VAKARA ZIŅAS. Dāma, kuras dēļ jābēg no darba
Nevienam neizsauks izbrīnu fakts, ka bērni cits citam mēdz stāstīt spoku stāstus, turklāt tiem svēti ticēt. Jocīgāk, ja spoku stāstus stās-ta un tiem tic pieaugušie. Pastāv kāds stāsts par Balto Dāmu, par kuras izdarībām no paaudzes paaudzē tiek stāstītas leģendas. Un dzīvo šī ēteriskā būtne ne vairāk un ne mazāk kā Liepājas teātrī, kas skatītājiem pirmoreiz vēra durvis 1907. gadā, līdz ar to ir senā-kais joprojām pastāvošais latviešu profesionālais teātris.
Ēkā Teātra ielā 4, kur mākslas citadele atrodas vēl aizvien, ilgus gadus bija kurtuve un strādāja kurinātājs, jo centrālapkure tika ievilkta krietni vēlāk. Vienam no kurinātājiem Fricim Valkovskim - cilvēkam ar fenomenālām zināšanām par Liepājas teātri, tā aktieriem un režisoriem - par Balto Dāmu bija sava versija. Proti, reiz kurtuvē notikusi nelaime, kādai jaunai meitenei tika atņemta dzīvība, un no tā laika gars nevar rast miera - tas spokojas. «Mēs viens otram netraucējam,» mēdzis teikt Fricis, kurš teātrī nostrādāja garus gadus, nereti - naktīs, gan kā kurinātājs, gan kā dežurants, kad ēkā ievilka centrālapkuri. Vairāki citi viņa kolēģi ugunsdzēsēji, kam arī bija jādežurē naktīs, neizturēja un Baltās Dāmas izdarību dēļ, kuras soļi un citas darbības šos vīrus regulāri biedēja, uzteica darbu.
Padomju laikā bija pieņemts, ka svētku reizēs, piemēram, 1. maijā un Oktobra Sociālistiskās revolūcijas kārtējā gadskārtā, Liepājas teātra telpās naktī bez dežuranta un ugunsdzēsēja vajadzēja dežurēt arī kādam skatuves māksliniekam. Tas tāpēc, lai ēkā būtu vairāk cilvēku, līdz ar to mazāk iespēju sabotāžai. Pagājušā gadsimta 70. gados šāda «veiksme» gadījusies arī kādam aktierim - premjeram, kura vārdu neatklāsim. «Teātrī dzīvoju kopš divu gadu vecuma, jo šeit strādāja mana māte, tāpēc tos stāstus par Balto Dāmu biju pārklausījies. Taču, lai būtu drošāk, nakti izlēmu pavadīt, ieslēdzies direktora kabinetā. Pēkšņi dzirdu trokšņus, it kā kaut kas šalktu, it kā kāds staigātu, it kā vērtu durvis. Troksni teātra ēkā varēja radīt daudz kas - šņorbēniņi, no kurienes nāca vēsums, daudzi logi, pret kuriem vējainā laikā sitās koku zari, un tā tālāk. Saņēmu drosmi un izgāju skatīties tieši uz skatuves. Ko redzu? Ložā stāv cilvēks - viss baltā! Ak kungs, ko nu! Lielās izbailēs un drebošiem soļiem pagāju tuvāk, taču tad ieraudzīju, ka mani izbiedēja kaudzē salikti baltie pārklāji, ar kuriem parterā pārklāja krēslu rindas!»
Smiekli nenāca arī 2. studijas topošajiem aktieriem, kuri, kursu beidzot, mēģinājuši pat naktīs. Kāda nakts mēģinājuma laikā jaunieši pamanījuši, ka ložā sēž balts tēls. Pēc kāda brītiņa tur neviena vairs nav bijis - tēls izgaisis.
Vai Balto Dāmu var satikt arī šodien? Grūti pateikt, jo Liepājas teātra ēka piedzīvojusi lielas pārvērtības: kurtuves vietā, kur šai leģendai it kā meklējams aizsākums, tagad atrodas administrācija, savukārt citā rēga iecienītā vietā mūsdienās iekārtota teātra kafejnīca.