Lai gan nekad īpaši neesmu aizrāvusies ar kara tēmu, kādā skaistā septembra dienā labprāt pieņēmu uzaicinājumu doties uz Kurzemi aplūkot vietas, kas tā vai citādi saistītas ar militāro mantojumu.
Tas ir visai plašs: armijai piederējušās ēkas visdažādākajā stāvoklī, ierakumi un bunkuri, uguns torņi u.c. Šādu objektu ir daudz, jo Latvijai pāri gājis gan Pirmais, gan Otrais pasaules karš; daudzviet darbojusies visai plaša nacionālo partizānu kustība, savukārt līdz 1991. gadam lielā daļā Latvijas atradās padomju armijas daļas. Un lai gan lieliskā tūrisma un vides eksperta Jura Smaļinska un viņa kolēģes, Kurzemes plānošanas reģiona projekta «Militārais mantojums» vadītājas Janas Kalves vadībā iepazīstam vien dažus objektus, šajā patiešām interesantajā vēstures lappusē ir gūts plašs un izsmeļošs ieskats.
Pa ceļam uz pirmo apskates vietu Juris Smaļinskis atgādina, ka pērn sadarbībā ar Igauniju programmas «Military heritage tourism» («Militārā mantojuma tūrisms») ietvaros tikusi izdota jauna ceļojumu karte, kurā ietverti vairāk nekā 150 visdažādāko apskates objektu: bijušo kauju vietas, ierakumi un mežabrāļu bunkuri, ēkas, kurās saimniekojusi padomju armija, bijušie militārie objekti utt. Katra apskates vieta ir saistīta ar kādu noteiktu vēstures posmu: Pirmais pasaules karš / Neatkarības karš (1914-1920), Otrais pasaules karš (1939-1945), nacionālo partizānu kustība (mežabrāļi; 1944-~1957) un padomju okupācija un neatkarības atjaunošana (1945-1991).
Liela daļa militāro objektu meklējami Kurzemes piekrastē, un īpaši daudz to saglabājies kopš padomju armijas laikiem, kad šajā teritorijā varēja iekļūt vien ar īpašām caurlaidēm, jo padomju robežsargi cītīgi uzraudzīja, lai neviens neiedomātos, piemēram, aizmukt pa jūru vai ielavīties padomju valstī. No tiem laikiem saglabājies arī daudz interesantu stāstu, kas labi raksturo toreizējo situāciju: piemēram, kad 60. vai 70. gados Kolkas vidusskolas audzēkņi pēc izlaiduma vēlējušies aiziet līdz jūrai, viņiem atļauja tikusi dota (atcerēsimies, ka toreiz pie jūras vietējos iedzīvotājus principā nelaida), taču bērniem bija jāiet kolonnā, kuru no abām pusēm sargāja līdz zobiem bruņoti robežsargi…
Pēc dažu stundu brauciena esam sasnieguši Talsu paugurainē meklējamo nelielo Mundigciemu, kur atrodas patiešām īsta pērle - Aivara Ormaņa veidotā vēsturiskā kolekcija, kurā apkopotas dažādu periodu un valstu militārās formas, spectērpi, kamuflāžas, sakaru ierīces, sadzīves priekšmeti, aizsarglīdzekļi u.c., kas pārsvarā attiecināmi uz abiem pasaules kariem, padomju armijas un neatkarīgās Latvijas atjaunošanas periodiem. Kolekcija, kuras aizsākumi meklējami 2000. gadu sākumā, izvietota kādreizējā kolhoza šķūnī, un tās saimnieks, lai gan mazliet apmulsis no viņam pievērstās uzmanības, laipni aicina apskatīt un labprāt arī šo to pastāsta.
Taujāts, kā viņš ticis pie daudzajiem un labi saglabātajiem eksponātiem, Aivars atteic, ka kolekcija intensīvā darbā savākta apmēram pusotra gada laikā un lielākā daļa lietu atrasta Talsu novadā ar paziņu un draugu palīdzību. «Patiešām apbrīnoju cilvēkus, kas vēl aizvien kaut ko tādu glabā!» viņš spriež un atzīst, ka to, cik kolekcijā īsti ir priekšmetu, patiesībā nemaz pats nezinot. «Parasti jau man savas glabātās lietas to iepriekšējie īpašnieki atdeva diezgan labprāt, vienīgi daudzi baidījās, ka es tos priekšmetus netirgoju tālāk. Atbildēju, ka to nedarīšu, jo - kāda tad man būtu jēga veidot savu kolekciju? Ja vāc, tad vāc visu,» viņš smaida. Starp citu, to, ka viņam ir šāda kolekcija, lielākā daļa Mundigciema iedzīvotāju uzzinājuši tikai pērn, jo līdz šim priekšmetus Aivars vācis savam priekam un citiem par to nemaz nav stāstījis. «Nu jau tagad ziņa ir aizgājusi, tā ka cilvēki var braukt ciemos,» izrādot savu bagātību, aicina kolekcionārs.
Uz brīdi iegriežoties Ventspilī, uzkāpjam nesen atjaunotajā Ventspils Krasta aizsardzības baterijas ugunskoriģēšanas tornī, no kura paveras krāšņs skats uz Dižjūru, lai pēc tam dotos uz Irbenes radiolokatoru jeb Ventspils Starptautisko radioastronomija centru. Šeit reiz jau esmu bijusi - šķiet, pirms gadiem desmit, un toreiz apkalpojošais personāls maniem drosmīgākajiem kolēģiem ļāva ne tikai uzkāpt līdz lielajai antenai (tā atradās horizontālā jeb miera stāvoklī), bet arī pa to mazliet pastaigāt. Tagad, pēc rekonstrukcijas, kad radioteleskops tiek izmantots zinātniskajiem nolūkiem, pētot norises kosmosā, nekas tāds vairs nav iespējams, un pa bijušā slepenā padomju armijas objekta «Zvaigznīte» teritoriju iespējams pārvietoties tikai gida pavadībā.
Tā nu apskatām gan ēku, virs kuras kādreiz atradās mazā 10 metru diametra antena, gan ierīces, kas saglabājušās kopš padomju armijas laikiem. Gids atgādina, ka bijusī kosmiskās izlūkošanas stacija, kas celta 60. un 70. gados, tolaik nodarbojusies ar izlūkošanu (jo vārds «spiegot» tolaik, kā zināms, attiecās tikai uz rietumvalstīm), pārtverot un noklausoties galvenokārt militārās telefonsarunas visā pasaulē. 1991. gadā, padomju armijai aizejot, divas lielākās antenas RT-32 un RT-16 izdevās pārņemt nesabojātas, lai gan armijnieki paguva sastrādāt citas nejaucības - piemēram, lielajos kabeļos sadzīt naglas… Vēl izrādījās, ka tolaik Latvijas valdībai šis objekts neesot šķitis pārņemšanas vērts, tāpēc iesaistījusies toreizējā Zinātņu akadēmijas vadība, darot visu, lai radioteleskops netiktu izpostīts vai uzspridzināts, un par to liecina divi visai interesanti dokumenti, kurus ikviens var izlasīt muzejā.
Tagad, pēc renovācijas, abas paraboliskās antenas RT-32 (tā ir lielākā Ziemeļeiropā un astotā lielākā pasaulē) un RT-16 vienlaikus ar 15 citiem radioastronomijas centriem visā pasaulē pēta kosmosa signālus un dažādus debess ķermeņus. Dienā, kad viesojāmies Irbenē, tika veikti Saules novērojumi; taču nav izslēgts, ka reizēm varētu būt saņemti signāli no kāda NLO; savukārt vistālākie signāli, ko saņem Irbene, nākuši no Gulbja zvaigznāja, kas atrodas 500 miljonu gaismas gadu attālumā no Zemes.
Kāds no radiolokatora darbiniekiem, uzzinot, ka daļa grupas līdz lielajai antenai nav tikusi, piedāvā līdz tai aizbraukt ar autobusu, jo gājiens pa 700 metru garo pazemes tuneli aizņemtu pārāk daudz laika. Braucot uzzinām, ka ar abām antenām visu varot draudzīgi sarunāt, lai gan, «būdamas sievietes, tās dažkārt tomēr iespītējas, turklāt, ja viņas kaut ko nedara, tātad tobrīd tas nav vajadzīgs»; arī to, ka vistrakāk esot strādāt ar skolēnu grupām, jo viņus nekas īsti neinteresējot, savukārt ar pieaugušajiem cilvēkiem varot apspriest gan to, kas īsti bija «lielais sprādziens», gan citus interesantus jautājumus.
Tikmēr ir sarūpēts arī aizraujošs priekšnesums, jo kāds no radiolokatora darbiniekiem gan veikli nodemonstrē, cik ātri iespējams lielo antenu pagriezt vajadzīgajā virzienā, gan iedarbina sirēnu (ar tās palīdzību tiek brīdināti darbinieki, kas tobrīd atrodas pie vai uz antenas). «Arī mani šādi ir mēģinājuši nopurināt lejā, bet nekas viņiem nav izdevies,» pēc tam puisis smejas un piebilst, ka pārējie radioastronomijas centri, ar kuriem kopā tiek veikti pētījumi, par šo novirzi neko neuzzināšot.
Ja vēlaties izbaudīt zelta rudeni un uzzināt vairāk par šo Latvijas vēstures lappusi, noteikti ir vērts ielūkoties projekta «Militārais mantojums» kartē (var vienkārši «Google» ierakstīt vārdus «militārais mantojums») un doties ceļā. Būs interesanti!