«X faktora» zvaigzne, mūziķis Rodrigo Manfrinati, pavārmākslas guru un dejotāja Vanessa Rufino ir dinamisks tandēms. Harismātiskais un pozitīvi noskaņotais mūziķis Rodrigo kāpa uz «X faktora» skatuves un saņēma atzinīgu žūrijas novērtējumu. Neilgi pēc tam viesojāmies pie viņa un draudzenes – Vanessas Rufino. Aprunājāmies par mūziku, brazīliešu kultūru, dalību «X faktorā», kā arī neizdibināmajiem dzīves pavērsieniem.
Kā jūs satikāties, kā ceļš atveda līdz Latvijai?
Vanessa: Es uz Latviju atbraucu pirms 14 gadiem, kad man bija 21 gads. Mēs ar Rodrigo esam kopā jau sešus gadus. Mēs satikāmies Vecrīgā. Rodrigo gāja garām kopā ar citiem brazīliešu futbolistiem. Viņi mani ieraudzīja un teica: «Re, kur viņa ir - zvaigzne, kas piedalās kulinārijas un televīzijas programmās.» Rodrigo ir superīgs cilvēks un mākslinieks, Brazīlijā spēlē mūziku. Bet atbrauca viņš futbola dēļ. Viņš profesionāli spēlē vienā no labākajiem brazīliešu klubiem. Aizpagājušajā gadā viņš spēlēja Latvijā. Viņš teica, ka grib palikt, es atbildēju: «Viss ir atkarīgs no tevis.» Brazīlijā mēdz teikt: es neņemšu spaini ar aukstu ūdeni un nemetīšu tev virsū, bet es tev teikšu, ka ir iespējas. Viegli nebūs, bet pluss ir tas, ka Rodrigo te nav konkurences. Eiropa ir liela, muzikālas grupas ir visur, bet šeit ir ļoti maz brazīliešu.
Es viņam iemācīju lietas, kuras izmantoju pati. Mana mamma reiz teica: «Pateikšu dažus vārdus tavai dzīvei. Tev būs nauda. Būsi bagāta vai nabaga, vienalga, būsi prezidente vai ārste. Ja tu izmanto tos vārdus, tu vari tikt jebkur un dzīvē veiksies. Tie vārdi ir: paldies, lūdzu, atvainojos, piedod. Tie ir ļoti svarīgi vārdi, nebaidies tos izmantot! Un, protams, pats galvenais ir: es tevi mīlu. Ļoti daudzi to baidās pateikt.
Es Rodrigo teicu, ka ir jāzina, ko viņš grib. Es zinu, ko es gribu. Es gribu dot tālāk pozitīvo. Viss ir atkarīgs no mums. Domāju, ka mēs esam labs piemērs. Ārzemēs stāstām, ka mīlam šo valsti. Es runāju latviešu valodā.
Rodrigo, tavs priekšnesums izpelnījās žūrijas simpātijas un iekaroja klausītāju sirdis. Pastāsti, kā izlēmi izmēģināt spēkus «X faktorā».
Rodrigo: Draugi ieteica piedalīties. Viņi teica - tu atšķiries no pārējiem. Es uzsāku projektu «YouTube», kur dziedu latviešu dziesmas. [Rodrigo spēlē muzikālajos projektos «Nalata» un «Kasike».] Un tad prātoju, ka būtu jauki parādīt to cilvēkiem. Latvijā vēlējos samiksēt visu - kultūru, enerģiju, mūziku. Beidzot pēc diviem trim gadiem izlēmu pieteikties «X faktorā», lai parādītu savu ideju.
Tavā mājas studijā ir vairāki mūzikas instrumenti. Bet kā sākās muzikālais ceļš?
Rodrigo: Ne visi brazīlieši, bet ļoti daudzi no mums uzaug kopā ar mūziku. Ikvienā dzīves brīdī līdzās ir mūzika. Bērnībā kopā ar tēvu devāmies uz vietām, kur skan mūzika, lai kopā pavadītu laiku. Tur neviens nebija profesionālis, bet katrs zināja, kā kaut ko nospēlēt. Tēvs vienmēr aicināja: «Ejam!» Es viņam teicu: «Bet es neko nevaru nospēlēt!» Viņš teica: «Ejam, lai tu justu ritmu, mūziku, atmosfēru un mācītos no tā, skatītos, klausītos un praktizētos.» Tā es iemācījos spēlēt vairākus mūzikas instrumentus: ģitāru, taustiņus, bungas, flautu. Muzikāli vienmēr esmu vēlējies iemācīties kaut ko vēl, lai liktu lietā savās kompozīcijās un idejās. Šī iemesla dēļ man ar mūziku vienmēr bijusi saikne.
Brazīlijā spēlēju futbolu, biju interjera dizainers, studēju universitātē. Bet mirkļos, kad vēlējos relaksēties, izlikt savas emocijas, es paņēmu ģitāru un izbaudīju to mirkli ar mūziku. Man mūzika ir augstāka prioritāte nekā citas lietas. Tāpēc beidzot izlēmu dzīvot ar mūziku. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc gribu to parādīt arī Latvijā. Ja nespēju komunicēt latviski, es varu sarunāties caur mūziku. Ja jūs nesaprotat, ko es saku, jūs varat sajust, ko cenšos pateikt caur mūzikas spēku.
Futbola spēlēšana un Brazīlija daudziem liekas teju sinonīmi. Kā ir tev?
Rodrigo: Piedzimu Brazīlijā. Mans tēvs spēlēja futbolu. Es spēlēju dažādās komandās savā pilsētā, kad man bija 18-19 gadi. Nāku no Sanpaulu štata. Tad man vajadzēja apstāties uz aptuveni diviem gadiem. Bija jāatrod citas lietas, ar kurām nodarboties, un sāku strādāt par interjera dizaineru. Atvēru savu kompāniju, sāku strādāt kopā ar arhitektiem, bet man vienmēr kaut kā pietrūka - vai nu futbola, vai mūzikas. Divdesmit četru gadu vecumā bija iespēja doties uz Maltu spēlēt futbolu, un beigās piedāvāja iespēju būt Latvijā. Nodomāju: kāpēc ne? Varēšu paceļot un ieraudzīt kaut ko citādāku, redzēšu citu valsti un kultūru.
Kad nonācu Latvijā, viss mainījās. Parādījās daudzas iespējas. Es satiku Vanessu un citus brazīliešus. Man bija iespēja nevis spēlēt futbolu, bet spēlēt mūziku tajos trijos mēnešos, kamēr paliku Latvijā. Nospēlēju savu pirmo koncertu Kaņepes Kultūras centrā. Daži latvieši pēc tam man teica: «Mums šeit nav brazīliešu mūziķu. Tev ir kaut kas jauks, ko spēlēt.» Es arī to sapratu. Dažreiz latvieši mēdz jautāt, kāpēc izvēlējos Latviju. Un es atbildu: «Kāpēc ne?» Man bija jāizlemj, ko darīt - atgriezties Brazīlijā vai palikt Latvijā. Un tad es satiku Vanessu.
Vanessa: Es ticu liktenim. Savukārt Rodrigo netic. Viņš uzskata, ka dzīvē viss notiek mūsu izdarīto izvēļu dēļ. Ja viņš tur dzīvo, tā ir viņa izvēle. Es domāju - nē, tā nevar būt nejaušība, ka abi nākam no Brazīlijas, bet satiekamies tieši Latvijā.
Pastāstiet par brazīliešu krāšņo kultūru.
Rodrigo: Brazīlieši ir dažādu kultūru mikslis. Atšķiras arī mentalitāte. Brazīlijas dienvidos un ziemeļos var atšķirties arī slengs, valoda, ēdiens un dejas.
Vanessa: Es nevaru darīt vienu lietu. Man vajag darīt uzreiz vairākas. Man vajag gatavot, dejot, lai nav garlaicīgi. Dejas ir kā terapija. Ēst gatavošana man arī nav darbs. Es gatavoju, es strādāju, lai dzīvotu. Es nedzīvoju, lai strādātu. Ir lietas, ko daru pavisam par velti. Es zinu, ka tas man nāks atpakaļ.
Brazīliešiem dejas, ēdiens, mūzika ir saistīts. Tas viss ir kā bauda. Kad tu ēd, tu baudi. Kad tu dziedi dziesmas, tu baudi. Dejas arī baudi. Ir tāds teiciens: cilvēks dod to, kas ir viņā. Ja tevī ir dusmas un negativitāte, tad tu to dod citiem. Man ir bijis diezgan smags ceļš, bet bez tā es nebūtu tāda, kāda esmu. Es nezinu, kas es būtu.
Kā jūtaties, dzīvojot Latvijā? Vai ir, piemēram, ēdieni, kas pārsteidza?
Vanessa: Es respektēju Latvijas tradīcijas. Ēdu ļoti daudzus latviešu ēdienus. Kad atbraucu pirmoreiz, ieraudzīju auksto zupu. Mums tādas nav. Sākumā gaidīju, ka aukstā zupa garšos kā saldais ēdiens. Nopirku un pagaršoju. Man gandrīz kļuva slikti. Jo tā bija auksta un vēl bietes... Neesmu baigā biešu ēdāja. Joprojām neizprotu arī tomātu sulu. Es varu pievienot tomātu sulu zupai, kad to vāru. Bet tomātu sulas dzeršana... Ir trīs lietas no latviešu virtuves, ko nespēju ieēst: kefīrs, tomātu sula un aukstā zupa. Kefīrs nav ne piens ne, ne jogurts. Kas tas ir?! Pārējos latviešu ēdienus es ēdu. Biezpienu mīlu. Protams, arī tādus augļus, kādu nav pie mums: zemenes, bumbieri, āboli. Brīnišķīgi un garšīgi!
Rodrigo: Brazīlija ir ļoti karsta valsts. Tāpēc pagāja laiks, līdz es pieradu pie Latvijas klimata. Bet pēc diviem trim gadiem biju pieradis pie aukstuma. Viena lieta, kas man liekas pozitīva, - latvieši ir atturīgāki nekā brazīlieši. Viņi nav tik atvērti. No latviešiem iemācījos tādu labu lietu kā atturība. Vanessa mēdz teikt, ka esmu kļuvis līdzīgs valstij, kurā dzīvojam. Esmu kļuvis mierīgāks, relaksētāks. Vispirms izvērtēju situāciju un pagaidu labāko mirkli, lai runātos. Tādā veidā katru gadu aizvien vairāk un vairāk pierodu pie Latvijas. Es parādu savu brazīlieša rakstura pusi mūzikā.
Latvijas kultūra ir ļoti cieši saistīta ar dabu un mūziku. Tādi pasākumi kā Līgo ir kaut kas ļoti skaists; kad cilvēki sanāk kopā dziedāt un dejot. Tā ir vēl viena lieta, kas lika man iemīlēt Latviju.
Es nedomāju, ka radu krāsas. Es domāju, ka samiksēju krāsas - Latvijas sarkanbaltsarkano ar zilu, dzeltenu un zaļu no Brazīlijas. Tas ir krāsu mikslis.
