VAKARA ZIŅAS. Aigars Bikše par mammas nāvi, aitām un drupām

© Ģirts Ozoliņš/F64

Tēlnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Latvijas Republikas 13. Saeimas deputāts Aigars Bikše ir radoša personība. Viņš ļauj »Vakara Ziņām« ielūkoties 11 lietās, kas raksturo viņu. Tiekamies Mākslas akadēmijā un uzklausām košus stāstus.

Jaunais tēlniecības darbs

Fotogrāfija no mākslinieka darbnīcas. Aigars Bikše uzsver, ka svarīgākais ir tas, kas tajā brīdī tiek veidots. «Bija sestdiena, svētdiena, un es strādāju pie bronzas darba. Šis ir astoņkājis, kas sapinies manā kreklā, kuru vējš iepūta jūrā Taizemē, Puketā, pirms trijiem gadiem. Puketā gan es nekad neesmu bijis, tas viss ir nedaudz izdomāts. Taizemē esmu bijis vairākas reizes pie draugiem, bet kreklu nekur neiepūta - godīgi atzīšos.»

Magnolija

«Muižas ēkā, kuru mēs lēnā garā kārtojam, ir liela telpa ar ziemas dārzu. Galveno koku iestādījām pirms gada. Salaspils botāniskajā dārzā bija izaudzēts ļoti daudz magnoliju. Tās nav paredzētas āra dzīvei Latvijā. Nopirkām vienu lielu koku, kas tagad aug. Mēs sekojam, kā viņam tur iet. Ar kopšanu nav tik traki. Uzlikām speciālās dienas gaismas lampas, jo liekas, ka varētu nepietikt īstās gaismas. Vajadzētu patikt. Ziemā nav auksts, mīnusi nekad neiestājas. Tajā pašā telpā arī veidoju.»

Svētā Nikolaja brīnumdara ikona

«Šī ikona ir saistīta ar personisku dzīves notikumu, kad mana mamma nomira. Tad man bija sešpadsmit gadu. Viņa bija visu mūžu drausmīgi daudz strādājusi. Darbaholiķe. Un viņa man atstāja padomju laikiem salīdzinoši lielu mantojumu. Tā kā es toreiz mācījos «lietišķajos», man neko daudz nevajadzēja. Vienā brīdī nopirku diezgan daudz ikonu. Dažas man ir ļoti mīļas. Piemēram, šī. Tai varētu būt 250-260 gadu. Es nezinu, vai tai ir milzīga mākslinieciskā vērtība. Tā ir vairāk mana personiskā vērtība.»

Namiņš no Brazīlijas

«Mēs ielidojām Brazīlijā, Sanpaulu, tur mazliet padzīvojām, pēc tam braucām gar krastu uz Riodežaneiro. Pa ceļam bija maza pilsētiņa. Namiņš ir no tās pilsētas, kur kāds mākslinieks taisa pilsētu maketus. Tā ir sena portugāļu kolonijas pilsētiņa, kuras arhitektūra ir līdzīga tam, kā izskatās šis namiņš ar Jēzu iekšā. Viņi ir ļoti katoļticīgi. Mājās ir iebūvēti nelieli ģimenes altāri, kurus var aiztaisīt un atvērt. Tas ir, manuprāt, ļoti mīlīgs mākslas darbs.»

Durvis no Indijas

«Indijā jautāju šoferītim, vai varētu kādas koka skulptūriņas nopirkt. Šoferītis teica, ka zinot vietu, kur cilvēks metot laukā vecas durvis. Aizbraucām. Es atpirku tās durvis. Tur koku šķirnēm ir dabiska inde iekšā, lai insekti nevar sagrauzt. Šī koksne ir ļoti izturīga. Grūti saprast, kas uz durvīm attēlots. Dejo cilvēki... Man ļoti skaisti liekas tie dekoratīvie griezumi. Durvis atsūtījām ar kravas konteineru. Man patīk vest lielas lietas. Īstenībā tas nav sarežģītāk par vēstules atsūtīšanu. Tikai drusku smagāk.»

Krēsls

«Šis ir mans krēsls, kurā es mēdzu sēdēt dīķī. Pats uzbūvēju zosīm namiņu ar tornīti. Mums ir zosis, kas staigā pa dīķi. Reizēm, ja man ir mierīgāks laiks, apsēžos krēslā. Zosīm dažreiz aiznesu graudus. Zosis ir ļoti sociāli putni. Šogad izšķīlās trīs zosulēni. Man bija ļoti interesanti vērot, kā uzreiz hierarhija mainījās. Pagājušā gada sākumā zosu tēvs diezgan apcēla jaunāko zosi. Neļāva ēst graudus. Kad uzradās zosulēni, viņa uzvedība pilnīgi mainījās. Viņš vairs negāja pirmais, pirmie ēda mazie, kas tikko bija izšķīlušies. Tagad viņi aug lielāki un mainās viņu vieta hierarhijā. Zosu tēvs atkal sāk dzīt nost. Interesanti, kā tas instinktu līmenī darbojas, kad jāsargā, bet kad jāmaina izturēšanās. Šogad esmu uzbūvējis nelielu māju putniem - mums ir arī vistas.»

Dabas parādības un pelašķu tēja

Tēlnieks visu gadu labprāt dzer veselīgās zāļu tējas. Arī pats, baudot dabas skaistumu, labprāt salasa zāles tējām. «Ar ģimeni regulāri dodamies pastaigās pa mežu, gandrīz katru dienu. Pavasarī, rudenī un ziemā mums ļoti daudz gribas staigāt pa mežu. Dabas klātbūtne ir ļoti svarīga. Domāju, ka instinktīvā līmenī pie dabas mūsos rodas miers. Skatoties uz kokiem, ir viegli sajusties labāk.»

Brilles

«Brilles nopirku Peru. Domāju, ka tās būs pagaidu brilles, jo uz savām iepriekšējām es biju aizmiegot apgūlies virsū un saskrāpējis. Vajadzēja steidzami meklēt brilles, jo man ir slikta redze. Brilles atradu džungļos mazā pilsētiņā Terpoto. Man šīs brilles patīk. Esmu jau vairāk nekā gadu nēsājis.»

Kaķi

«Mums ir trīs kaķi. Baltais ir Mākonis, melnais - Ēna un pelēkais Pūcīte. Mākoni dabūjām no draugiem, kuri pilsētā glāba kaķus. Šis kaķēns bija nokritis no rūpnīcas. Tas onkulis, kas viņu atrada, gribēja kaķi aprakt. Izracis bedrīti, ielicis Mākoni bedrītē, un Mākonis sācis kustēties! Viņš kaķi atnesa mājās, bet sieva teica - nevaram ņemt, jo mājās bija citi kaķi. Mākoni paņēmām mēs. Viņš ir ļoti jauks kaķis, diezgan liels mieramika. Kādreiz ar Pūcīti bišķi pakašķējas. Viņam patīk kauties ar kaimiņu kaķiem, tā viņš sargā savu teritoriju. Pūcīte ir jaunākā no kaķenēm - jauktenīte, kas piedzima šķirnes kaķenītei. Pūcīte ir ļoti skaista, maziņa, draudzīga un liela pētniece, kas skraida apkārt. Abi pārējie kaķi ir pieņemti no ielas.»

Jēri

«Mums ir muiža un parks. Sākām tīrīt parku, un sapratu, ka tie ir seši hektāri. Vai nu pašam viss jādara, vai jārunā ar pļāvēju, bet parkā īsti nevar braukt ar traktoriņu. Domāju, kā lai to visu uztur kārtībā. Izdomāju. Aitas un jēri! Aitas ir labas, jo nekur nelaužas. Ir bijis pat tā, ka vējš izgāž caurumu žogā, bet aitas ārā neiet. Manuprāt, tāpēc, ka teritorija ir pietiekami liela un viņām pietiek ko ēst.»

Muiža un dīķis

«Dzīvojam tur vairāk nekā desmit gadus. Es to privatizējis tad, kad tikko biju beidzis Mākslas akadēmiju. Tas bija laiks, kad laukos īpašumiem nebija liela cena. Jo nekādu kredītu nevarēja dabūt, visi sitās ar savām naudiņām, nevienam neko nevajadzēja. Noprivatizēju, lēnām nomainīju jumtu, lai ēka nepūst. Tad saremontēju saimniecības ēku, kur varēja dzīvot. Es teiktu, ka tagad tur varam diezgan komfortabli dzīvot. Es varu padzīvot arī teltī kādu laiku, bet man tomēr vajag dušu un labierīcības. Desmit gadi pagāja, līdz savedām kārtībā. Metru biezās sienas mūsdienās neviens nevar sameistarot. Tas būtu drausmīgi dārgi. Tajā visā ir vēsturiska sajūta, kas dod omulību. Man patīk vecas, kārtīgas un pamatīgas lietas. Mani vienmēr ir valdzinājušas drupas. Arī tagad, kad kaut kur braucu, skatos uz vecām un brūkošām celtnēm un domāju, ka tur varētu kaut ko sataisīt. Tur noteikti rodas radošas idejas.»

Vakara Ziņas

«Katrā braucienā pārsteidzošākais ir cilvēki – gan tie, ar kuriem vienojošs ir ceļš, gan tie, ar kuriem šai ceļā ir lemts satikties. Tas ir neticami, cik spēcīgus, radošus un gaišus cilvēkus mēs sastopam ceļā un ikvienā vietā, kur nonākam,» saka mūziķis, dziesmu autors, Latvijas Radio 5 direktors un «Velomūzikas» idejas autors Kārlis Kazāks.

Svarīgākais