VAKARA ZIŅAS. Liepājas spoku stāstu medniece

 
©INESES ĶESTERES PERSONISKAIS ARHĪVS

Žurnālisti un TV redaktori Inesi Ķesteri pazīst daudzi Dienvidkurzemes iedzīvotāji, jo viņa reģionālajā televīzijā «TV Kurzeme» (iepriekš – «TV Dzintare») strādā jau 22. gadu.

Līdztekus savam algotajam darbam Inesei ir kāda neparasta aizraušanās jau kopš bērnības. Tā nesen rezultējusies ar viņas sarakstītās grāmatas «Liepājas spoku stāsti» izdošanu.

Inese Ķestere ar lielu aizrautību uzklausa cilvēkus, kuri uzskata, ka vai nu paši ir piedzīvojuši spokošanos, vai arī zina gadījumus, kad sastapšanos ar šīm būtnēm piedzīvojis kāds no viņu ģimenes locekļiem vai tālākiem radiem. Grāmatā ir apkopoti 26 spoku stāsti, kam saistība ar 26 reāli eksistējošām vēju pilsētas vietām - galvenokārt senām ēkām, bet ne tikai. «Liepājas spoku stāsti» ir žurnālistes otrā grāmata, kas patlaban ir pieejama vairāku Latvijas pilsētu bibliotēkās un izpelnījusies atzinību arī to lasītāju vidū, kuri nav liepājnieki.

Neparasti, ka ar spokiem saistīta arī pirmā žurnālistes grāmata, tās nosaukums - «Skolas spoks» (izdevis apgāds «Zvaigzne ABC»). Savukārt trešā Ineses Ķesteres grāmata ceļu pie lasītājiem sāks pavasarī. «Esmu žurnāliste, kura raksta grāmatas,» viņa par sevi saka. Arī mūsu saruna būs par Ineses iemīļoto tematu, tātad spokiem.

Grāmata, kurā apkopoti spoku stāsti, turklāt lokāli - tikai par Liepājas spokiem, ir kaut kas jauns, vēl nebijis. Kā radās ideja?

Ideja par spoku stāstu grāmatu radās, apzinoties, ka man prātā šādu stāstu ir ļoti daudz. Tie uzkrājušies laika gaitā, dažādās tikšanās reizēs un sarunās ar cilvēkiem. Ir bijis arī tā, ka kaut kur dodos kā žurnāliste darba darīšanās, taču, runājot ar kādu cilvēku, papildus man tiek pastāstīts, ka mums te bija tāds gadījums… Gadu gaitā šie stāsti nogulsnējās man atmiņā, taču domas, ka rakstīšu spoku stāstu grāmatu, nebija. Vienā brīdī sapratu, ka man šo stāstu ir daudz, turklāt tādas grāmatas, kur tie apkopoti, nav daudz, nemaz nerunājot lokāli par kādu konkrētu Latvijas pilsētu. Man šķita, ka Liepāja šādu grāmatu būtu pelnījusi. Bija misijas apziņa, ka stāstus, ko cits citam nodod cilvēki, ka, re, tajā mājā kaut kas ir manīts, vajadzētu apkopot un izdot, lai tie laika gaitā nepazustu nebūtībā. Laikā, kad norisa darbs pie manuskripta, tajā tika iekļauti visi 26 stāsti, ko es tajā brīdī zināju, taču, kad grāmata iznāca, atklājās, ka Liepājā ir vēl citas spoku vietas, par kurām iepriekš nebiju nojautusi. Cilvēki man ir rakstījuši vai uzrunājuši, sakot, ka tur un tur arī ir spoku vieta. Patlaban man nav tik daudz materiāla, lai varētu izdot grāmatas turpinājumu, taču tāda doma ir. Par ko ne? Liela pilsēta, spoku daudz - pilnīgi mierīgi!

Šķiet, nav tāda liepājnieka, kurš neko nebūtu dzirdējis par Balto dāmu, kas mīt teātrī. Kuri, jūsuprāt, ir populārākie pilsētas spoki?

Vislielāko popularitāti ir izpelnījušās divas Baltās dāmas - viena no Liepājas teātra, otra no Karostas cietuma. Gadiem ilgi ļaudis runā arī par Zilo brīnumu [ēka Republikas un Toma ielas stūrī, kur atradās čekas pagrabi], par Liepājas muzeju - tie būtu populārākie objekti, kur spokojas. Turklāt šo spokošanos piedzīvojis ne viens vien cilvēks.

Kādas jums pašai rodas izjūtas, kad cilvēks uztic savu pieredzi ar spokiem? Vai uztverat to kā fantāziju vai arī spējat noticēt stāsta īstumam?

Pirmkārt, cilvēki, kuri man stāstīja, tajā brīdī nezināja, ka es šos stāstus apkopošu grāmatā. Tie patiešām bija reāli piedzīvojumi, ko cilvēks man atklāj, šad tad pat noskurinoties aiz bailēm. Jautājums būtu, vai tie cilvēki to patiešām ir piedzīvojuši, vai arī viņiem šķita, ka tas ir tā. Attieksmes - ha, es tagad kaut ko izfantazēšu un pamuldēšu - nebija. Visu, ko uzklausīju, mans sarunas biedrs ir piedzīvojis vai nu pats, vai dzirdējis no citu, piemēram, savu radinieku, stāstītā. Vienmēr, uzklausot šos stāstus, emocijas bija dzīvas. Var jau būt, ka kaut kas ir piefantazēts. Galu galā spoku eksistenci var apšaubīt.

Šos stāstus sāku uzklausīt jau bērnībā. Pirmie stāstnieki bija mani vecvecāki, kuri strādāja Liepājas teātrī, līdz ar to pirmais spoks man bija Baltā dāma. Vecvecāku attieksme nebija - pastāstīsim bērnam pasaciņu, bet gan reāls izbrīns, kas darbavietā notiek, ko ir dzirdējis vai redzējis dežurants.

Viena lieta, ko, grāmatu veidojot, atļāvos darīt - ja man par vienu objektu stāstīja trīs vai četri cilvēki, es šo stāstu sapludināju vienā. Stāstītāju vārdi ir mainīti, jo daudzi nevēlējās atklāt, ka viņi patiešām kaut ko tādu ir redzējuši, jo baidījās, ka citi varētu domāt, ka cilvēkam kaut kas nav kārtībā ar prātu. Vairākus no stāstiem man ir uzticējuši nopietni cilvēki, kas strādā nopietnos amatos. Viņi nav nekādi fantasti, un man nav pamata neticēt. Es pati dzirdēto mēģinu skaidrot racionāli, taču ne vienmēr tas izdodas.

Vai jums ir gadījies sastapties ar spokiem?

Vienubrīd strādāju darbavietā, kas atradās ļoti senā ēkā, par kuru mums teica, ka tajā kaut kas ir. No vienas puses, šķiet, ka tas psiholoģiski ietekmē; tu jau gaidi, ka kaut kas tur ir. Taču tad es pati savām acīm redzēju, kā pats no sevis atgriežas ūdenskrāns un izlietnē sāk gāzties ūdens. Labi, es pieeju un aizgriežu to krānu, un mēģinu saprast, kā tas fiziski var būt iespējams. Izskaidrojumu tā arī neatradu…

Es pieņemu, ka esat cilvēks, kurš tagad vislabāk zina vietas, vismaz Liepājā, kur spokojas. Vai nav tā, ka, to zinot, ir bailes šīs vietas apmeklēt, pat iet tām garām?

Nē. Drīzāk šādas vietas izraisa interesi, lai tās apmeklētu. Piemēram, muižas, par kurām klīst spoku stāsti. Šādu muižu Latvijā ir pietiekami. Man ir interesanti parunāties ar cilvēkiem, kuri tur strādā, un pēc tam pašai pastaigāt pa šīm vietām, pavērot tās. Varbūt tai ēkai ir izpuvuši logu rāmji, līdz ar to nepārtraukti ir caurvējš, tāpēc cilvēkiem šķiet, ka te kaut kas pūš un vaid.

Klasiski spoku vietas ir pamestas ēkas. Man tas ir hobijs; patīk ieiet teritorijās, kas ir laika kapsulas, un paskatīties, kā daba šos objektus pārņem savās rokās. Tas pats sakāms arī par kapsētām. Zinu, ka ir cilvēki, kuriem kapi nepatīk. Daudziem ir bail kapos pat ieiet. Man ir citādi; pa kapsētām staigāju ar interesi un pētu vecos kapu pieminekļus - tā ir vēsture! Foršākais uzraksts uz veca vācu dzelzs krusta, ko esmu pamanījusi mazā lauku kapsētā, ir: «Wiedersehen!» Redzēsimies! Kur vēl optimistiskāk!

Kapsētas varētu būt labas vietas, kur sanākt spokiem, taču Liepājā ir vēl viena vietējiem cilvēkiem labi zināma vieta - pilsētas vecās slimnīcas morgs, ko kapličas stilā projektējis ievērojamais vācu arhitekts Pauls Makss Berči.

Par mazo morga ēku grāmatā ir stāsts. To piedzīvoja kāds puisis, vēl būdams bērns. Tas ir stāsts no 90. gadiem, kad vienubrīd karstā vasarā tur sabojājās saldētava. Smaka bijusi briesmīga, taču tas puisi, toreiz vēl bērnu, neatturēja ieiet telpās, jo domājis - varbūt kāds no darbiniekiem strādā, tāpēc varētu ieiet paskatīties, kas īsti tur notiek. Dzīvo gan tajā brīdī nav bijis neviena, puisis redzējis tikai mirušos, un viņam šķitis, viens no ķermeņiem esot sakustinājis roku... Tad viņš pārbīlī skrējis mājās, kur pieaugušie teikuši, ka no karstuma tur rosījušies līķu tārpi, tāpēc tā roka sakustējās

Vai kāda no grāmatā aprakstītajām vietām, kur spokojas, lasītājiem varētu šķist kā pārsteigums, ka tur kas tāds iespējams? Piemēram, «Liepājas metalurgs» - vai tur spoki ir?

Par «Metalurgu» stāsta nav, lai gan tur spokošanās būtu pat normāla lieta, ne pārsteigums. Cik gan daudz darbinieku, strādājot necilvēcīgos apstākļos, tur ir gājuši bojā, taču stāsta gan pagaidām nav. Ja kādam krājumā tāds ir, ļoti gaidīšu! Varat man uzrakstīt «Facebook». Ja par pārējām aprakstītajām vietām - nē, pārsteigumu nebija, jo visas šīs vietas kaut kādā mērā ir īpašas, ar vēstures uzslāņojumu. Spokojas arī Liepājas cietumā, turklāt sieviete. Kas viņai nedod miera, neviens nezina. Viena no samērā jaunām ēkām, celta vien 80. gados, kur spokojas, ir Liepājas reģionālā slimnīca. Tur mājo spoks, kurš naktī staigā pa koridoru, čības šļūkādams, un traucē māsiņām gulēt.

Kā jums šķiet, kas tās ir par parādībām, kas spokojas?

Grūti pateikt, taču tās varētu būt nedabīgā nāvē mirušu cilvēku dvēseles. Par teātri, muzeju, arī Karostas cietumu, kas tagad ir tūrisma objekts, stāsta, ka tur spokojas sieviete. Vienojošais ir tas, ka visās šajās ēkās bijis gadījums, kad jauna meitene vai sieviete traģiski gājusi bojā. Kādā Liepājas privātmājā redzēts spokojamies mazs ebreju puika. Stāsts ir tāds, ka šo puiku ar visu viņa ģimeni kara laikā aizveda uz Šķēdi un nošāva. Iespējams, spokojas mirušu cilvēku dvēseles, kas nespēj sev rast mieru. Un vēl kas. Cilvēki, kuri man šos stāstus uzticējuši, redzētos spokus raksturo līdzīgi - tiem iespējams redzēt cauri, piemēram, ja spoks atrodas koridorā, viņam cauri spīd tapetes vai otra koridora puse.

***

Abonē "Vakara Ziņas" šeit.