VAKARA ZIŅAS. Pianists Georgijs Osokins: Mūzika ir mana misija!»

 
©GEORGIJA OSOKINA ARHĪVS

Izcilā pianista Georgija Osokina brīnišķīgā klavierspēle klausītājus priecē visā pasaulē. Taču arī Latvijā, par kuru savulaik intervijā mūziķis ir teicis, ka šīs vienmēr būs viņa mājas, Georgijs šogad gana daudz ir priecējis klausītājus, turklāt tieši šeit viņš bieži pirmoreiz atskaņo jaunas koncertprogrammas, kas tikai pēc tam izskan citur pasaulē. «Protams, arī mūziķi nevar iztikt bez iedvesmas. Mani iedvesmo iespēja atrasties uz skatuves līdzās leģendām, komponistu nemirstīgie darbi un reizēm – arī nejauši sastapti cilvēki,» atzīst mūziķis.

Kāds jums bijis šis gads? Varbūt tas licis kaut ko pārdomāt un secināt?

Šajā gadā laiks uz kādu brīdi apstājās, taču esmu tāds «izolācijas» cilvēks, un man patīk radoša vientulība, tāpēc neapgalvošu, ka tas man bija traģisks laiks. Protams, tas bija traģisks laiks kultūras nozarei, un ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē; īpaši opernamiem un lielajiem orķestriem. Taču es šajā laikā varēju paplašināt repertuāru un sakārtot tehniskās lietas, kuras patiesībā ir ļoti svarīgas, un man beidzot bija laiks tām pieķerties. Līdz šim nebija tādas iespējas tāpēc, ka nepārtraukti ceļoju, un mana dienaskārtība bija lidmašīna - koncertzāle - lidmašīna… Kad sekoja kritiens, sākumā neviens nezināja, kas būs, visi domāja - ai, tas ātri pāries; bet tad mēs visi samierinājāmies ar jauno realitāti. Nu, tagad mēs tā riktīgi dziļi dzīvojam tajā jaunajā realitātē… Bet, galu galā, cilvēks tāpēc ir cilvēks, ka viņš spēj adaptēties un izdzīvot. Taču neticu sazvērestības teorijām, piemēram, tam, ka cilvēce bija tā nogrēkojusies, ka bijām pelnījuši šādu sodu.

Esmu lasījusi, ka, piemēram, Frideriku Šopēnu skaņdarbu rakstīšanai ir iedvesmojusi romantiska vai nelaimīga mīlestība. Bet kas ir jūsu iedvesmas avoti?

Īstenībā ļoti interesants jautājums, jo mums, māksliniekiem, ļoti vajag iedvesmu; tā ir tikpat svarīga kā skābeklis. Protams, tie ir cilvēki. Piemēram, vijolnieks Gidons Krēmers, kurš iedvesmo ne tikai ar vārdiem, bet ar iespēju būt līdzās - brīžos, kad zini, ka esi blakus leģendai, kad viņiem top kaut kas jauns, kad ik pa laikam vari pieskarties maģijai, kas ir uz skatuves. (Domā.) Tie noteikti ir komponisti, kuri ir atstājuši savus šedevrus. Varu piecus un desmit gadus spēlēt to pašu Šopēna sonāti vai klavierkoncertu, jo tās ir dziļas kompozīcijas, kas vienmēr iedvesmo. Tā ir māksla visplašākajā nozīmē - gan tēlotājmāksla, gan baleta māksla, kas man ļoti patīk; gan literatūra un kino.

Bez cilvēciskajiem kontaktiem gan droši vien arī nevar iztikt, un arī jums ir gan savs mākslinieka profils sociālajā tīklā «Facebook», gan sava mājaslapa, gan fani…

Protams, ir visādi, un savulaik pēc koncertiem man ir bijuši miesassargi, kuru uzdevums ir bijis pasargāt no uzmācīgiem faniem. (Smejas.) Taču lielākā daļa fanu ir izglītoti cilvēki, kuri var mani iedvesmot - pat ne ar komplimentu, bet kādu iedvesmojošu teikumu. Pandēmijas laikā saņēmu ļoti daudz vēstuļu no Japānas. Cilvēki rakstīja, ka viņi ļoti skumst par to, ka nevar atbraukt uz Eiropu un apmeklēt koncertus, tāpēc viņi klausās manus ierakstus un gaida jaunus. Tas dod sajūtu un noskaņu, ka tas, ar ko nodarbojos, kādam ir vajadzīgs, un ka tas nav vienkārši tāpat…

Šā skarbā gada laikā daudzi mākslinieki savu profesiju pameta, jo vairs nevarēja nopelnīt izdzīvošanai. Vai kādreiz esat domājis par to, ka varētu pamest savu nodarbošanos?

Jā, un diezgan bieži. Esmu cilvēks, kurš vienmēr meklē un šaubās, vai man ir taisnība; vismaz attiecībā uz mākslu. Tas dažreiz liek domāt: un ja nu tas, ko es daru, nav domāts man? Ko es vispār daru uz skatuves? Kāpēc es braucu un koncertēju?... Bet beigu beigās kaut kur zemapziņā saprotu, ka muzicēšana tomēr ir mana misija. Tad vairs nav jautājumu, jo tas vienkārši ir jādara un jābauda. Un es baudu, lai gan klavierspēle ir liels darbs; tā ir emocionāla un arī fiziska slodze; tā ir arī kādas dzīves daļas upurēšana.

Esat prātojis par to, ko jūs varētu darīt, ja pēkšņi - nedod, Dievs! - nāktos pamest pianista profesiju?

Manuprāt, tas būtu pasaules gals! (Smaida.) Laikam jau esmu pilnīgs bērns un pat muļķis visās citās dzīves jomās. Bet gan jau kaut ko es izdomātu. Patiesībā ik pa laikam man aizvien vairāk gribas pieķerties diriģēšanai, un varbūt kādreiz teikšu, ka jāņem pauze no klavieru spēlēšanas un jāstājas pie diriģenta pults. Sadarbojoties ar «Kremerata Baltica», mēģinājumos esmu sapratis, cik ļoti man patīk strādāt ar orķestri un ka tas mani ārkārtīgi interesē, lai gan šai [diriģenta] profesijai nepieciešama ļoti nopietna un specifiska izglītība. Tomēr, kas zina, varbūt nākotnē stāšos orķestra priekšā kā diriģents.

Ir mākslinieki, kuri visu savu dzīvi izliek soctīklos; jūs savukārt par savu personisko dzīvi nerunājat vispār. Ciktāl, jūsuprāt, fani drīkst interesēties par sava mīļākā mākslinieka privāto dzīvi, un ciktāl to drīkst atklāt?

Tie cilvēki, kuri apmeklē manus koncertus, jau zina manu nostāju, un viņiem jautājumi nerodas. (Smaida.) Neatceros, kurš no aktieriem - šķiet, tas bija Lorenss Olivjē - reiz teica, ka labāk ir nezināt par aktieru privāto dzīvi un labāk ir neiet «beksteidžā». Jo dažreiz aktiera māksla tevi tik ļoti fascinē, ka, pat mazliet pieskaroties viņam kā cilvēkam, tas visu izbojā. Manuprāt, jo mazāk tu zini, jo tīrāk vari uztvert mākslinieka sniegumu. Es pats nekad neinteresējos par citiem māksliniekiem, nekad negaidu pēc koncerta aiz skatuves, lai ar viņiem aprunātos. Man daudz svarīgāks ir tas, kas notiek uz skatuves - vai nu tā būtu teātra izrāde, vai koncerts.

Vārdu sakot, ir robeža, kuru nevajadzētu pārkāpt?

Manuprāt, tas nāktu par labu pašiem cilvēkiem. Mākslinieki reizēm ir kā mūki, kas kalpo mākslai un aizmirst par apkārtējo dzīvi, un tas ir labākais ceļš, kā saglabāt to mītisko tīrību, par kuru es runāju un kas ir viena no mākslas darba sastāvdaļām, it īpaši tagad. Iedomājieties, kāds tagad teiktu, ka [gleznotājs] Karavadžo bija slepkava un nogalināja cilvēkus. Ko mēs tagad darīsim: neskatīsimies viņa darbus? Vai arī, ja par kādu mākslinieku teiks, ka viņš pirms piecdesmit gadiem pieskārās kādas meitenes vai vēl labāk - puiša - plecam… Tagad teiksim, ka viss jāatceļ un ka mēs šo mākslinieku boikotēsim? (Domā.) Protams, mums ir savas ētiskās robežas, taču, manuprāt, vienīgais mākslas kritērijs tomēr ir talants. Ja tas ir stiprs un cilvēks ir labi padarījis savu darbu, varu upurēt savu ētisko komfortu. Man šķiet, tas pat traucē - piemēram, ja tu seko mākslinieka «Instagram» kontam un lasi, kur viņš ir bijis un ko darījis. Tāpēc esmu ļoti tālu no visiem instagramiem, un arī feisbukā nav nekā par manām dēkām, attiecībām un tā tālāk; ir tikai oficiālā informācija par koncertiem un notikumiem. Iespējams, man nav taisnība, bet tas ir mans izvēlētais ceļš.

Jūs koncertos spēlējat dažādu zīmolu flīģeļus. Taču - cik svarīgi jums ir zīmoli un lietu kvalitāte sadzīvē un ikdienā?

Man tiešām patīk dažādība un tas, ka ir iespēja izvēlēties. Esmu nodibinājis ļoti labas attiecības ar «Yamaha» pārstāvjiem, jo viņi ir ļoti spēcīga komanda, kas var man koncertam piegādāt flīģeli, kur tas ir nepieciešams, turklāt pēdējos divdesmit gados viņu izaugsme ir bijusi ļoti strauja. Tiesa gan, apbrīnojamais pianists Kristians Cimermans pat reiz man teica, ka būtu ļoti labi, ja pasaules prestižajās koncertzālēs tiktu piedāvāta izvēle - trīs dažādu zīmolu flīģeļi, nevis seši viena ražotāja instrumenti. Konkurence starp zīmoliem veicina izaugsmi.

Runājot par sadzīvi - lietām ir jābūt ar estētisku komfortu un kvalitatīvām. Neesmu gan cilvēks, kuram patīk lietas, tāpēc ar mani ir sarežģīti. Kad cilvēki jautā, kāda mašīna, kāds pulkstenis, kādas austiņas tev patīk, nekad uz šādiem jautājumiem nevaru atbildēt, jo lietas pērku spontāni. Kad viesojos kādā pilsētā un man līdz koncertam vai mēģinājumam ir brīvas trīs stundas, drīzāk izstaigāju pilsētas centru un varbūt ātri ieeju veikalā un kaut ko nopērku. Parasti vispār iepērkos vienu reizi gadā, un šajā ziņā rīkojos ļoti intuitīvi.

Arī mašīnai, kuru izvēlēsieties, jābūt ātrai un komfortablai?

Man nav mašīnas, un pagaidām arī neplānoju iegādāties, jo man tas nav vajadzīgs. Ja saņemšu piedāvājumu par labu cenu nopirkt lidmašīnu, tad gan varbūt… (Smejas.) Latvijā vienmēr ir kāds, kas var aizvest turp, kur man jānokļūst. Bet, piemēram, pa Rīgu vienmēr var pastaigāties kājām, un tas ir tik brīnišķīgi! Starp citu, kad Gidons Krēmers atbrauc uz Rīgu, kur viņš ir dzimis, un mēs staigājam pa pilsētu, viņš vienmēr brīnās, cik šeit ir skaisti un kā viss ir mainījies uz labo pusi. Tāpēc es vienmēr labprāt dodos pastaigās - gan Rīgā, gan citās pilsētās.

Kuri ir jūsu mīļākie stūrīši Rīgā, uz kuriem labprāt aizstaigājat, kad esat šeit?

Man ļoti patīk parki, jo tur varu atslēgties. Turklāt lieliski parki ir ne tikai Rīgā, bet arī citviet pasaulē - piemēram, pilsētās, kur dzīvoju un muzicēju: Ņujorkas Centrālparks vai Diseldorfas parks Vācijā. Tiešām varu teikt, ka esmu parku cilvēks, jo tur izdodas atslēgties; tur nedzird mašīnas, un, ja vēl parkā ir ūdens, tad var koncentrēties uz tā skaņu. Protams, vislabāk būtu pie jūras, bet uz turieni jābrauc, un tas aizņem laiku, kura man nav. Bet, jā, arī Rīgā ir lieliski parki, kas saistās ar manu bērnību, kad vienmēr ar mammu staigājām pa parkiem - lielākoties pa Vērmanīti, jo tolaik dzīvojām Tērbatas ielā. Un vēl: esmu nevis kafejnīcu vai restorānu, bet bāru cilvēks, jo arī tā ir atslēgšanās iespēja. Ir bijis tā, ka pēc koncerta nevaru aizmigt, jo iekšā viss kūsā, un smadzenes nevar tā vienkārši atslēgties, tāpēc esmu devies uz viesnīcas bāru. Reiz Sanktpēterburgas viesnīcas bārā iepazinos ar kādu kungu - šķiet, viņš bija mākslas kolekcionārs, un ar viņu mēs runājām stundām ilgi… Šādas spontānas tikšanās un iepazīšanās man ļoti patīk, jo sarunā ar nepazīstamu cilvēku tu uzzini daudz jauna par dzīvi vispār, par vidi, par to, ko viņš domā par pasauli… Arī šādas tikšanās bagātina un dod iedvesmu. Un dažreiz šādi var satikt patiešām interesantus cilvēkus, īpaši - ceļojumos.

Ir vēl kādas vienkāršas, cilvēciskas lietas ārpus mūzikas, kurām atrodat laiku?

Koncertceļojumos, kad man ir laiks, labprāt apmeklēju nelielas tā sauktās dzīvokļu galerijas. Piemēram, Parīzē visi vienmēr iet uz Orsē muzeju un Luvru, bet tā pilsēta ir «piesēņota» ar tādām mazām, jaukām dzīvokļu izstādēm. Un tas ir tik fascinējoši, jo tur ir tāda intīma atmosfēra, tur ir maz cilvēku, kas man patīk, jo nemīlu lielus ļaužu pūļus. Vēl diezgan bieži (diemžēl šobrīd tikai onlainā) skatos baleta izrādes - no Štutgartes, Lionas, Nīderlandes. Savukārt galīgi neesmu teātra cilvēks, un kaut kas līdzīgs ir ar operu, kur viss mēdz būt pārspīlēts, lai gan saprotu, ka tas ir tāds žanrs un stilistika; šie žanri mani īsti neuzrunā. Man vairāk patīk klusums, un tas, ka uzvedumā nav vārdu un teksta, jo teksts un valoda ir tas, kam vari pieskarties un kas visu paskaidro. Bet vizuālajā mākslā, dejošanā un īpaši mūzikā neko nevar paskaidrot. Tāpēc ļoti nemīlu, ja man pirms koncerta jautā, lai kaut ko pastāstu par programmu un skaņdarbiem. Tā ir amerikāņu tradīcija - visu izskaidrot publikai: piemēram, kad de Niro vai kāds cits aktieris atbrauc ar jaunu filmu, viņam lūdz pastāstīt, par ko tā būs. Viņi visu ir izstāstījuši, un tad man nav interesanti to skatīties, jo es jau visu zinu. Tas ir tik nepareizi! Varu iedomāties koncertus, kur nav publiskota programma: cilvēks ieiet zālē, viņš nezina, ko sagaidīt, un līdz ar to dzirdēto uztverts vēl tīrāk. Bet vislabāk, protams, ja uz koncertu cilvēks nāk kaut nedaudz sagatavojies, jo īsts muzikālais priekšnesums prasa arī savdabīgu darbu no klausītāja.

Kad pirms pieciem gadiem Polijā piedalījāties Šopēna konkursā, pēc tam pats smējāties, ka tur uz ielas jūtaties kā rokzvaigzne. Vai tā ir joprojām?

Varšavā - jā. (Smaida.) Bet Polijā joprojām ir ļoti patīkami uzstāties, jo tur ir tāda klausītāju kultūra, turklāt ne tikai Varšavā, bet arī Krakovā, Poznaņā, Vroclavā. Tur uz koncertiem nāk daudz jauniešu, jo viņus interesē klasiskā mūzika. Tur ir lieliski festivāli, fantastiskas koncertzāles un infrastruktūra, un viņi par to rūpējas. Un tas nav saistīts ar politisko spēku izmaiņām valstī, kas Polijā notiek diezgan strauji un radikāli, bet kultūru tas neskar. Tiesa, arī pie mums, Latvijā, koncertos redzu daudz jauniešu, un ne tikai Rīgā, un tas priecē. Iespējams, tam ir kaut kāds sakars ar muzikālo izglītību, kas ir pieejama ne tikai Rīgā. Pat ja tas ir tikai viens gads, tad arī pēc vairākiem gadiem tas atsauksies, un cilvēkam pēkšņi var rasties intereses par mūziku. Tā ir atslēga, kuru iedod bērnībā.

Taču Rīgā diemžēl joprojām pagaidām esam bez koncertzāles, kas ir ļoti sāpīgs jautājums.

Pēc diskusijām, kas uzvirmoja un tad noplaka, arī īsti nesaprotu, kad un kur koncertzāle tiks celta. Taču Rīgai noteikti vajag koncertzāli, un Lielajai ģildei noteikti vajag jaunu flīģeli! Un trešā lieta: mazliet vajag mainīt koncertzāļu saimnieku attieksmi pret instrumentu glabāšanu. Koncertzālēs stāv flīģeļi bentlija vērtībā, un tie ir jākopj. Bet mums lielākoties ir tā, ka instrumentu nopērk un par to aizmirst. Pēc trim gadiem tas maina savu skanējumu, un pēc pieciem gadiem šis instruments vairs nebūs glābjams.

Arī jaunas koncertzāles celtniecība būs naudas ieguldījums, taču, kad Kultūras ministrija vaicā manu viedokli, vienmēr atgādinu Maestro Marisa Jansona teikto - nekad neceliet multifunkcionālu zāli, jo tajā nekad nebūs laba akustika! Šāda zāle būs laba politiskajiem samitiem un kongresiem, arī rokkoncertiem, bet ne akustiskajiem koncertiem. Man ļoti patīk Cēsu koncertzāle vai Rēzeknes «Gors», un, ja tādu uzceltu Rīgā, visi būtu ieguvēji.

Tiesa gan, šai idejai ir ļoti daudz pretinieku, kuri saka - koncertzāli mums nevajag, jo tas ir par dārgu.

Es viņiem atbildētu: paskatieties uz pasaules karti un to, cik daudz mums ir politiķu, biznesmeņu un citu nozaru pārstāvju, kurus zina pasaulē. Un paskatieties, cik daudz pasaulslavenu mūziķu mums ir uz diviem miljoniem iedzīvotāju. Vienkārši ziedojiet trīs minūtes un iegūglējiet! Vai jūs gribat, lai visi šie mūziķi aizpeld uz ārzemēm un šeit vairs neatgriežas, vai arī gribat, lai kultūra attīstītos un būtu viena no labākajām Latvijas eksportprecēm un valsts zīmoliem? Jebkurā sevi cienošā pasaules pilsētā - un Rīga tāda ir! - ir jābūt labai koncertzālei, kur uzstājas pasaulslaveni vijolnieki, pianisti un citi mūziķi, un labam flīģelim, jo tas būtu milzīgs ieguldījums mūsu kultūrā. Jo - viens pamatīgs ieguldījums kultūrā projicējas arī uz citām nozarēm, un to cilvēkiem vajadzētu saprast.