Pasaulslavenais latviešu diriģents, Bostonas simfoniskā orķestra un Leipcigas «Gewandhaus» orķestra mākslinieciskais vadītājs Andris Nelsons septembra sākumā atkal bija ieradies Rīgā. Šoreiz kopā ar Baireitas festivāla orķestri un solistiem – izcilajiem Vāgnera mūzikas interpretiem soprānu Kristīni Gerki un tenoru Klausu Florianu Fogtu – viņš festivālā «Rīga – Jūrmala» atskaņoja sev tik tuvā vācu komponista Riharda Vāgnera opermūzikas programmu. Šī bija pirmā reize, kad Nelsona izlolotais festivāla orķestris uzstājās Rīgā – pilsētā, kurā Vāgners pavadīja divus aizraujošus un vētrainus savas dzīves gadus.
«Priecājos par iespēju atkal uzstāties Latvijas Nacionālajā operā, kur pirms daudziem gadiem sāku savu diriģenta karjeru un par kuru man ir vislabākās atmiņas, un kur esmu pavadījis tik ilgu laiku - gan kā mūziķis orķestrī, gan kā diriģents, gan arī kā klausītājs. Tās ir ļoti pozitīvas emocijas!» nelielajā sarunā ar »Vakara Ziņām« atzina Nelsons. Taču viņš atkal uzsvēra nepieciešamību Rīgā būvēt jaunu koncertzāli, jo «būtu ideāli, ja Operā tiktu izrādīti operu un baletu iestudējumi, savukārt simfoniskās mūzikas koncertiem tomēr ir vajadzīga sava kvalitatīva zāle ar labu akustiku. Bet, jā, tas laikam ir ļoti kutelīgs jautājums…»
Latviešu mūziķi, kas darbojas visā pasaulē, dažkārt jokojot ir teikuši, ka viņiem, esot prom no Latvijas, mēdz pietrūkt sieriņa «Kārums» un latviešu rupjmaizes. To kādreiz savās intervijās ir uzsvēris arī Andris Nelsons, piebilstot, ka viņam pietrūkst arī citu garšīgu ēdamlietu. «Taču tagad man visvairāk pietrūkst tuvo cilvēku, īpaši mammas. Ar viņiem varu sazināties tikai telefoniski un e-pastos, lai gan man gribētos būt šeit uz vietas un par viņiem parūpēties. Tāpēc man ir svarīgi uz Latviju braukt regulāri - vismaz reizi divos mēnešos. Visu pārējo es varu nopirkt, bet ģimene man noteikti ir pats svarīgākais!»
Tie mūzikas cienītāji, kas lasījuši Andra Nelsona biogrāfiju, zina, ka savu mūziķa karjeru viņš sācis kā trompetists, un šā instrumenta spēli apguvis zēna gados (pēc tam Andris apguva diriģenta profesiju). Taujāts, vai savu pirmo instrumentu Andris spēlē joprojām, diriģents atgādina, ka pirms dažiem gadiem izcilais zviedru trompetists Hokans Hardenbergers viņam uzdāvinājis trompeti, kad viņš atkal atsācis apgūt šo sen nespēlēto instrumentu. «Šobrīd man gan tas vairāk ir kā hobijs vai pat gandrīz kā joga un iespēja meditēt un atgūt savu iekšējo līdzsvaru, jo, patiesību sakot, man ir ļoti maz laika. Taču reizēm daru to paša priekam, lai atjaunotu iemaņas un lai sajustu, kā tas ir - ka tu pats spēlē un radi skaņu. Publiski gan pēdējo reizi trompeti spēlēju pirms trim gadiem Leipcigā,» smej diriģents.
Lai kura orķestra priekšā Andris Nelsons stātos, viņš allaž cenšas programmā iekļaut kāda latviešu komponista skaņdarbu, tādējādi pasaulē popularizējot latviešu mūziku. Tāda reize bija pirms vairākiem gadiem, kad, viesojoties Latvijā ar Birmingemas simfonisko orķestri, diriģents programmā bija iekļāvis vienu no, šķiet, vispopulārākajiem skaņdarbiem - Emīla Dārziņa «Melanholisko valsi». «Kopš esam izveidojuši unikālu aliansi starp maniem abiem orķestriem - «Gewandhaus» un Bostonas simfonisko orķestri, varam pasūtināt un izdot dažādu mūsdienu komponistu jaundarbus, tostarp latviešu komponistu darbus. Pirms trim gadiem Bostonā notika Andra Dzenīša jaundarba «Māra» pirmatskaņojums, savukārt gadu vēlāk turpat atskaņojām Artura Maskata simfonisko jaundarbu «My River runs to thee…»,» par savu sadarbību ar latviešu komponistiem saka diriģents, piebilstot, ka diemžēl pandēmija izjauca plānus atskaņot Maskata darbu Leipcigā, bet noteikti tiks atrasts laiks un vieta šā darba atskaņošanai. «Man vienmēr ir prieks strādāt ar latviešu komponistiem!» atzīst Nelsons.
