Pirms neilga laika Valsts policijas lapā sociālajā tīklā «Facebook» parādījās divu mazu kucēnu fotogrāfijas ar piebildi, ka Hooks un Hasko ir Valsts policijas kinologu jaunie skolēni, kuri vēloties kļūt par policistiem. Bildes un stāstiņš guva lielu cilvēku atsaucību, taču – cik no mums aizdomājas, ka dienesta suņa audzināšana ir nopietns un smags darbs? Lai par to uzzinātu ko vairāk, kādā jaukā septembra rītā »Vakara Ziņas« devās uz Kleistu ielu, kur atrodas Valsts policijas Kinologu nodaļa un tiek audzināti un skoloti policijas suņi. Plānots, ka viņu pulku šogad papildinās četri jaunpienācēji.
Mūsu gide ir kinoloģe Ilze Fogele, kura ne tikai visu sīki un smalki izstāsta, bet vēlāk arī iepazīstina ar abiem saviem mīluļiem - divus mēnešus veco vācu aitu šķirnes kucēnu Hooku jeb Harīti (suņuks atsaucoties uz šo vārdu) un savu lielo palīgu un draugu Tuku. «Pati šeit strādāju jau piekto gadu, un šeit bāzējas visi Rīgas un Rīgas reģiona kinologi,» stāsta Ilze un atzīst - tā kā viņu allaž interesējis darbs ar suņiem, viņa vispirms iestājusies Valsts policijas koledžā, kur pabeidza profesionālās pilnveides izglītības programmu «Policijas darba pamati», un pēc programmas apguves tika uzņemta dienestā VP Kinologu nodaļā.
Starp citu, agrāk suņi audzēti un selekcionēti tepat, taču, tā kā tas ir dārgs un laikietilpīgs pasākums, tad daudz izdevīgāk suņus ir iepirkt no zināmām audzētavām (jāpiebilst, ka viena šķirnes kucēna cena ir aptuveni 1000-2000 EUR). «Mūsu dienestā dominē beļģu aitu suņi un vācu aitu suņi, taču ir arī viens interesants «metiss» - labradora un beļģu aitu suņa krustojums, kurš ir labs pēddzinis; odoroloģisko ekspertīžu nodaļā ir arī labradori, un arī Austrālijas ganu suns,» kinoloģe uzskaita. Jāpiebilst, ka vidēji dienesta suņu darba mūžs ir deviņi gadi. «Tas ir interesants, bet stresains darbs, un gan sunim, gan saimniekam jāstrādā katru dienu,» Ilze rezumē.
Vislabāk, ja suņus sāk apmācīt pēc iespējas agrāk - sākot no likumā atļautā astoņu nedēļu vecuma, taču pirmoreiz suni var testēt jau sešu nedēļu vecumā. «Skatāmies iedzimtās īpašības, un lielākais uzsvars tiek likts uz dažādu fobiju izsekošanu un izskaitļošanu, jo dienesta suns nedrīkst baidīties no dažādām virsmām, telpām, trokšņiem, cilvēkiem… Tieši tāpēc ir svarīgi pamatapmācību - socializāciju - veikt līdz četru mēnešu vecumam, un līdz tam laikam jāpaspēj viņam parādīt viss - skaņas, garšas, smaržas, gaismas, vide, lai viņš uztvertu, ka tā ir norma un normāla dzīve un ka ne no kā nav jābaidās. Savukārt suņiem, kas ilgstoši dzīvojuši audzētavā, kādā brīdī var parādīties baiļu izjūtas - viņš var satrūkties no plastmasas maisiņa, kas lido pa gaisu…» Visiem kucēniem vēl jāiziet oficiālā Valsts policijas koledžas testēšana, kurā tiks noteikts, vai viņš ir derīgs apmācībai. «Protams, kucēni neiztiek bez blēņām, un viņu mīļākā nodarbošanās ir graušana - sagrauztu mantu mums ir čupām. Mēs, cilvēki, to uztveram kā blēņas, bet kucēniem tas ir veids, kā ar garšu un muti izpētīt pasauli,» kinoloģe norāda.
Pats galvenais audzināmo suņu uzdevums ir kļūt par patruļsuni, un šīs prasmes sevī ietver pēdu dzīšanu, lietisko pierādījumu meklēšanu, kā arī pazudušo personu meklēšanu un aizsardzību. «Tā ir ļoti aktuāla lieta tieši tagad, rudenī, jo sēņotāji pazūd katru dienu, un mums jābrauc meklēt, kur viņi mežā ir nomaldījušies,» Ilze pasmaida un uzskaita, ka bez patruļsuņiem Valsts policijā vēl ir suņi, kas meklē nelegālos tabakas izstrādājumus, narkotiskās vielas, līķus.» Lai suns apgūtu visas nepieciešamās iemaņas, ir nepieciešams apmēram pusotrs gads, un ar katru suni strādā tikai viens kinologs (tiesa, var būt situācija, ka kinologam ir vairāki dienesta suņi). Taujāta par suņu atklājumiem, kinoloģe teic: ar suņu palīdzību var atrast līķus (kas nav patīkami, bet palīdz izmeklēt lietu), tāpat pa «karstām pēdām» var atrast noziedzniekus, kas pilsētas apstākļos nav vienkāršs uzdevums daudzo smaku dēļ, jo sunim jāspēj atcerēties un izšķirt viena konkrētā smaka.
Vai kinologiem ir savi mīļākie suņi - piemēram, kā savulaik populārajās filmās par Reksi? «Katram savs suns ir mīlulis,» Ilze smaidot atzīst, un jau pavisam nopietni stāsta, ka audzēknis tiek ņemts arī līdzi uz mājām, tāpēc ģimenei jāsamierinās ar to, ka mājās var parādīties dienesta suns. «Protams, ģimenē drīkst būt arī vēl kāds cits mīlulis, taču kinologam ir jāprot tikt galā ar dzīvnieku uzvedību. Tāpēc mēs dienesta suņus cenšamies ņemt vēl kucēna vecumā, lai nerastos problēmas.» Ja dienesta suņa saimnieks dodas, piemēram, uz teātri, suns var palikt mājās, taču tas atkarīgs no tā, kā kinologs šo jautājumu samenedžē. «Savukārt, ja kinologs dodas atvaļinājumā, un nav neviena, kas suni var pieskatīt, viņš suni var atvest šeit, uz Kleistiem, kur katram sunim ir savs voljērs, un mēs visi kopā par suni rūpējamies.» Kas notiek, ja kinologs izlemj pamest dienestu? «Viņa suns, kas ir valsts īpašums, tiek nodots citam kinologam, un tas ir tikai laika jautājums, lai suns saprastos ar jauno saimnieku - pārslēgšanās notiek apmēram trīs mēnešos,» skaidro Ilze.