VAKARA ZIŅAS. Latviešu piedzīvojumi Vācijā

 
©Scanpix

Turpinām »Vakara Ziņās« 30. jūlija – 5. augusta numurā publicēto pieredzes stāstu par braucienu līdzi draudzenei pie viņas tēvoča uz pilsētiņu netālu no Frankfurtes pie Mainas. Tā radās iespēja Vācijas dzīvi iepazīt dziļāk un pamatīgāk, piedzīvot kuriozus un smieklīgus notikumus.

Ceļotājiem draudzīgais dzelzceļš

Vācija, tāpat kā Latvija, ir skaista zeme, un tajā ir daudz ko redzēt. Ne tikai tūristiem, bet arī Vācijas iedzīvotājiem. Vācijas dzelzceļš ieviesis tādu pakalpojumu kā ģimenes biļetes vai grupas biļetes, kas ļauj, ietaupot līdzekļus, prāvam cilvēku pulciņam ceļot pa valsti. Turklāt nedēļas nogalēs sabiedriskā transporta atlaides ir fantastiskas. Stacijas darbinieki laipni sagatavo klientam ieteicamo maršrutu par vilcieniem, ar kuriem, pārsēžoties no viena otrā, var minimālā laikā aizbraukt maksimāli tālu. Tādu iespēju nevarēja atstāt neizmantotu. Nolēmām no Frankfurtes pie Mainas doties apciemot Bavārijas skaistās pilis - Neišvānšteinu un Linderhofu.

Stacijā informācijas centrā pateicām vēlamos mērķus un dažu minūšu laikā jau tikām pie lapas ar maršrutiem un skaidrām norādēm, no kura perona, cikos un kurā vilcienā braukt, kur pārsēsties. Ja visu ņem vērā, iespēja kļūdīties ir minimāla. Vilcienu precizitāti var tikai apbrīnot, un pārsēšanās notika tik viegli un veiksmīgi, ka jau pēc dažām stundām bijām Bavārijā pie Linderhofas pils.

Ceļš uz virsotni

Ja jau reiz bijām devušās tik tālā ekskursijā, tad jāpagūst uzbraukt Vācijas augstākajā kalnā Alpos - Cūgšpicē. Ar kārtējo vilcienu tikām līdz Garmišai-Partenkirhenei. Par vāciešu mīlestību uz gariem vārdiem pārliecina pat ceļa zīmes. Vislabāk atmiņā palikusi «Zarlūšanasbriesmuzona», tāpēc garais pilsētiņas nosaukums mūs nepārsteidza. Tiesa, tieši šai pilsētiņai dubultnosaukums tika uzspiests, gatavojoties 1936. gada ziemas olimpiskajām spēlēm. Apvienoja divas apdzīvotās vietas, kuras vienu no otras vēl šodien atdala dzelzceļš.

Varējām tikai pabrīnīties, ka Vācijā vai ikviena vieta sasniedzama ar vilcienu. Pat ja attālums tikai daži kilometri un brauc maza lokomotīvīte ar pāris vagoniem. Toties ik pa pusstundai. Braucot uz Cūgšpici, vagonā bijām tikai divas, un varēja redzēt, ka otrā vagonā arī vien trīs ceļotāji. Paveroties uz sniegotajām kalnu virsotnēm, nopriecājāmies, ka, par spīti siltajam, pat karstajam laikam, bijām paņēmušas līdzi džemperus un sporta apavus. Tie var noderēt.

Kalnā braucām pa šauru tuneli ar īpašu vilcieniņu, kas velkas augšā ar zobratu palīdzību, brīžiem sasniedzot 45 grādu leņķi, bet lejā no kalna varēja nobraukt ar gaisa trošu vagoniņu. Brauciens augšup bija lēns, ne mirkli neatstāja sajūta, ka tūlīt sāksim ripot lejā vai nāksies izkāpt un stumt vilcienu pašām. Vagonā bijām pieci.

Labi, ka varēja sēdēt. Pieceļoties kājās visu laiku bija sajūta, ka krītam atmuguriski. Ja kas atgadītos, nebūtu kur bēgt. Tuneļa sienas tik tuvu logiem, ka izkāpt no vilciena būtu neiespējami. Vilcieniņu var saprast. Viņam jāuzcīnās 2962,06 m virs jūras līmeņa. Nonākušas stacijā pārvilkām apavus un uzvilkām džemperus. Tad devāmies sniegos.

Kādreiz, skatoties foto ar meitenēm bikini uz slēpēm, apbrīnoju viņu rūdījumu. Tagad sapratu, ka pastaiga pa sniegu var būt arī citāda, nekā pierasts mūsu mitrajās un saltajās ziemās. Gaiss ir sauss un tikai mazliet vēss. Bridām pa sniegu, apbrīnojot, cik tas irdens. Gribējās kāpt augstāk un augstāk, taču veselais saprāts lika neaizrauties. Mielasts kalna virsotnes restorāniņā ļāva vēl ilgāk izbaudīt kalnu skaistumu.

Lejupceļš ar vagoniņu gan bija patīkams, skati skaisti un interesanti, tomēr, vērojot alpīnistus, kuri rāpās pa kalna šķautnēm kaut kur dziļi lejā, kļuva nedaudz neomulīgi un prātā nāca domas par pārtrūkušām trosēm. Taču lejā nonācām sveikas un veselas.

Zem egles, gultā vai uz paklājiņa?

Gājām pa pilsētiņu, meklējot kādu apmešanās vietu. Nakts bija silta. Pilsētiņā cilvēkus uz ielām tikpat kā nemanījām, toties no krodziņiem skanēja balsis un smiekli. Nogurums uzmācās arvien vairāk. Visu dienu staigājot - un ar tik daudziem jauniem un spilgtiem iespaidiem bijām gatavas aizmigt kaut zem kuplas egles. Ja pie mums «sarkanais gailis» asociējas ar lielu nelaimi, tad, domājot par Vāciju, uzreiz atceros nelielo omulīgo viesnīciņu, pa kuras logu pavērās brīnišķīgs skats uz kalniem.

«Sarkanā gaiļa» reģistratūras darbinieks paskaidroja, ka ir brīvs numurs, tikai tajā ir divvietīgā gulta. Vai tas mums būtu pieņemami? Mēs bijām gatavas aizmigt ne tikai uz dīvāna vestibilā, bet pat uz paklājiņa pie administratora durvīm. Duša un tad... beidzot gultā.

Kā nepārvērsties par garausi

Taču ikvienā lieliskā piedzīvojumā var gadīties apslēpts zemūdens akmens. Lieta tāda, ka brīvdienu biļete darbojas tikai līdz svētdienas pusnaktij. Minūte pāri pusnaktij, un, ja nav atbilstošas biļetes tālākam braucienam, pasažieris no parasta ceļotāja pārvēršas par garausi.

Braucam vilcienā no Minhenes. Ciest nevaru sēdēt ar muguru braukšanas virzienā, tādēļ vienmēr cenšos iekārtoties ar skatu virzienā uz lokomotīvi. Aiz loga - nakts. Zib pilsētu un ciematiņu ugunis, un tad jau vilciens strauji tuvojas Štutgartei. Izrēķinājām, ka līdz pusnaktij būsim Frankfurtē, un tad vēl ir iespēja pagūt uz vilcienu līdz mūsu pilsētiņai. Patiesību sakot - līdz ar nagiem.

Štutgartes stacija. Uzkavējamies tajā dažas minūtes un... uzsākam ceļu atpakaļgaitā. Strauji un nepārprotami. Skatāmies viena uz otru, skatāmies maršruta lapās. Kas notiek?! Ko mēs esam palaidušas garām? Sajaukušas? Vilciens dodas atpakaļ uz Minheni? Ar mūsu līdzekļiem mēs no turienes pat nevaram nopirkt darbdienu biļetes mājupceļam. Vilciens arvien ātrāk un ātrāk nenovēršami traucas atpakaļ. Visi vārdi vācu valodā no prāta ārā, un pavadonim grūti saprast, ko no viņa vēlas divas satrauktas ārzemnieces. Viņš atkārto gan «Minhene», gan «Frankfurte», un tā arī nesaprotam, uz kurieni īsti braucam. Satraukums pieaug ar katru nobraukto kilometru. Pavadonis cenšas mūs nomierināt, beidzot iziet no vagona un atgriežas ar divām glāzēm tējas un papīra lapu, uz kuras rakstīts «Wir fahren nach Frankfurt am Main». («Mēs braucam uz Frankfurti pie Mainas»). Prāts saka, ka viss notiek pareizi, bet sīks šaubu velniņš vēl iekšā purpina, ka drīz atkal izkāpsim Minhenē.

Beidzot! Urā! Frankfurte! Vēl piecpadsmit minūtes līdz pusnaktij. Skrienam uz vilcienu. Ielecam tajā. Mūsu biļetes ir derīgas arī šim braucienam. Līdz pusnaktij. Pat neievērojām, vai šis ir no tiem, kas pietur katrā pieturā, vai nākošā jau būs mūsējā, tādēļ nedrīkstam zaudēt modrību. Svarīgi, ka esam vilcienā uz mājām. Pietura. Bet ne mūsu. Tātad ilgais brauciens. Vēl desmit minūtes. Astoņas. Nākamā pietura. Ahā, apstājas ne katrā. Ir cerība pagūt. Tumsā grūti saprast, cik vēl tālu līdz mērķim. Vilciens pēkšņi nobremzē. Vēl piecas minūtes. Kāpēc stāvam? Ko gaidām? Neviens cits vilciens garām nebrauc. Pusnakts! Tā. Viss. Tagad tukšajā vagonā sēd divi zaķi un prāto, kādēļ nenopirka vietējā maršruta biļetes. Tāpēc, ka cerējām pagūt, ticējām, ka paveiksies.

Kontrolieri vilcienos ir bieži, un ne reizi negadījās brauciens, kad nebūtu uzradušies. Dažreiz pat vairāki viena brauciena laikā. Sods par braukšanu bez biļetes 60 eiro. Katrai. Mums viss divu dienu ceļojums izmaksāja mazāk. Vilciens atsāk kustību. Septiņas minūtes pāri pusnaktij. Pietura. Mūsu! Metamies ārā, samainoties ar kontrolieriem. Mūsu dzelzs ķirbis aizripo tālāk, bet mēs steidzamies mājās pa tukšajām ieliņām. Tik pacilātā noskaņojumā, ka pat pa ceļam pazaudēta kurpīte nespētu mūs sarūgtināt.

Zirgu! Manu balto zirgu!

Neskatoties uz pārdzīvojumiem, ko mums sagādāja brauciens no Štutgartes, atgriezāmies šai pilsētā vēlreiz. Lai gan Štutgarte ir pazīstama ar «Daimler» un «Porsche» uzņēmumiem, vēl slavenāku to dara senā vēsture jau no 950. gada, un tās sākotnē svarīga loma bijusi zirgiem. Mums bija iespēja pārliecināties, ka tā ir arī mūsdienās.

Pils parks ir milzīga teritorija (ap 60 ha) ar neskaitāmiem celiņiem, tiltiņiem, dīķīšiem, koku, krūmu un puķu bagātību. Pēc pils apskates ar baudu aizklīdām arvien tālāk un tālāk, apstājoties te pie pīlītēm, te gulbjiem. Apbrīnojot kādu ziedošu krūmu krāšņumu vai zivtiņu raibo ņirboņu skaidrajā ūdenī. Pieradušām pie Frankfurtes ilgajiem saulrietiem, mums pat prātā neienāca, ka Štutgartes pakalnos viss notiek daudz straujāk. Te saulains parks pilns ar cilvēkiem, apkārt dzelzceļa un ielu trokšņi, te pēkšņi kā uz burvju mājienu parks kļuvis tumšs, kluss, tukšs. Ne vairs automašīnas brauc, ne vilcieni. Ne vairs kāda nojausma, kur atrodamies. Nav saskatāmi nekādi orientieri, kas norādītu stacijas virzienu, kurā mums jānokļūst. Cik vien tālu saskatāms - tikai parks, gan lieliski apgaismots ar skaistām laternām, bet tik un tā jutāmies apmaldījušās. Stunda līdz vilcienam un lielas izredzes nakšņot parkā, jo skaidrs, ka pa šo stundu izeju atrast un nokļūt līdz vilcienam būs sarežģīts uzdevums. Tumsā parka vidū gan nelikās īstais brīdis romantiskām noskaņām, taču prātā ienāca sen iemācītas rindiņas: «Te it kā pa sapņiem tam liekas, / ka slepeni soļi čab, / ka šķēpi pašķindētu, / ka zirgu pakavi klab.»

Zirgu pakavi tiešām ieskanējās. Arvien tuvāk un tuvāk. Un tad kā seno teiku varoņi, kas steidzas palīgā nelaimē nokļuvušām jumpravām, uz celiņa no koku melnajām ēnām parādījās divi jātnieki. Ieraugot mūs, viņi, šķiet, nedaudz apjuka, tomēr turpināja ceļu, līdz apstājās mums līdzās. Nekad vēl tā nebijām priecājušās, ieraugot policistus! Izrādās, ka bruņinieki tagad strādā Štutgartē jātnieku policijā. Noskaidrojuši situāciju, viņi pēc īsas sarunas pa rāciju teica, ka tūlīt ieradīsies citi, kas par mums parūpēsies. Turpinājums tiešām sekoja romantisks, jo tālāk ceļu mērojām jau zirgu mugurā un veiksmīgi tikām nolaistas uz zemes pie stacijas.

Vakara saldējums pie itāļa

Ikdienas steigā reti iznāk tā vienkārši pasēdēt vasaras kafejnīcā, vērojot cilvēkus un našķējoties ar milzīgiem krāšņiem saldējumiem. Aizraujoši arī vērot, kā tiek pagatavota latte kafija un veidoti zīmējumi tasītēs. Kafejnīcu slēdza pusdesmitos, tad nu parasti centāmies nokļūt tur vismaz pusdeviņos. Taču dienā, kad apmeklējām Darmštati, iznāca aizkavēties. Tramvajs nokavējās un, lai gan autobuss tālākam ceļam mūs gaidīja (autobusa atiešana pieskaņojas tramvaja pienākšanas laikam), pārradāmies tikai ap deviņiem. Ātri nometām somas, samīļojām tēvoci un skrējām uz kafejnīcu. Citādi diena tāda nepabeigta. Kafejnīca atradās uz nākamās ieliņas stūra, tad nu bijām tur dažās minūtēs.

«O, beidzot jūs esat klāt! Es jau sāku satraukties. Nu varēšu šodienas darbu beigt.» Itālis staroja tā, it kā viņam nebūtu aiz muguras gara un nogurdinoša darbdiena.