Latviešiem bēres jeb bedības kopš senatnes ir vieni no svarīgākajiem godiem. Tas ir cilvēka mūža noslēgums šajā saulē un ieiešana viņsaulē. Ar bērēm saistīti daudzi ticējumi, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Pastāv arī dažādi ieteikumi, no kuriem lielai daļai pat nav loģiska skaidrojuma. Viens no tiem skan tā – atnākot no bērēm, jānoģērbj visas drēbes, kas to laikā bijušas mugurā, un jāizmazgā, jo tas palīdzēšot noņemt negatīvo enerģiju. Katrs, protams, rīkojas pēc saviem ieskatiem, taču ne mazāk svarīgas ir lietas, ko dot līdzi aizgājējam, respektīvi, ko pirms bērēm ieliek zārkā.
Apjautājot vairākus cilvēkus, visbiežāk izskanēja atbildes, ka aizgājējam līdzi dodamas personīgas, viņam piederējušas lietas, kas ikdienā bijušas svarīgas. Tās ir brilles, rokaspulkstenis, ķemme, pīpe, ja tāda tikusi kūpināta, zobu protēzes, varbūt pat spieķītis, savukārt sievietēm - lūpukrāsa un pat matu ruļļi. Ir dzirdēts par gadījumu, kad kādai dāmai, kura godam pārsniedza 100 gadu slieksni, aizejot no šīs pasaules, zārkā ieliktas lokšķēres, jo viņai bijis paradums ik rītu ar tām ieveidot sev matus. Nevajadzētu aizmirst par nelaiķa naudas maku, taču to zārkā neliek pavisam tukšu: maciņā var iebērt monētas. Nav aizliegts arī mazliet pamāžoties - līdzi var dot arī cilvēkam piederējušas klientu kartes, kaut vienu.
Lauku apvidos, vismaz Nīcas pusē, aizgājējam līdzi dod siltas vilnas zeķes un cimdus, lai viņsaulē nebūtu auksti, kā arī rupjmaizes riecienu, lai būtu spēks. Ir dzirdēts gadījums, ka lauku māju saimniekam mūža mājā līdzi tiek ielikta saimniecības atslēga.
Otra lietu kategorija ir tās, kas mirušajam cilvēkam iepriekšējā jeb Zemes dzīvē sagādāja prieku. Ja tā ir bijusi lasīšana, zārkā var ielikt kādu viņa iecienītā laikraksta vai žurnāla numuru vai grāmatu. Ja cilvēks bijis aizrautīgs lasītājs, ieliekot zārkā grāmatu, var pievienot arī viņam piederējušu grāmatzīmīti, kā arī lasāmvielu ielikt ādas vāciņos, ja vien viņš tādus izmantojis. Dažkārt vīriešiem līdzi dod spēļu kārtis, cigaretes, arī nelielu, 100 gramu tilpuma pudelīti ar alkoholu. Ja mūža mājā plānots ielikt, piemēram, aizgājējam piederējušu mednieku blašķīti, to neliek tukšu - blašķītē ielej nedaudz dzēriena, kas cilvēkam, dzīvam esot, gājis pie sirds. Savukārt ja cilvēks bijis saldummīlis, zārkā var ielikt kādu konfekti vai citu našķi.
Nākamā lietu kategorija skar aizgājēja profesionālo darbību. Vairākkārt ir dzirdēts par mūziķiem - vienam viņsaulē līdzi dota flauta. Savukārt kādam citam bezgala mīļš bijis paša akordeons, taču to zārkā nekādi neieliksi, tāpēc piederīgie izlīdzējās, mūža mājā ieliekot mutes ermoņikas, ko viņš arī labprāt spēlējis. Ja tomēr būtu šķitis svarīgi dot līdzi arī akordeonu, to ir iespējams ielaist kapā, piemēram, uzliekot jau aizvērtam zārkam uz vāka. Rakstniekiem droši vien līdzi kapā dod viņu sarakstītās grāmatas, kaut vienu, kā arī pildspalvu vai citu rakstāmrīku. Ja mirusi sieviete, kura savas dzīves laikā bijusi rokdarbniece, viņas mūža mājā var ielikt dzijas kamoliņu un adāmadatas.
Pēdējā aizgājējam līdzi dodamo lietu kategorija ir dziļi personīgas lietas. Tās varētu būt vēstules. Šādas rīcības mērķis - lai nemētājās apkārt pa pasauli. Ir dzirdēts arī gadījums, kad mātei, aizejot Mūžībā, viņas dēls uzraksta un mūža mājā ieliek vēstuli, kurā lūgta piedošana par lietām, kas droši vien abiem sagādājušas rūgtus mirkļus. Ja aizgājējs bijis Latvijas patriots, viņam var dot līdzi lietas, kam saistība ar dzimteni. Kādam vīram piederīgie gandrīz pēdējā brīdī mūža mājā iedomājušies ielikt Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa fotogrāfiju, kas kopš 1990. gada viņa dzīvoklī atradusies goda vietā.
***
