VAKARA ZIŅAS. Ko dara Ingrīda Latimira (agrāk Ūdre)

 
©INGRĪDAS LATIMIRAS PERSONISKAIS ARHĪVS

Bijusī Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Latimira (agrāk Ūdre) pēc darbības politikā ieņēma Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas (LZRA) valdes locekles amatu. Par dāmu, kas savulaik sevi spilgti pieteica politikā, pēdējā laikā medijos parādās arvien mazāk ziņu. Ingrīda Latimira saka – cilvēki viņu joprojām atceras.

Darbs un sports

«Es nodarbojos ar savu profesionālo darbību. Esmu zvērināts revidents un turpinu šo darbu jau vairākus gadus. Nevaru sūdzēties, ka trūkst klientu. Viss notiek, neskatoties uz šo slimību un dažādiem ierobežojumiem. Tas šo nozari ietekmē mazāk, jo ir iespēja darboties attālināti. Darbs ir ticis pat atvieglots. Cilvēki mani atpazīst. Nezinu, tas ir labi vai slikti. Manuprāt, pārlieku liela uzmanība nevienam cilvēkam nav īpaši patīkama un rada problēmas. Pats interesantākais ir tas, ka cilvēki joprojām mani sauc vecajā uzvārdā, lai gan jau desmit gadus esmu precējusies. Brīvajā laikā ļoti daudz nodarbojos ar sportu, kas ir viena no manas dzīves neatņemamām sastāvdaļām. Es to esmu darījusi visu mūžu. Vingrojusi, spēlējusi tenisu. Daudz staigāju, ja ir iespēja. Pagājušo gadu mums nebija iespējas aizbraukt citur, tāpēc slēpojām tepat Latvijā. Kalnu slēpes atlikām malā. Lasu grāmatas. Dažādi izglītojos, arī «online» kursos. Nodarbojos ar Argentīnas tango. Ir ļoti daudz lietu, ko var darīt, nesaskaroties ar citiem cilvēkiem. Ja cilvēks ļoti vēlas, tad var visu. Ir cilvēki, kas šajā laikā vienkārši nolaiž rokas un uztraucas par to, kas notiks. Vai viņi saslims vai nesaslims; ko darīs. Faktiski viņi vairs nedzīvo savu dzīvi. Viņi dzīvo, visu laiku baidoties par kaut ko. Savukārt ir cilvēki, kuri atrod jaunas iespējas un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi.»

Labāk ir nevis uzrakstīt, bet piezvanīt

«Es domāju, ka nebūs kā iepriekš. Par to liecina dzīve. Ir jāskatās vēsturē - ir jau bijušas lielas izmaiņas: slimības vai revolūcijas, jebkādi notikumi, kas ietekmē cilvēka dzīvi. Atgriezties tieši tajā pašā līmenī īsti nav sanācis nevienam. Es uzskatu, ka pašreiz cilvēkam ir dota iespēja padomāt par sevi. Gandrīz vai jāteic kā Zatleram: kas es esmu? Padomāt par to, ko cilvēki dara, kādas ir attiecības starp cilvēkiem - ne tikai tuviniekiem, bet arī citam ar citu sabiedrībā. Varbūt vajag pārdomāt attieksmi pret dabu. Domāju, ka daba mūs diezgan bieži soda par to, ka nevērīgi attiecamies pret to. Viens variants: cilvēki kļūs saprotošāki cits pret citu. Otrs variants: viņi vairāk noslēgsies un vairāk komunicēs ar mākslīgo intelektu. Pašreiz tāda draudzība, kāda bija agrākā izpratnē, gandrīz nepastāv - ka satiecies ar citiem, kas cilvēkam kā sociālai būtnei ir ļoti nepieciešami. Ja visa tā trūkst, tad jau rodas barjeras, atkal satiekoties ar cilvēkiem, bijušajiem vai esošajiem draugiem. It sevišķi, manuprāt, jaunatne vairāk komunicē ar datoriem. Jāatgriežas pie teiciena, ka labāk ir nevis uzrakstīt, bet piezvanīt. Bet vēl labāk ir nevis piezvanīt, bet satikties un parunāt. Cilvēciskās saskarsmes pašreiz pietrūkst.»

Krievijas pieredze

Ingrīda Latimira stāsta, ka ilgāk ārpus Latvijas bija pirms diviem gadiem - ceļojumā Igaunijā. Nesen bija aizceļojusi uz Maskavu. Tomēr viņa uzsver, ka ir iespēja apskatīt iepriekš neredzētas vietas tepat Latvijā. Tā kā šī vasara lutināja ar ļoti karstu laiku, nevajadzēja braukt ne uz Turciju, ne Itāliju vai Spāniju.

«Maskavā ir diezgan relaksēta attieksme pret masku vilkšanu. Arī pret potētiem un nepotētiem cilvēkiem. Nepieredzēju, ka visur, kur dodies iekšā telpās, prasa kovidpasi. Vienīgais, kur mums prasīja uzvilkt maskas, bija grāmatu veikalā. Visur citur droši var iet iekšā un paši pieņemt lēmumus. Šajā reizē gan izvairījos no metro. Pašreiz Maskavā ir ļoti laba taksometru sistēma. Nav dārgi. Ceļojot obligāti vajadzēja būt kovidanalīzēm. Bet to jau sāc pieņemt kā nepieciešamību. Tas ir jādara. Krievijā nav jābūt izolācijā. Vēl kas jāzina. Mēs sākotnēji gribējām braukt ar automašīnu, bet, ja automašīna ir līzingā, tad šādas automašīnas nevar iebraukt Krievijā.»

Latvijas sabiedrība tiek dalīta

Bijusī Saeimas priekšsēdētāja ir novērojusi, ka sabiedrība ir kļuvusi neiecietīgāka. Viņa uzskata, ka daļa atbildības par to ir jāuzņemas gan valdībai, gan politiķiem kopumā. Diemžēl sabiedrība ir sašķelta - ne tikai latviski runājošie pret krieviski runājošajiem, bet arī vakcinētie pret nevakcinētajiem.

«Sabiedrībai kopumā tas labumu nenes. Mēs tomēr esam viena valsts. Dalīt cilvēkus kā pagājušajā gadsimtā nedrīkst. Dzīvojam citā gadsimtā. Jābūt izprotošiem, jāmeklē citi veidi, kā pārliecināt cilvēkus. Ļoti liela atbildība ir jāuzņemas valdībai. Kad es biju politikā, tādās situācijās, kādas ir bijušas pašreiz Latvijā, būtu atkāpies gan premjerministrs, gan arī prezidents sāktu domāt, kāda ir viņa loma šajos notikumos. Draugi, kas atbrauca no Zviedrijas, atklāja, ka viņi paši pieņēma lēmumus. Lielākā daļa cilvēku ir vakcinējušies, viņi neizjūt nekādu spiedienu par to, ka būtu jāatstāj darbs. Ja iedziļinās vakcīnā, tā aizsargā tikai pret iespējamajām sekām, bet neaizsargā no saslimšanas vai vīrusa pārnēsāšanas. Drīzāk runa ir par to, kā cilvēks rīkojas ar savu fizisko ķermeni. Arī vakcinētie cilvēki var pārnēsāt šo slimību, var vēlreiz saslimt. Kāpēc cilvēkus atbrīvot no darba vai piespiedu kārtā likt vakcinēties? Ar kādām tiesībām valdība uzņemas iespēju dalīt cilvēkus labajos un sliktajos, melnos un baltos? Tad jau var teikt arī: ja esi kādai konfesijai piederīgs, tad arī nevari strādāt. Vai arī kā agrākos laikos - ja esi sieviete, tad nevari mācīties augstskolā. Nonākam pie šādiem absurdiem. Izskanēja ziņa arī par sabiedrisko transportu. Vai nevakcinētajiem būs atsevišķs transports? Kā 21. gadsimtā par kaut ko tādu var runāt valdības līmenī? Izpratnes līmenis par situāciju ir ļoti zems.»

Pārdomu laiks

«Manuprāt, šobrīd valdības priekšlikums palielināt amatpersonu, tajā skaitā augstāko, atalgojumu skan zaimojoši un apvainojoši cilvēkiem, kuri arī šajos uzņēmējdarbībai nelabvēlīgos laikos mēģina godīgi nopelnīt sev un saviem darbiniekiem atalgojumu. Ekonomisko attīstību neveicina mūsu tiesu sistēma, nodokļu politika, ierobežojumi finanšu institūcijām. Līdz ar to ārvalstu investoru intereses dažāda veida ieguldījumos Latvijā ir nelielas.

Neskatoties uz to, ka valsts tērē budžeta līdzekļus partiju finansēšanai un paši sev nemitīgi paaugstina atlīdzības, korupcija tikai pieņemas spēkā! Mēs esam valsts, kura varētu veiksmīgi attīstīties, veidojot uzņēmējiem labvēlīgu un godīgu vidi. Liekas, ka politiķus tas maz interesē. Kovids ir arī pārdomu un vērtību pārvērtēšanas laiks,» uzsver Ingrīda Latimira.