Lai atvadītos no šā gada neparastās vasaras, kad ceļojumu plānus vēl koriģē pandēmija, augusta otrajā pusē devāmies trīs dienu braucienā uz kaimiņvalsti Igauniju.
Galamērķis bija atpūta Sāmsalā (Saaremaa), kas ir trešā lielākā sala Baltijas jūrā. Salas vienīgā pilsēta Kuresāre (Kuressaare) ir kūrorts ar tradīcijām kopš 1840. gada, kad šeit tika atrastas ārstnieciskās dūņas, taču padomju okupācijas laikā vieta tika pārvērsta par pa pusei aizmigušu provinces pilsētiņu. Laiki mainījušies; tagad Sāmsalā tiek piedāvātas gan vienreizējas ceļošanas, gan atpūtas un veselības uzlabošanas iespējas. Ne jau velti igauņi savu Sāremā šī iemesla dēļ dēvē par Spāremā.
Braucot no Latvijas puses, vispirms jādodas Igaunijas vasaras galvaspilsētas Pērnavas virzienā. Ja nav vēlēšanās šīs vietas apskatei veltīt laiku, iespējams izvēlēties apvedceļu, taču steigties, nekā sev apkārt neredzot, un pamest Pērnavas apriņķi gan nav gudri.
Pirmā pieturvieta bija mazais, klusais Valgerannas ciems ar milzīgo 18 bedrīšu golfa laukumu «White Beach Golf» un piedzīvojumu parku aktīvas atpūtas cienītājiem. Ciemats atrodas Audru pagastā vien trīs kilometru attālumā no galvenās maģistrāles. Jāatzīstas, ka uz Valgerannu mūs aizveda nevis interese par golfu vai tikpat kā koku galotnēs iekārtotajām gaisa takām, bet gan vēlme apskatīt vietu, kas pirms vairākiem gadiem tika attēlota šī raksta autores debijas romānā «Vasarnīca Pārdaugavā». Izgājām pludmalē un bijām sajūsmināti par tur valdošo atmosfēru - absolūtu mieru un klusumu.
Gleznainajā pludmalē iebaudījuši nelielu pikniku, sēdāmies atpakaļ automašīnā, lai dotos uz Virtsu ostu, kas atrodas ciematā ar tādu pašu nosaukumu. Bija paredzēts ar prāmi pārcelties uz Kuivastu; tas ir ciems Igaunijas salas Muhu austrumu piekrastē. Jāuzslavē Igaunijas ceļu stāvoklis: gan valsts kontinentālajā daļā, gan uz salām braucamā daļa ir labā līmenī! Prieks, ka gan turpceļā, gan arī atpakaļ nezaudējām ne minūti laika, gaidīdami prāmi. Kasē jāsamaksā 14 eiro par biļeti, lai ar mašīnu tiktu uz tā klāja. Bijām iepriecināti, ka, tikko uzbraukuši uz prāmja, jau sākām ceļu uz Muhu. Nokļūstot uz pasažieru klāja, spēcīgi bija jūtama kārdinošā sautētu kāpostu smarža. Kaut arī brauciens ilga vien 25 minūtes, tā laikā, ja māc izsalkums, var ieturēt labas un ne pārāk dārgas pusdienas, kā arī iepirkties nelielā veikaliņā, kas pēc preču klāsta atgādina kiosku. Diemžēl Sāmsalas pastkaršu piedāvājumā nebija. Savādi, taču pie tām nebija iespējams tikt arī Kuresārē.
Prāmju satiksme starp Virtsu un Kuivastu izveidota salīdzinoši nesen. Pirms tam Sāmsalā bija iespējams nokļūt, lidojot no Tallinas, kā arī braucot ar prāmi no Pērnavas ostas.
Nokļūstot Muhu salā, gandrīz fiziski jūtams, ka esam nonākuši citā - klusā un noslēgtā - pasaulē. Vienīgie miera traucētāji varētu būt lāči. Pirms pāris gadiem glābēji salā noķēruši divus draudzīgus brūnos lācēnus, ko nogādājuši atpakaļ kontinentālajā Igaunijā. Varbūt ķepaiņiem šeit tik ļoti patīk tāpēc, ka Sāmsalā atrodas Lāču ezers (Karujärve) - viena no nedaudzām brīvā dabā atrodamām peldvietām ar smilšainu, nevis akmeņainu krastu.
Tikai mazliet pacietības, līdz beidzot sasniegts galamērķis - Sāmsala. Muhu un lielāko Igaunijas salu savieno dambis, kas celts 1896. gadā. Pa to braucot, šķita neparasti, ka ceļam abās pusēs plaši ūdens klajumi, jo tobrīd vēl nezinājām, ka šajā vietā no vienas salas nokļūstam nākamajā. Arī karte vairs nav nepieciešama, jo regulāri seko norādes, kā nokļūt vienīgajā salas pilsētā Kuresārē.
Brauciena laikā atceramies slaveno «Sāmsalas valsi», kam melodiju sacerējis Raimonds Valgre (1913-1949), bet vārdu autore ir Sāmsalā uzaugusī dzejniece un tulkotāja Debora Vārandi (1916-2007). Viņas lirika tulkota arī latviski. Pēc trīs dienām dodoties atpakaļ, šo valsi baritona Georga Otsa (1920-1975) fantastiskajā izpildījumā klausāmies pilnā skaļumā, jo esam tikuši pie slavenā dziedātāja kompaktdiska. Jā, Sāmsalai no visām dejām piestāv tikai un vienīgi liegie valša ritmi!
Kuresārē nokļuvām vakarpusē - iebraucām pa galveno maģistrāli jeb Tallinas ceļu, kur atradās mūsu viesnīca «Grand Rose SPA». Tās iekārtojums atgādināja pasaku vai arī rožu valstību - greznas lustras, smalkas un izmeklētas mēbeles, vestibilā baltas klavieres, visapkārt (gan paklājos, gan durvju vērtnēs un mēbelēs, kas novietotas numuriņos) iestrādāti rožu ornamenti. Pa istabiņas logu redzams Svētā Labrenča baznīcas tornis ar zeltītu krustu.
Nākamās dienas rītā pēc veselības atjaunošanas procedūrām devāmies braucienā uz 39 kilometrus attālo Pangas ragu, kas atrodas Baltijas jūras rietumu piekrastē un ir ievērojams ar stāvajām klintīm (Panga pank). Agrākos laikos šajā vietā esot upurēti dzīvnieki un pat cilvēki. Braucot pa līkločaino un samērā šauro šoseju, kā arī ainavas iespaidotiem, mums radās izjūtas, it kā būtu nokļuvuši Spānijā! Līdzību daudz, turklāt izjūtas pastiprināja arī karstums. Iepriecināja, ka ceļojuma laikā pamanījām daudz braucēju ar Latvijas numurzīmēm, tātad mūsu valsts iedzīvotāji šo vietu ir iecienījuši.
Vispirms nokļuvām akmeņainā pludmalītē, kur par peldēšanos jūrā nebija ko sapņot. Tas tāpēc, ka piekraste pilna akmeņu, pa kuriem basām kājām būtu grūti nostaigāt, savukārt zem ūdens tie, protams, ir glumi, apauguši ūdensaugiem. Nekas neatlika kā sēsties atpakaļ automašīnā un doties tālāk, lai aplūkotu Pangas stāvkrastu. Tā augstums sasniedz 20 metru. Par ceļotājiem šeit ir padomāts: vairākās vietās atrodas informācijas stendi, kur teksts pieejams ne tikai igauņu, bet arī vācu un angļu valodā, kā arī nojume, kur piedāvā iegādāties suvenīrus - galvenokārt no koka darinātas lietiņas. Ja ir vēlēšanās Pangu aplūkot no putna lidojuma, pastāv arī šāda iespēja, jo attālāk no klintīm uzbūvēts skatu tornis, par kura izmantošanu, atšķirībā no daudzviet Latvijā piedzīvotā, nebija jāmaksā. Priecēja dabas skaistums un daudzveidība, taču tikai Pangas pludmales tuvumā pamanījām kadiķu audzes, ar kurām Igaunija ir plaši pazīstama. Ceļojuma laikā radās izdevība nogaršot kadiķu odziņas; tās bija bezalkoholiskā kokteiļa «Mežs» sastāvā. Šo dzērienu mums piedāvāja nobaudīt viesnīcas restorānā.
Protams, Pangas «nagla» ir augstās un stāvās kaļķakmens klintis. Tā ir viena no neskaitāmi daudzām vietām, kur cilvēks jūtas kā niecīgs puteklītis salīdzinājumā ar dabas varenību. Veroties lejup, šķita, ka jūra šajā vietā ir sekla, turklāt labi bija pamanāmas ūdenszāles un zivis. Paejot gabaliņu tālāk un no jauna lūkojoties ūdenī, zivju vairs nebija. Kāpēc tā?
Izbaudījuši dabasskatus, devāmies atpakaļ uz Kuresāri.
Neviltots bija pārsteigums, uzzinot pilsētas nosaukuma nozīmi tulkojumā no igauņu valodas. Izrādās, Kuresāre ir ‘dzērvju sala’. Nevienu no cēlajiem putniem sastapt neizdevās, taču apmierinātus un smaidīgus cilvēkus gan. Kā nu ne - tam Kuresārē ir viss nepieciešamais.
Šķiet, tieši vakarpusē nelielā pilsētiņa pa īstam ir pamodusies un gatava izklaidēm. Ap strūklaku, kas atrodas centrālajā laukumā, daudz vasaras kafejnīcu ar āra terasēm - tās visas cilvēku pilnas. Ar tirdzniecību šai vietai bijusi saistība no aizlaikiem, jo kādreiz strūklakas vietā bijis tirgus laukums. Pavisam netālu no tās atrodas Kuresāres rātsnams, kas celts no 1653. līdz 1670. gadam, bet mūsdienās tajā iekārtots tūrisma informācijas centrs un mākslas galerija. Savukārt senās ēkas pagrabā agrākos gadsimtos glabāts rātes vīns, bet tagad iekārtots krogs «Raekelder». Rātsnamam pretējā pusē dislocēta svaru māja, kas celta aptuveni vienā laikā ar pilsētas vadības rezidenci - 1663. gadā, turklāt tagad esot vienīgā šāda veida ēka, kas Igaunijā vēl aizvien saglabājusies. Savos pirmsākumos ēkā tika glabāti publiskie svari, taču vēlākos laikos tā izmantota kā mājvieta pilsētas sardzei (18. gadsimtā) un pasta stacijai (19. gadsimtā). Protams, laiki mainījušies, un mūsdienās arī šajā namā iekārtots krogs, kura nosaukums - «Vaekoja Pub». Raksta autores uzmanību gan vairāk piesaistīja mazais, mīlīgais saldumu veikaliņš «Kalev» blakus baltajam namam ar «Saaremaa Apteek». Veikaliņš ir jauka vieta gardēžiem, arī ļaudīm, kuri meklē īpašu dāvaniņu saviem ģimenes locekļiem vai draugiem.
Sabiedriskās ēdināšanas vietu Kuresārē patiesi netrūkst. Vērtējot pēc ēdienkartes, šķiet, ka salinieki ir lieli gaļas ēdienu entuziasti; savukārt otrā vieta godpilni pienāktos desertiem! Runājot par dzērieniem, var ieteikt nobaudīt kādu no bezalkoholiskajiem kokteiļiem, kas pagatavoti ar lielu izdomas bagātību un būs pa prātam pat kaprīziem apmeklētājiem. Tos gatavo no visādām ogām, tajā skaitā kadiķogām, arī no rabarberiem un dažādiem augļiem.
Braucot pa Kuresāres ielām, nepalika nepamanīts, ka daudzas no tām nodēvētas pazīstamu cilvēku vārdos. Patīkami, ka šādā veidā cildināti igauņu gaišie prāti: atmodas laika populārākā dzejniece Lidija Koidula (1843-1886), rakstnieki Augusts Kicbergs (1855-1927), Juhans Smūls (1922-1971), arī kultūras darbinieks, skolas direktors Antons Lutss (1853-1897).
