gājienu» uzņēma ar atbalstošu klusēšanu.

Vai šī frāze nostrādāja kā pagrieziena punkts?

Zini, jā. Tā gan nebija pirmā un vienīgā reize. Īsi pirms šī gadījuma «Panorāmā» bija Mavriks Vulfsons ar savu politisko komentāru, un es pateicu: «Vārds jums, Vulfsona kungs.» Iepriekš gan viņam palūdzu atļauju, un viņš nešaubīgi piekrita. Mana mamma pēc tam vairākas reizes pārprasīja, vai es tiešām tā esmu pateicis.

Vai taisnība, ka ir patiesa tautā klīstošā leģenda par diktoru ģērbšanos «Panorāmā» - ka svarīga tikai rumpja redzamā daļa?

Kāda tad «Panorāmā» būtu vajadzīga apakša? Protams, protams. Skapī vienmēr bija vairākas žaketes, balts krekls un kaklasaites, kas nu tur zemāk, tas nebija tik svarīgi - džinsi vai kas cits. Nu bez biksēm jau neviens nesēdēja!

Uldi, ko tu darīji Lielajā ģildē?

Tolaik tā saucās Filharmonija, un es strādāju solistu cehā par aktieri.

Un ko tajā cehā darīji?

To, ko aktieris dara. Es vienlaikus biju televīzijā, Filharmonijā un Operetes teātrī. Vadīju koncertus, lasīju dzejas vakarus, bija prozas lasījumi… Daudz visādu uzvedumu. Darba bija ārkārtīgi daudz - pa dienu spēlēju Blaumaņa «Ugunī», vakarā «Panorāma»…

Bet tagad esi nokļuvis Mazās ģildes aktieru «cehā». Kā tur nokļuvi un kā jūties?

Pazinu Vecpilsētas teātra režisori Edīti Neimani, dažus aktierus. Biju redzējis daudzas izrādes, un reiz nācās glābt situāciju - bija jāspēlē pirmizrādē kāda cita aktiera vietā. Tā bija somu dramaturģes Sirkku Peltolas luga «Cilvēcīgais cilvēks». Man piezvanīja un nevis piedāvāja šo lomu, bet pateica, cik laika ir līdz pirmizrādei, lai to sagatavotu. Turklāt uz pirmizrādi tika gaidīta arī jau minētā autore. Es jutu, ka varu šo lomu sagatavot un nospēlēt. Drīz vien pēc pirmizrādes sekoja nākamā loma, un neviens jau man neprasīja, vai es gribu vai negribu.

Jūtos es labi, ko tur daudz teikt, tikai tā starpība, ka te atšķirībā no Filharmonijas vai kamerteātra neviens nemaksā naudu.

Te pašam nākas reizēm piemaksāt, ne?

(Gari un aizrautīga smejas.) Jā, tas gan. Un, lai skatītājus pārliecinātu, pašam jāgādā arī pareizais saturs glāzē.

Tavuprāt, aktierim ir nozīme - glāzē kvass vai konjaks?

Laikam jau ir gan. Tikai pašam ir sevi ārkārtīgi jākontrolē un jāzina, ko var vai nevar atļauties. Bija man reiz tāds gadījums ar kolēģi Veltu Sēli. Jāieraksta Jaungada apsveikuma raidījums. Velta fantastiskā baltā vakarkleitā, es frakā - paskats lielisks. Mums atnes šampanieša pudeli, kas man kadrā jāatver, jāsalej glāzēs, jāsaskandina, jānovēl laimīgu jauno gadu un lēnām jāmalko. Visu esam izdarījuši, bet kaut kas nav kārtībā. Atskan balss: stop, vēlreiz! Atnes nākamo pudeli, ierakstām no jauna. Rezervē bija, liekas, piecas pudeles, bet glāzes tikai divas, tātad tās ir jāizdzer pirms nākamā ieraksta, lai būtu atkal tukšas. Tika izbrāķēts arī nākamais un vēl nākamais dublis. Pēc ceturtā es lūdzu, lai tomēr atnes arī kaut ko uzkost… Dublis ar pēdējo pudeli sanāca lielisks. Tiesa gan, nezinu, kur palika visas aizdzertās pudeles.

Tas bija «kungu» vai «biedru» laikā?

Tas vēl bija «biedru» laikā.

Kādas tev ir pārdomas par mūsdienu ziņu raidījumiem? Kādreiz mēdzi delikāti izteikties, ka ļoti pietrūkst runas pedagoģes Antonijas Apeles…

Retu reizi mani uzaicina nolasīt lekciju par runas tehniku un runas kultūru, tad nu aizbraucu, kad gadās brīvāks brīdis. Bet, lai cik skumji nebūtu, vienu dienu iepriekš atliek paklausīties manu dārgo Latvijas Radio un manu mīļo un dārgo televīziju, lai es nākamajā dienā būtu savācis materiālu lekcijai par runas kļūdām. Žēl, ka augstākajā līmenī neprasa pareizu valodu un korespondentu līmenī to nezina, un, ja cilvēks nezina, ka viņš nezina, tad vairs nav labi. Publiskā runa tomēr ļoti atšķiras no ielas runas, no virtuves sarunām. Un kur nu vēl uzsvari un pareizas intonācijas!

Vai tev ir padomā kāda forša loma, kuru gribētu nospēlēt?

Tad, kad aktierim ir skaidrs, kā jāspēlē Romeo, viņam šo lomu neviens vairs nedod.

***

Abonē "Vakara Ziņas" šeit.