«Šis laiks man ir ļoti saspringts un aizraujošs, jo, ņemot vērā valstī notiekošo, ar kolēģiem un radošo komandu domājam par to, kā 23. novembrī sarīkot tradicionālo «Spēlmaņu nakti». Protams, gribam, lai zālē ir skatītāji, taču, ja tas nebūs iespējams, tad darīsim visu, lai to cilvēki varētu baudīt pie TV ekrāniem,» sarunā ar »Vakara Ziņām« saka Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis. Un vēl viņš ir laimīgs par to, ka šovasar izdevies pavadīt laiku kopā ar abiem bērniem un visiem trim mazbērniem: «Pirmoreiz dzīvē sapratu, ka nav nekā vērtīgāka!»
«Tā kā valdība ir izsludinājusi ārkārtas stāvokli, tas nozīmē, ka esam atgriezušies pie noteikuma, ka vakcinētie cilvēki var apmeklēt pasākumus, taču viņiem jāvalkā maskas. Protams, tas ir labāk nekā izsludināt lokdaunu un apstādināt visus procesus. Jo apturēt procesu, īpaši - kultūru, ir bīstami. Manuprāt, kultūra ir nācijas izdzīvošanas jautājums!» uzsver Ojārs Rubenis un atgādina, ka pandēmijas pirmā viļņa laikā viņa vadītā Latvijas Teātra darbinieku savienība un citas kultūras iestādes ir ļoti daudz kontaktējušās ar amatpersonām, tajā skaitā premjeru Krišjāni Kariņu: «Domāju, ka, pateicoties mūsu vēstulei, dažas lietas kultūrā tomēr sāka kustēties, jo vienu brīdi pat teātra kritiķus nelaida zālē. Tāpēc mūsu uzdevums ir turpināt kontaktēties [ar valdību] un darīt zināmu savu viedokli. Un, ja atkal parādīsies sarunas par kultūras pilnīgu apstādināšanu, mums par to acīmredzot būs ļoti skaļi un atklāti, un godīgi jārunā.»
Taujāts, ar ko īsti nodarbojas Latvijas Teātra darbinieku savienība, kas pārstāv visus Latvijas teātrus un kurā apvienojušies vairāk nekā 500 aktieru un teātra darbinieku, Ojārs Rubenis atgādina: «Rīkojam divus redzamākos pasākumus - «Spēlmaņu nakti» un ikgadējo Teātra dienas izcilības balvas pasniegšanu. Bet, protams, ikdienā risinām visas ikdienišķās lietas, ar kurām cilvēki vēršas pie mums pēc palīdzības. Piemēram, palīdzējām savākt ziedojumus aktiera Rūdolfa Plēpja ārstēšanai, kas arī plaši tika atspoguļots presē. Taču patiesībā tādu cilvēku, kuri nonākuši nelaimē un kuriem mēģinām palīdzēt, ir ļoti daudz. Šo to varam viņiem palīdzēt atrisināt juridiski, varam sarīkot dažādas palīdzības akcijas.»
Viņš atklāj savu sapni - ar laiku radīt Latvijas Teātra darbinieku savienības platformu, kas informētu sabiedrību par teātra nozari kopumā. «Protams, to dara portāls «Kroders.lv» un «Teātra Vēstnesis», taču es sapņoju par to, ka visi teātri tiktu apvienoti vienotā blicē un šajā platformā varētu tikt publicēti dažādi ar teātri saistīti pētījumi, kas teātros notiek, utt. Pagaidām gan rokas tiktāl nav aizsniegušās, bet ceru tam pieķerties.»
Sarunā Ojārs vairākkārt uzsver, ka ļoti svarīgs kultūrai ir sponsoru un mecenātu atbalsts, jo «bez viņiem šogad «Spēlmaņu nakts» nenotiktu! Katra lieta maksā naudu, cenas aug, tāpēc mums, radošajiem, vajadzētu domāt, kā mēs izceļam atbalstītājus, mecenātus un sponsorus un kā varam viņiem pateikt paldies.»
Savukārt par situāciju ar mecenātismu un atbalstu kultūrai Rubenis skarbi saka: «Ar pilnu atbildības sajūtu varu atklāt, ka mūsu lielie, bagātie cilvēki ļoti maz atbalsta kultūru. Viens ir - Jānis Zuzāns; ļoti daudz ir palīdzējis Borisa un Ināras Teterevu fonds, un tagad ar viņu atbalstu joprojām top raidījums «Teātris.zip». Bet man kādreiz gribas jautāt: kur ir Lembergs, Šķēle, Šlesers?! Ļoti daudzus no viņiem pasākumos pat neesmu redzējis, ja nu vienīgi ļoti ekselentos. Tāpēc loģisks ir jautājums, kādēļ viņi neatbalsta kultūru? Kad strādāju Nacionālajā teātrī un pie mums izrādes iestudēja Kirils Serebreņņikovs, mūs atbalstīja Avena fonds. Kādreiz kaut ko mazliet darīja arī Gunārs Ķirsons, bet tas faktiski arī viss.»
Sarunā Ojārs Rubenis arī atklāj, ka īpašu baudu viņam sagādājis darbs pie pasaulslavenā latviešu mecosoprāna Elīnas Garančas un Maestro Raimonda Paula jubilejas koncerta [tie Nacionālajā teātrī izskanēja 23. un 24. jūlijā]. «Pie tā kopā ar producenti Ilonu Matvejevu strādāju gan kā režisors, gan kā producents, un šis process turpinājās divus gadus. Pandēmijas dēļ koncerts tika pārcelts, un tā nu man pagāja puse vasaras, lai šo projektu pabeigtu, lai koncertā piedalītos Normunds Šnē un viņa vadītā «Sinfonietta Rīga», lai Elīna tam izbrīvētu laiku. Tas viss beidzot notika, un uzskatu, ka šis koncerts bija viens no pagājušā gada brīnišķīgākajiem pasākumiem, un es ar to ļoti lepojos!»
Par atlikušo vasaras daļu Ojārs saka - tas bijis ārkārtīgi skaists laiks, jo «man bija tā laime pavadīt kopā laiku ar mazmeitu un abiem mazdēliem. Manu bērnu Ineses un Ģirta bērni šobrīd ir tajā interesantajā vecumā - viņiem ir deviņi un trīspadsmit gadi. Tāpēc man ir liels prieks, ka varēju būt ar viņiem kopā un saprast, kas ar viņiem notiek. Nav noslēpums, ka abi mani bērni ar savām ģimenēm dzīvo ārzemēs, tādēļ mēs ar Viju lidojām pēc mazbērniem un atvedām uz Latviju. Tā bija laime - pēc pusotra gada pārtraukuma satikt visu ģimeni, jo arī Inese un Ģirts atlidoja uz Latviju, savukārt es pirmoreiz mūžā sapratu, ka nav jau nekā vērtīgāka par iespēju būt kopā ar ģimeni.»
Ojārs smej, ka šajā laikā pienākumi bijuši strikti sadalīti: viņa kundze Vija gatavojusi ēst, savukārt viņš iejuties «pionieru vadītāja» lomā: «Mums bija gan jūra, gan supošana, būvēšana, braukšana ar riteņiem, Latvijas apskate…»
Savukārt pašās septembra beigās viņš paguvis kopā ar draugiem paceļot pa Sicīliju. «Labi, ka to izdarījām - īpaši jau domājot par to, kas varētu notikt… Esmu priecīgs, ka to izdarīju, un iesaku ikvienam doties uz Sicīliju - laipna zeme ar labu ēdienu, jaukiem cilvēkiem, brīnišķīgām kultūrvēsturiskām vietām un pasakainu dabu!» Savukārt tagad Ojārs domājot par to, kā decembrī producēt dziedātājas Margaritas Vilcānes 80 gadu jubilejas koncertu, kas bija paredzēts pagājušā gada 16. decembrī. «Margarita šai idejai piekrita, arī tam, ka viņa kāptu uz skatuves, taču - ne lai dziedātu, bet sarunātos. Un tas man šķiet ļoti brīnišķīgi. Ļoti ceru, ka šo ideju izdosies īstenot.»
