VAKARA ZIŅAS. Mirušu zivju skulptore. Sarmīte Inberga

Siguldiete Sarmīte Inberga ir viena no retajām, kas Latvijā nodarbojas ar taksidermiju, turklāt viņa gatavo nevis dzīvnieku, bet gan zivju izbāžņus un mulāžas. Diplomētā bioloģe šo māku apguvusi pašmācības ceļā, jo profesionālā līmenī Latvijā to nevar izdarīt, taču tas nav traucējis iegūt balvas starptautiskos konkursos. »Vakara Ziņas« iztaujā meistari par neparasto nodarbošanos, kas ir nozīmīga arī Latvijas dabas zinātnes kontekstā.

Pastāstiet nedaudz par sevi un to, kā nonācāt pie taksidermijas?

Esmu dzimusi rīdziniece, bet vairāk nekā 20 gadus dzīvoju Siguldā. Tēvs ir siguldietis, tā ka var teikt - esmu atgriezusies pie dzimtas saknēm. Jau no agras bērnības mani interesēja daba un vasarās labprāt pavadīju laiku laukos pie vecvecākiem. Tur stundām varēju vērot ūdens kukainīšus mucā sanestajā ūdenī, ņurcīt kaķēnus vai čubināt fermas teliņus. Jau bērnudārza vecumā spraudu uz adatas vaboles un staipīju pa rokām sliekas.

Diezgan loģiski, ka skolā izvēlējos profilkursu bioloģijā un vēlāk iestājos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Paralēli studijām sāku strādāt Latvijas Dabas muzejā, kur pirmoreiz saskāros ar taksidermiju. Muzejā darbojos krājuma nodaļā un papildus pamata pienākumiem veicu zooloģiskā materiāla restaurāciju - salīmēt kādu krabi, piekrāsot un pielabot putnu izbāžņus... Patika sīki un precīzi darbiņi. Sāku darboties arī muzeja taksidermijas laboratorijā, pārsvarā dīrāju putnus un mazākus zvēriņus, sagatavojot tos tālākam darbam. Jau tobrīd izrādīju interesi par zivju taksidermiju, taču varētu teikt, ka kolēģi atturēja, norādot, ka tas ir sarežģīti un tā īsti to neviens pat nedara.

Tā vairākus gadus taksidermija palika nolikta uz tālākā plauktiņa, līdz virsroku ņēma zinātkāre un neatlaidība. Tolaik gaidīju savu trešo bērniņu un bija jādomā par nākotnes plāniem. Sapratu, ka jāatrod nodarbe mājās. Nolēmu tomēr pamēģināt darbu ar zivīm. No ASV iegādājos literatūru, izstudēju, sagādāju izejmateriālus, pamēģināju, sanāca, un uzradās pirmie klienti. Aizvien vēl augu un mācos.

Kā taksidermija radusies un kam tā vispār vajadzīga?

Taksidermijai ir diezgan sena vēsture. Sākotnēji tā izmantota, lai saglabātu medību trofejas kā interjera elementus pilīs. Karaļi par piemiņu vēlējās, piemēram, mīļākā zirga vai suņa izbāzni. Attīstoties zinātnei un pētniecībai, no aizjūru ekspedīcijām tika vestas kolekcijas ar apstrādātām putnu ādiņām, dažādu dzīvnieku ķermeņa daļām (ko arī varam attiecināt uz taksidermijas jomu). Paralēli formalīnā vai spirtā ievietotu preparātu saglabāšanai kā atsevišķa tendence parādījās dažādu anomāliju fiksēšana - divgalvaini dzimuši teļi vai kaķēni ar sešām kājām. Šādas, varbūt pat nepievilcīgas lietas tika nofotografētas, un izbāžņu attēli noformēti pat uz senatnīgām pastkartēm.

Attīstoties zināšanām un pieejamo materiālu daudzveidībai, taksidermija aizvien plašāk tiek izmantota muzeju un zinātnisko kolekciju veidošanā. Dzīvnieku izbāžņi ir labākais veids, kā saglabāt un parādīt putnu, dzīvnieku un zivju sugas. Augstas izšķirtspējas fotogrāfija vai mūsdienu 3D projekcijas tomēr nav tas pats. Arī dzīvnieku aizsardzības aktīvistiem būtu jāsaprot, ka muzeju kolekcijas ir simtiem gadu laikā veidotas un rūpīgi glabātas, un pārsvarā tie ir dzīvnieki, kas traģiski gājuši bojā negadījumos vai nāk no zooloģisko dārzu kolekcijām, tā tiem dāvājot otru dzīvi. Mūsdienās pieejamie materiāli sniedz iespēju izgatavot dzīvnieku izbāžņus tik ļoti dabiskus, ka mākslinieciski noformētās diorāmās tos neiespējami atšķirt no dzīviem.

Vai zivju taksidermija Latvijā ir populāra?

Zivju trofejas nav tik populāras kā dzīvnieku trofejas. Nomedījot, piemēram, buku, gaļu pagatavos, bet ragus droši vien vēlēsies saglabāt kā trofeju. Zivis parasti gastronomiski izmanto pilnībā, pat galvu - zupai. Ja tiek noķerta kāda īpaši liela trofeja, tas gan ir neatkārtojams piedzīvojums un, uzzinot, ka ir tāda iespēja, arī makšķernieki aizvien biežāk vēlas saglabāt zivs trofeju par piemiņu.

Pēdējos gados tiek popularizēta kustība «ķer un atlaid», kad zivs pēc noķeršanas tiek nobildēta un pēc tam atlaista. Arī ārzemēs tas ir populāri, un bieži vien makšķernieks pie taksidermista dodas vien ar fotogrāfiju un pēc bildes un izmēriem tiek izgatavota zivs mulāža. Taču tas jau ir mazliet cits stāsts. Latvijas makšķernieki tomēr dod priekšroku īstai zivij, nevis plastmasas gabalam pie sienas. Protams, ir arī makšķernieki, kas vēl tikai sapņo par savu lielo lomu un vēlas vienkārši estētiski baudāmu interjera elementu mājās pie sienas vai kādā kafejnīcā.

Ar ko izbāžņi atšķiras no mulāžām?

Izbāznis vienmēr būs izgatavots, izmantojot īsto zivs ādu, bet mulāža - no mākslīgiem materiāliem, izmantojot no īstas zivs izveidotas sagataves. Ņemot vērā dažu zivju sugu uzbūves specifiku un izbāžņa eksponēšanas nianses, arī izbāžņa izgatavošanā var tikt izmantotas mākslīgas detaļas - piemēram, galva vai spuras.

Ar ko zivju taksidermija atšķiras no dzīvnieku taksidermijas?

Katrs makšķernieks, kas kādreiz pamēģinājis izkaltēt līdakas galvu, zinās teikt, ka tā sarāvās, krāsa pazuda un… tā smird. Gan zivju, gan dzīvnieku izbāžņu izgatavošanā objekts tiek nodīrāts, apstrādāts, izveidota sagatave un tad veikta montēšana. Ja zvēru šajā brīdī varam uzskatīt par gandrīz pabeigtu, tad zivju izbāžņa izgatavošana ir tikai pusceļā - pēc žūšanas jāveic sakritušos audu atjaunošana špaktelējot, dažādu ādas defektu vai iegriezumu pietušēšana (zvēriem defektiņus slēpj kažoks) un pats atbildīgākais - krāsošana. Pilna auguma izbāžņiem krāsošana ir sarežģīta un laikietilpīga, jo katra zvīņa jākrāso atsevišķi pat vairākas reizes. Un, protams, vēl - noformēšana. Tāpēc viena izbāžņa izgatavošana prasa pat vairākus mēnešus.

Kā jums šķiet, kur visbiežāk izmanto zivju izbāžņus - kā interjera elementus, muzejos vai vēl kur?

Zivju izbāžņus visbiežāk var redzēt goda vietā azartiska makšķernieka mājās. Kvalitatīvi izgatavota trofeja ir bez smakas un mūžīga - priecēs vēl mazbērnus un mazmazbērnus.

Muzejos un dažādos vides izglītības centros bieži tiek izvietotas zivju ekspozīcijas. Tur tās visbiežāk būs mulāžas, līdzīgi kā dažādu sabiedrisko vietu noformējumā izmantotie interjera elementi. Zivju izbāžņus un mulāžas reizēm izgatavo kā suvenīrus un apbalvojumus, lai radītu neatkārtojamu un individuālu dāvanu.

No kurienes zivis apstrādei mēdz atceļot, un uz kurieni eksponāti aizceļojuši vistālāk?

Eksponāti kopā ar iespaidīgiem makšķernieku stāstiem atceļo no Latvijas makšķernieku iecienītākajiem copes galamērķiem - Spānijas sami, Somijas līdakas, Norvēģijas mencas un vilkzivis. Visgarākais ceļojums bijis paprāvam gruperam un tarponiem, kas atvesti no Kostarikas.

Izveidojusies sadarbība ar vairākiem Eiropas taksidermistiem, kurus interesē dažādu sugu mulāžu sagataves. Tās ir aizceļojušas uz Ungāriju, Horvātiju, Čehiju, Angliju un Itāliju.

Kas jādara, lai no tālienes atgādātu noķerto zivi?

Visdrošāk zivi uzglabāt sasaldētu - ieliek maisiņā, aizsien un sasaldē. Tā zivi var uzglabāt pat gadiem, īpaša vērība jāpievērš spurām un citām trauslākām detaļām, lai tās nenolauztu. Atbilstoši iepakotu sasalušu zivi vai pievienojot aukstuma elementus var droši transportēt, pat ja ceļā jāpavada vairākas dienas.

Kāda ir mazākā zivtiņa, kuru var izbāzt?

Teiksim tā - nekas nav neiespējams. Pasaules taksidermijas čempionātā esmu redzējusi ap septiņus centimetrus garas mailītes izbāzni. Tas ir juveliera cienīgs darbs un prasa milzum daudz pacietības un laika. Tā nav ierasta prakse un parasti sīkākas zivis izgatavo mulāžu veidā. Pati esmu izgatavojusi deviņadatu stagara un čūskzivs mulāžas.

Vai kādu citu dzīvnieku neesat mēģinājusi izbāzt?

Darbojoties muzeja taksidermijas laboratorijā, esmu dīrājusi visdažādākos dzīvniekus un putnus. Pati esmu uztaisījusi vārnu, kurmi, sikspārni, peli. Patīk tādi mazie knibināmie darbiņi. Tagad darbojos ar zivīm, abiniekiem un rāpuļiem.

Kuru nosauktu par sarežģītāko, ilgāko, vieglāko vai citādi nozīmīgu darbu?

Vieglu darbu nav, jo katrs ir atšķirīgs, tā nav vienkārša stāvēšana pie konveijera. Par standarta darbiņu varbūt varētu saukt līdakas galvas izgatavošanu, taču arī šeit ir daudzas nianses - viena līdaka ir nogriezta par īsu, tādēļ būs jāizveido papildu ķermeņa daļa, otrai nav spuru - papildināšu ar spuru atlējumiem, vēl citai izgrieztas žaunas vai nav atstāts nekas no galvas apakšdaļas.

Grūtākie un darbietilpīgākie darbi ir tie, kur objekts jāveido pilnīgi no nulles - lielāka izmēra izmirušo zivju mulāžas. Lielākā no tām tapa Dabas koncertzāles pasākumam, kas 2015. gadā norisinājās Siguldā. Tā bija bruņuzivs palielinājumā un pasākumā kalpoja kā interesants un uzmanību piesaistošs vides objekts, cilvēki ar to labprāt fotografējās. Ir tapušas vēl dažas citu izmirušu dzīvnieku mulāžas to dabiskajā izmērā. Tas ir liels izaicinājums, jo mulāžu izgatavošana notiek, izmantojot zīmējumus no dabā atrastajiem seno dzīvnieku pārakmeņojumiem, ņemot vērā īstās proporcijas un konsultējoties ar speciālistiem par iespējamo krāsojumu, atsevišķām uzbūves īpatnībām un noformējuma detaļām, lai viss kopā atbilstu zinātniskajam pamatojumam un nemaldinātu apmeklētājus.

Kā apjomīgākos darbus, protams, jāmin lielākas ekspozīcijas, kurās vienkopus aplūkojamas pat 60 dažādas zivju sugas. Šādas ekspozīcijas ir ļoti nozīmīgas un izzinošas, jo vairākas sugas ir ļoti retas, un daudzi cilvēki nemaz nenojauš, ka Latvijas iekšējos ūdeņos vai jūrā tādas vispār mīt.

Kādās sacensībās esat piedalījusies? Kā notiek vērtēšana?

Taksidermijā attīstība un mācīšanās notiek nepārtraukti - ar katru jaunu pasūtījumu, katru nestandarta ideju un izaicinājumu tiek uzkrāta pieredze un eksperimentēts ar jauniem materiāliem un metodēm aizvien labāka rezultāta sasniegšanai. Lai gūtu apliecinājumu savai izaugsmei un iemācītos ko jaunu, tiek organizētas dažādas starptautiskas taksidermijas sacensības, kurās darbus vērtē pieredzējuši un pasaulē atzīti speciālisti.

Katrs eksponāts tiek vērtēts pa atsevišķām pozīcijām - kopējā simetrija, acu, spuru novietojums, kompozīcijas un pozas sarežģītības pakāpe, pat acs zīlītes forma, izmērs un krāsa utt. Sīkākās detaļas tiek aplūkotas pat ar palielināmo stiklu un par katru pozīciju dots novērtējums punktos, kas kopsummā veido eksponāta kopējo vērtējumu. Šis vērtējums tad arī nosaka, kuras pakāpes diploms tiks piešķirts. Par godalgotām trim vietām cīnās tikai trīs eksponāti ar visaugstāko pakāpi. Ļoti bieži gadās tā, ka kopumā labs darbs var palikt bez apbalvojuma, jo kopsummā netiek savākts pietiekams punktu skaits pa atsevišķām kategorijām.

Esmu piedalījusies gan Eiropas, gan pasaules taksidermijas čempionātos Itālijā, Austrijā, Somijā, sasniedzot labus rezultātus - iegūti gan trešās, gan otrās pakāpes diplomi zivju izbāžņu vai mulāžu kategorijās.

Čempionātu norises laikā organizētie semināri dod iespēju aizvien uzzināt ko jaunu. Arī sarunas ar pārējiem sacensību dalībniekiem un tiesnešiem sniedz norādes uz lietām un detaļām, ko vajadzētu uzlabot.

Vai kāda cita dalībnieka darbu atceraties kā apbrīnojamu vai citādi pamanāmu?

Bez vilcināšanās varu nosaukt vairākkārtējo Eiropas un pasaules čempionu - šveicieti Matiasu Fārni (Matthias Fahrni). Viņa darbi ir kā Šveices pulkstenis - precīzi un perfekti vissīkākajās detaļās. Viņa taksidermijas metodes var salīdzināt ar mikroķirurģiju, jo sīkās zivtiņas tiek dīrātas ar smalkām adatām zem vairākkārtēja palielinājuma, un dīrāšanas process vien varot aizņemt vairākas dienas. Daudzu ārvalstu taksidermistu priekšrocība ir tā, ka, darbojoties un pārstāvot muzejus, sacensību eksponātu sagatavošanai var veltīt 100% no darba laika.

Vai vīrieši taksidermisti neskatās no augšas, jo esat lēdija, vai varbūt tieši otrādi - taksidermisti dzimumus nešķiro?

Šajā profesijā vēsturiski ir vairāk stiprā dzimuma pārstāvju, jo sākotnēji mednieki un ādu apstrādātāji pārsvarā bija un arī ir vīrieši. Darbs jau arī nav no tīrākajiem un dažreiz nav īpaši patīkami strādāt ar ilgāku laiku sālī pastāvējušu un smakojošu zivi. Vēl tās ķidas un asinis... Toties gala rezultāts priecē. Apjomīgāku darbu (piemēram, lauva, zilonis) vai vairāku zvēru kompozīciju veidošanai nepieciešama vairāku cilvēku komanda. Zivis nav tik lielas, taču reizēm arī nepieciešama kāda palīdzīga roka, piemēram, lielāku ekspozīciju noformēšanā. Sievietes priekšrocības, manuprāt, ir lielāka rūpība attiecībā pret smalkākiem darbiem un arī lielāka pacietība.

Lasīju, ka bijāt taksidermijas kursos Amerikā.

Varētu teikt, ka liktenis piespēlēja laimīgo lozi, un loterijā no vairāk nekā 2000 pasaules taksidermistiem, kas pieteicās, īpašās balvas ieguvēja biju es - meitene no otras pasaules malas, no mūsu mazās Latvijas. 2014. gada augustā man bija vienreizēja iespēja desmit dienas apgūt zivju taksidermiju Amerikā, Ņūhempšīras štatā pie viena no pasaules vadošākajiem taksidermistiem - Rika Kreina (Rick Krane). Ceļš, kā es un Riks nonācām līdz zivju taksidermijai, visai līdzīgs - caur mīlestību pret dabu un bioloģijas studijām (nevis bizness pirmajā vietā, kā tas ir vairumam Amerikas taksidermistu), tāpēc liela daļa laika tika pavadīta interesantās sarunās.

Taksidermijas skolotājs īpaši priecājās, ka uzvarētājs nav cilvēks no blakus štata. Viņam bija interesanti uzzināt manu pieredzi, kaut manus darbus bija iepriekš jau redzējis forumā. Daudzus no tiem Riks ļoti atzinīgi novērtēja, uzsverot drosmīgus risinājumus un rūpību - vairākām sugām, ko izgatavoju kā izbāžņus, Amerikā būtu viens spriedums - mulāža, jo darbošanās ar plānu un trauslu ādu prasa ļoti lielu uzmanību. Amerikā zivju taksidermija lielākoties balstās uz mulāžām. Tā ir liela industrija un bizness - no katalogiem iespējams pasūtīt jau gatavas atbilstoša izmēra sagataves, kuras taksidermistam atliek vien nokrāsot. Diezgan bezpersoniski. Toties, ja palūkosimies vērīgāk - gandrīz katrā Amerikāņu filmā fonā pie sienas pavīd kāda zivs trofeja. Par to gan liels prieks.

Rika Kreina taksidermijas studija ierīkota mājās, man bija neatkārtojama iespēja redzēt un izjust īsto amerikāņu dzīvi, tajā visā esot 24/7, ar amerikāņu pankūkām brokastīs un tunci ar ananasu pusdienās, omāru cepšanu taksidermistu dārza svētkos un basu (lielmutes asaris) copi kristāldzidrā ezerā kalnu ielokā.

Varēju piedalīties taksidermistu kopā sanākšanas pasākumā dārza svētkos turpat Rika Kreina īpašumā. Tā bija unikāla iespēja vienuviet satikt daudzus talantīgus cilvēkus, iegūt jaunus kontaktus un interesantas atziņas un pieredzi par zivju taksidermiju Amerikā.

Vai taksidermiju Latvijā joprojām nevar apgūt?

Atgriežoties no apmācībām Amerikā, bija ļoti patīkama apziņa, ka eju pareizu ceļu, ka vēl ir tik daudz visa kā, ko izmēģināt. Un tajā pašā laikā saproti, ka pati jau tikai vēl visu mācos un izzinu. Latvijā īpašas apmācību programmas taksidermijā nav. Zinu, ka Vācijā esot kāda skola, bet arī par to īpašā sajūsmā neesot pat paši vācieši. Lai kaut kas izdotos, ir jāmēģina, jādara pacietīgi un neatlaidīgi.

Vai zivis ēdienkartē arī iecienītas? Kurš ir firmas ēdiens?

Zivis garšo, un mēģinām tās iekļaut ģimenes ēdienkartē. Bērniem gan pagrūti iemānīt. Topā ir līdakas kotletes. Ja sanāk iziet caur Rīgas Centrāltirgu, tad nav nekas labāks par ceptām reņģēm ar kraukšķīgām astītēm. Ja paliek pāri - var samarinēt.

Vai bijis mirklis, kad nodomājāt - laikam vajadzēja izvēlēties citu nodarbi?

Esmu strādājusi dažādos darbos - gan valsts darbā, gan ar taksometru 24 stundu maiņā pie stūres. Bet tad ir brīvdienas. Ja strādā sev - brīvs esi vienmēr, bet brīvdienu tev nav nekad. Vienalga, vai mežā ar sēņu grozu vai ar bērniem karuseļos - vienmēr zini un atceries, ka taču vēl tas un šis jāpabeidz… Tomēr citu nodarbi? Laikam taču - nē. Darbs ir hobijs, hobijs ir darbs. Ko vēl var vēlēties?

Vai citas intereses ir tikpat aizraujošas?

Aizraujošs ir viss, ko dara ar interesi. Ļoti patīk zīmēt, veidot. Ar bērniem ik pa laikam taisām mājās radošos vakarus, kad kopā pazīmējam, pagleznojam, palipinām. Ļoti patīk dzīvnieki, mājās mums mazais zoodārzs - suns, kaķis, jūrascūciņas, gekoni, hameleons un dzīvā barība (miltu melnuļi un to kāpuri), ko arī interesanti pavērot darbībā.

No divu gadu vecuma “slimoju” ar zirgiem, tādēļ tie bija un ir visur, ilgus gadus trenējos jāšanas sportā Kleistos, aizvien vēl sirds straujāk iepukstas, kādu zirgu ieraugot. Ceru, ka kādu dienu atkal varēšu vairāk pievērsties zirgiem. Zirdziņu kolekcija sekcijā aizvien pamazām papildinās.

Vēl tāds mazais hobijs ir dabas foto - ainavas, kukaiņi. Varu stundām uz ceļiem rāpot pa zemi pakaļ mazam knariņam. Reizēm tas izrādās kas rets vai interesants, ko var ielikt dabasdati.lv. Prieks par laukos bildētā krupja attēlu, kas tagad rotā 7. klases bioloģijas grāmatas nodaļas atvērumu.

Esmu pamanījusi jūsu dzejoļus draugiem.lv. Vai tas hobijs paliek tikai sociālajā tīklā?

Jā, šad tad joprojām rakstu dzejoļus. Tas man kopā ar mīlestību uz zirgiem no vectēva mantots. Vectēva dzejoļu klade pie manis glabājās, rokrakstu pārrakstīju datorā un savam tētim uz dzimšanas dienu iesēju grāmatā. Ir doma par vectēva un manu dzejoļu izlasīti salikumā ar dabas foto mazai izstādei. Interesanti salīdzināt manus un vectēva dzejoļus, kas tapuši ar 80 gadu starpību, pa vienām un tam pašām Gaujmalas takām skrienot.

Vai kāds no bērniem izrāda interesi par taksidermiju? Traucē vai palīdz?

Esam liela un draudzīga septiņu cilvēku ģimene. Tā kā ļoti bieži sanāk strādāt mājās, tad bērni zina un redz, ar ko nodarbojos. Protams, viņi izrāda interesi par procesiem, un viņiem rodas interese arī par retajām un neredzētajām zivju sugām, kuras iespējams aplūkot tuvumā. Protams, vislielākā sajūsma ir par zivju lielajiem un asajiem zobiem, kurus var apskatīties un aptaustīt pašu rokām, jo izbāznis jau neiekodīs.