VAKARA ZIŅAS. Ilzes Kupčas lauku tortes ceturtajā paaudzē

«Esmu studējusi jurisprudenci, strādājusi tiesu sistēmā, bet jau 13 gadus mana «harvarda» ir kūku cepšana. Tas ir mans darbs un hobijs vienlaikus, tā ir mana dzīves skola, par ko maksāju ar savas dzīves cenu. Varbūt ne lētāko, bet… es mācos būt es pati un nebaidīties, ko par to domās citi,» saka daudziem saldummīļiem jau labi pazīstamā kūku meistare, «Dabas saldumu maģijas» saimniece Ilze Kupča, sociālajās vietnēs «Facebook» un «Instagram» pazīstama arī kā Ilzīte Kūciņa.

Nevis ar sviesta, bet krēma rozītēm

«Kūkas cepu jau ceturtajā paaudzē, tā ir mantota vērtība, ģimenes tradīciju pilnveidošana,» saka Ilze, piebilstot, ka lieliskas kūku meistares bija gan viņas vecvecmāmiņa, gan vecmāmiņa, gan mamma, bet viņa ir pirmā, kura kūkas cep ne tikai savam svētku galdam un draugu priekam, bet arī pārdošanai. No 2011. gada viņa kā mājražotāja regulāri piedalījusies dažāda mēroga kūku konkursos un kopš 2013. gada ik gadu ieguvusi diplomu par izcīnītu vienu no pirmajām vietām. Visvairāk godalgu ieguvušas Ilzes ceptās mājas jeb lauku tortes ar vārīto krēmu, turklāt nevis ar sviesta, bet krēma rozītēm - tā ir recepte, kas mantota no paaudzes paaudzē.

«Domāju: kad iegūšu pirmo vietu, konkursos vairs nepiedalīšos, bet tad tikai tas «ceļojums» sākās,» Ilze pasmaida un ar patiesu gandarījumu rāda savus diplomus, ko ir jau vairāk nekā 25. Visvairāk viņa lepojas ar izcīnīto 3. vietu kūku konkursā Latgalē, kas ir savām tradīcijām bagāta un kur prasmīgās kūku meistares savas pozīcijas nevienam tāpat vien atdot negrib. «Protams, pirms katra konkursa ir uztraukums, gribas uzvarēt visos, bet tas nav vajadzīgs - arī dažas uzvaras pierāda, ka ir vērts iet uz priekšu. Tāpēc 2019. gadā liku punktu dalībai konkursos, dodot vietu sevi pierādīt arī citiem, un sāku piedalīties žūrijas darbā. Patiesībā tas ir vēl grūtāks darbs; vieglāk ir stāvēt aiz galda ar vienu kūku, nevis novērtēt 17 kūkas.»

Sudraba kvalitātes zīme

Ilzes gardo kūku receptes izpelnījušās daudzu gardēžu atzinību un kūku profesionāļu novērtējumu - tās publicētas gan žurnālā «Četras Sezonas», gan Roberto Meloni pavārgrāmatā «Apkārt pasaulei ar Roberto» (2018), gan Signes Meirānes grāmatā «100 kūkas un 1 svecīte», kas izdota par godu Latvijas simtgadei (2018) un kurā iekļuvušas pat divas Ilzes kūkas - «Trauslais Napoleons» un «Mājas kūka ar vārīto krēmu», kas ir vecmāmiņas mantojums. Starp citu, abas šīs kūkas šogad «Novadu garšā» ieguvušas Sudraba nominācijas kvalitātes zīmi. Savukārt par savu jaunumu - ķirbju ievārījumu ar apelsīnu un marakuju, kam Ilze devusi nosaukumu «Gardā lielogas eksotika» - «Novadu garšā» izcīnīta bronza.

Tāpat Ilze ir jau sešas reizes ciemojusies pavāršovā pie Roberto, piedalījusies TV šovā «Cepiens», bet pēdējos piecus gadus brīvprātīgi sadarbojas ar «Rīgas Dinamo», esot klāt visās mājas spēlēs un vestibilā pasniedzot saldumus. «Šogad mūsu sadarbība veidojas jau daudz nopietnāka, un es jau smejos, ka pārbaudes laiku esam izturējuši. Tas nebūt nav viegli, un daudzi man jautā, vai man to vajag. Jā, man vajag! Šī sadarbība, šie cilvēki un šīs emocijas mani radoši pilnveido,» saka «Dabas saldumu maģijas» saimniece.

Kleitas ar brošām un laka kurpes

«Mana vecmāmiņa bija Marija, vectētiņš - Jāzeps, un viņiem bija 12 bērni. Viņi visus izaudzināja, izskoloja, izprecināja un visiem sagaidīja mazbērnus - pavisam 27. Vecmāmiņa man bija ļoti tuva, visas vasaras bērnībā pavadīju «nometnē» pie vecmāmiņas un es viņu vienmēr apbrīnoju. Viņai skapī bija izgludinātas kleitas ar apkaklītēm un brošām un laka kurpes. Ārprāts, cik tas bija skaisti! Mēs, bērni, neko no tā nedrīkstējām aiztikt, un mēs arī neuzdrošinājāmies to darīt. Bet ikdienā viņa staigāja lakatā un priekšautā, un katru dienu priekšauts bija cits, reizēm arī balts,» Ilze ar patiesu mīļumu stāsta par savas mammas mammu. «Nekad neredzēju, ka vecmāmiņa būtu nogurusi vai raudātu. Viņa nekad neteica, ka ir grūti. Nezinu, kur viņa ņēma spēku, vairs nevaru viņai to pajautāt, jo viņas vairs nav. Iespējams, savā ziedu dārzā, ko viņa bija iekopusi ļoti krāšņu. Padomju laikā viņa arī ieguva medaļu «Māte varone», un viņa ir manas stiprās saknes. Viņa vienmēr teica, ka ģimenei ir jāsanāk pie galda, kopā jāpaēd, viss jāizrunā un tad ir arī risinājums. Viņa pati stingri pie tā pieturējās, un arī mēs ģimenē cenšamies vismaz vienu reizi dienā būt kopā pie galda un parunāt, kā mums katram iet,» stāsta trīs bērnu - Rūda (14), Lotes (8) un Reiņa (1,8) - mamma.

Kūciņa vienmēr ir laba ideja

Kūkas Ilze sāka cept, vēl strādājot tiesu sistēmā, bet pēdējos deviņus gadus viņas ikdiena ir tikai kūkas. «Protams, darbs nav viegls, bet es to mīlu. Tas ir mans hobijs, tāpēc saku, ka man nav darbadienu, ir tikai brīvdienas, ko izmantoju savam hobijam. Protams, ir lielāki pasūtījumi, un citreiz to nav, arī kovids «iegrieza». Visu laiku ir kādi šķēršļi, ir kalni un lejas, daudz kas ir iegūts un daudz arī zaudēts, bet es uzskatu, ka galvenais ir neapstāties. Tā ir mana dzīves skola, tā ir mana «harvarda», par ko es maksāju ar savas dzīves cenu.»

Ilze sapratusi: neviens sasniegums nav bez grūta darba un ieguldījuma. Tāpēc viņa nebaidās sapņot un izvirzīt arvien jaunus mērķus. Viņa plāno izdot trīs grāmatas, turklāt trīs valodās - latviešu, krievu un angļu. Vienā būs apkopotas 50 Latvijas kūkas un katrai visatbilstošākais Latvijā darītais vīns, piemēram, mājas kūka un pieneņu vīns, ar nelielu stāstiņu arī par vīna ražotāju un kur to atrast. Otrā grāmatā būs 100 stāstu par kūkām un konkrētiem cilvēkiem, pie kuriem Ilzi aizvedušas viņas ceptās kūkas. Un trešā - «Latviešu kūkas pasaulē».

«Ideju man ir daudz, tikai ar finansēm netieku līdzi,» viņa pasmaida, uzsverot, ka, uzsākot darbu pie grāmatu rakstīšanas, neapzinājās, cik sarežģīts un dārgs būs šis ceļš. Bet Ilze negrasās mest plinti krūmos - viņa ir ne tikai sapņotāja, bet arī darītāja. Un viņas tuvākās nākotnes plānos ir arī atvērt Kūku muzeju.

«Vecmāmiņa teica, ka, darot darbu, aiz sevis kaut kas ir jāatstāj. Vissvarīgākais, protams, ir ģimene, un pēc tam ir lietas, kas par mums stāsta. Par mani stāsta manas kūkas, tās man likušas pilnveidoties - ne tikai tās cepot un domājot arvien jaunas receptes, bet arī rakstot par tām grāmatās. Šogad būs arī džemperi, T krekli, somas un krūzītes ar, manuprāt, ļoti jauku logo: «Kūciņa vienmēr ir laba ideja».»

***

Ķirbju krēmzupa

SASTĀVDAĻAS

2 kg ķirbja

4 burkāni

3 kartupeļi

1 sīpols

3 daiviņas ķiploku

180 g svaigā siera

50 g dažādu sēkliņu

100 g skābā krējuma

40 g mārrutku

sāls, pipari

PAGATAVOŠANA

Dārzeņus nomizo, sagriež gabaliņos, liek katliņā un vāra. Kad dārzeņi mīksti, mazliet nolej ūdeni, bet ne visu; pievieno svaigo sieru un sablendē.

Zupu pasniedz, pārlietu ar mērcīti (skābo krējumu sajauc ar mārrutkiem, samaisa) un sēkliņām.

Upeņu zefīrs

SASTĀVDAĻAS

(ogu masai):

260 g svaigu blendētu upeņu (bez cukura)

250 g cukura

2 olu baltumi

(cukura sīrupam):

2 paciņas «Agar» pulvera (želatīns)

150 ml auksta ūdens

400 g cukura

PAGATAVOŠANA

(cukura sīrups)

«Agar» pulveri aplej ar ūdeni, liek uz plīts karsēties, tad uzvāra un pievieno cukuru; vāra uz lēnas uguns, līdz sīrups kļūst staipīgs kā medus (tad tas ir gatavs pievienošanai ogu masai).

Traukā liek olu baltumu, ogu biezeni un cukuru, puto ļoti stingrās spīdīgās putās. Putojot pievieno sagatavoto karsto sīrupu un puto, līdz ir stingras putas.

Masu liek konditorejas maisiņā un veido uz virsmas vai cepamā papīra aplīšus (kādi kuram patīk). Ļauj apžūt vismaz 8 stundas, tāpēc labāk tos gatavot vakarā, uz nakti atstāt, un no rīta tie ir gatavi ēšanai. Ņem divus aplīšus, salīmē kopā, uzsijā pūdercukuru (lai nelīp pie rokām).

Ķirbju ievārījums «Gardā lielogas eksotika»

SASTĀVDAĻAS

2 kg ķirbja (sagriezta kubiņos)

2 citroni

6 apelsīni

150 ml marakujas biezeņa

1 kg ievārījuma cukura

150 ml ūdens

PAGATAVOŠANA

Ķirbi sagriež kubiņos, pievieno ūdeni un liek katliņā sildīties. Nomizo citronus, apelsīnus, iztīra no miziņām. Kad ķirbis vāroties ir mainījis krāsu, pievieno apelsīnu un citronu, pavāra 15 minūtes; pievieno marakujas biezeni un ievārījuma cukuru, pavāra 5 minūtes.

Pilda burciņās un vāko ciet.