VAKARA ZIŅAS. Pianistes Solveigas Selgas Brēmenes muzikanti

 
©SOLVEIGAS SELGAS PRIVĀTAIS ARHĪVS

Viesojāmies harismātiskās un enerģiskās komponistes un pianistes Solveigas Selgas dzimtas mājās Limbažu novadā, kurās draudzīgi sadzīvo kaķi, suns, kazas, āzis un ponijs.

Rudie kaķi Elza un Anna

Pašus pirmos sastopam muzikālos kaķus. Diviem rudajiem kaķiem ir doti dāmu vārdi, bet pēc tam izrādījās, ka abi ir runči, kas savā starpā ne visai satiek. Spalvas krāsa abiem ir vienāda. Kaķis, vārdā Anna, ir apveltīts ar maigāku raksturu, kuram tīk uzlēkt uz saimnieces kakla un tur gulēt. Līdz ar to no kakla sāpēm ne vēsts.

Meiteņu mīlulis Gordons

Suņuks, vārdā Gordons, ir vācu aitu suņa un labradora krustojums. Viņa mamma bija šokolādes brūnais labradors un tēvs - vācu aitu suns. Var teikt, ka Gordons ir izskolojis mūziķes dēlu. Gadā, kad Gordons piedzima, Solveigas dēls mācījās 1. klasē. Dēls ir pabeidzis skolu un šobrīd ir izstudējis datorzinības. Ambiciozajam un mērķtiecīgajam jaunietim ar to nav gana. Viņš vēlas studēt Aizsardzības akadēmijā un ir jau izturējis visus nepieciešamos spēka un izturības pārbaudījumus.

Rudais kaķis ar raksturu - Elza

Rudais kaķis Elza nav ar pliku roku ņemams un nav apveltīts ar piemīlīga murrātāja raksturu. Tomēr šerpais kaķis brīžos, kad Solveigai nepieciešams atbalsts, vienmēr pieglaužas un parāda savu empātisko un iejūtīgo dabu. Viņa stāsta, ka agrāk domājusi - kaķi nav no tiem, kas pieķeras, suņi ir viņas īstie un vienīgie mājas mīluļi. Kad pati kļuvusi par vairāku murrātāju īpašnieci, pianiste pārliecinājās par pretējo. Kaķi ne tikai pieķeras, bet arī lieliski sajūt sava saimnieka emocijas. Viņu pieķeršanās ir ļoti īpaša.

Mazie kaķēni meklē mājas

Garspalvainajai kaķenītei šajā pavasarī piedzima trīs kaķēni. Kaķu meitenīte jau atradusi mājas, bet pārējie divi joprojām gaida jaunos saimniekus. Kaķēni ir iecienījuši trenēt savu izveicību, kāpelējot pa aizkariem. Viens no viņiem ir ticis pie pagaidu vārda Melnītis, jo uz sejas nav nekādu raibumu. Bet otrs ir Odiņš, kuram ir balts laukumiņš uz sejas. Odiņš bija ļoti noraizējies par to, ka māsiņu aizveda. Viņš izgāja viens pats ārā un uz laiku pazuda. Mājinieki uztraucās, vai kaķis nav pagadījies lapsai pa ķērienam.

Pelēkais britu īsspalvainais kaķis

Istabā aiz durvīm slēpās britu kaķis - aristokrātisks murrātājs, kura dižo izcelsmi apliecina sertifikāti.

Trīs ragainie kompanjoni

Pirms aptuveni trim gadiem Solveigas meitiņa ļoti vēlējās kazas. Vecākā kaziņa ir Kate, šogad viņai ir piedzimis trešais bērns. Kaziņa tika nopirkta Kleistos. Iepriekšējie Kates saimnieki no viņas atvadījās, jo sākotnēji bija ļoti grūti izslaukt pienu. Solveiga atklāj, ka sākumā arī pati saskārās ar grūtībām izslaukt lielo kazu. Solveiga stāsta, ka iepriekš mājās mitinājās pavisam cits ragainis, kas izauga liels un stiprs. Viņš sabadīja kazu mājiņu un sastrādāja arī citas blēņas. Apzinoties, ka šis ragainis prasa lielāku uzmanību, pirmajam āzītim tika atrastas citas mājas. Atvadoties Solveigai un viņas meitiņai Amandai lija asaru straumes.

Kates otrais mazulis tika samainīts pret raibu pundurkaziņu. Savukārt trešais Kates bērns ir izaudzis par brašu āzīti, kurš piedzima tieši Ziemassvētkos un ir balts kā sniedziņš. Lielajai kazai Katei nu ir ar ko pabadīties. Āzis ir pusgadu vecs un gandrīz pieaudzis. Kazām garšo zari un itin viss, ko var sakošļāt. Ragaiņi ir apskādējuši gan puķes, gan flokšus. Visas tulpes, kas pavasarī izlīda no zemes, tika nograuztas. Solveiga gaida to brīdi, kad kazām būs sava teritorija aplokā, jo tad dārzā varēs atļauties audzēt vairāk ziedu.

Temperamentīgais ponijs Vendijs

Pirms ponija Vendija ienākšanas ģimenē Solveiga nebija cieši pazīstama ar kaimiņiem. Reiz ponijs izlēma palūkoties, vai pie kaimiņiem zāle zaļāka, un aizbēga no mājām. Viņa izmisīgi meklēja Vendiju. Pazudušā ponija meklēšanā iesaistījās arī dēls. Pēkšņi mājās iebrauca policija. Izrādījās, ka ponijs bija devies pie kaimiņiem. Kopš tā laika viņa ar kaimiņiem tiekas regulāri. Savukārt, kad ponijs atkal izraujas no mājām, tad dodas pie tiem pašiem kaimiņiem.

Visvairāk ieklausās Solveigas teiktajā

«Interese par zirgiem man bijusi kopš bērnības. Lasīju visas grāmatas par zirgiem, jāšanu un apmācību, bet mamma neļāva nodarboties ar jāšanu. Viņa teica, ka rokas var sabojāt, jo man taču jāspēlē klavieres. Nekad bērnībā netiku uz zirga. Pirmoreiz uz zirga uzkāpu, kad ģimene, kas dzīvo Francijā, deva man tādu iespēju. Viņi man piedāvāja stundu uz zirga. Biju bezgala laimīga. Tā bija viena no vislabākajām dāvanām.

Mēs ar meitiņu aizbraucām uz Cēsu rajona zemnieku saimniecību, kur audzē ponijus. Vendijs ir ļoti spēcīgs un liela auguma, šī ir poniju šķirne, kas visu gadu var dzīvot laukā. Vendijs, protams, ir priecīgs par katru reizi, kad ir ticis laukā no iežogojuma. Viņš vairākas reizes ir izrāvies un aizbēdzis arī no treneres. Iepriekšējās mājās Vendijs bija sagrēkojies, tāpēc ātrāk gribēja atvadīties no viņa. Visi uzskata, ka viņš mani klausa vairāk nekā citus. Tagad viņš ir iedzīvojies. Mēs gribam, lai viņam būtu poniju draudzene.

Poniju ir iespējams turēt, ja ir lauku teritorija, kurā iespējams nožogot kādu daļu. Ponijam nevajag, lai viņam visu dienu kāds būtu blakus. Svarīgi ir nodrošināt viņu ar ēdienu un ūdeni.»

Dzīve pie upes kopš bērna kājas

«Iekāpt upē basām kājām un justies kā mājās... Domāju, ka tas ir daļēji audzināšanas jautājums, jo mēs šeit esam kopš bērnības. Tā bija daļa no mūsu ikdienas vasarā. Kurš gan bērns varētu dzīvot pie upes, tajā neiebrienot? Tāpēc es arī savus bērnus esmu tā audzinājusi. Dēls Markuss jau ir liels. Ar meitiņu Amandu bieži braucam uz jūru. Jūra ir tuvu - pieci kilometri. Ir balanss starp dabu un aktuālo dzīvi.

Kad man bērnībā tuvojās mācību gads un bija jādodas atpakaļ uz pilsētu, gandrīz gribējās raudāt, skatoties saulrietus jūrā. Atkal būs tikai pilsēta. Padomju laikā dzīvojām komunālajā dzīvoklī, kurā nebija iespēju turēt dzīvniekus. Un te ir mana brīvība, ka es drīkstu to darīt. Es drīkstu sev uzdāvināt dzīvniekus un būt ar viņiem laukos un dot arī bērniem šādu iespēju.»

Talants un radošums bērnos

«Dēlam Markusam ir 19 gadi, kopā ar viņu es vēl vienu reizi mācījos savā mūzikas skolā - deviņus gadus Dārziņa mūzikas skolā. Tas mums deva kopīgu pieredzi un daudzus konkursus. Pats jaukākais ir tas, ka mēs arī tagad varam muzicēt. Dēls pēc devītās klases aizgāja uz Angļu ģimnāziju, sekmīgi to pabeidza un iestājās Tehniskajā universitātē. Vēl viņa intereses ir saistītas ar ļoti vīrišķīgu sfēru, tā ir Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija, mācības par ieročiem, kā arī izturība. Viņš, katru reizi atbraucot, mēģina uzlabot skrējiena ātrumu.

Meitiņai būs septiņi gadi. Amanda ir spēlējusi kopā ar mani klavieres jau kopš dzimšanas. Viņa ir mācījusies tos skaņdarbus, kurus spēlēja mani skolnieki. Pašlaik viņa mācās Koknesē, otrajā klasē, mūzikas skolā. Spēlē klavieres. Savukārt vienu brīdi bija ļoti liela interese par vijoli. Viņa ir iepazinusies ar skaņas veidošanas principiem, uz kuras stīgas ir jāliek pirksti, kā mainās skaņu rinda. Manuprāt, sešos gados tas ir ļoti daudz. Vēl viņai patīk zīmēt, sports un peldēšana. Interese par sportu nav tikai, lai sasniegtu rezultātus, tas ir saistīts arī ar dabu un vidi, kurā dzīvojam. Bez tādām aktivitātēm kā peldēšana un riteņbraukšana te nav iespējams būt. Esmu laimīga par to.»

Paldies vecākiem

«Paldies vecākiem, ka viņi arī izrāvās no pilsētas un veidoja šo ģimenes ligzdu. Tās ir tēva mājas, 70. gados tētis bija arhitekts. Viņš pats šo projektu izveidoja. Tas ir skaists un moderns. Šiem logiem nebija stiklu, kad uzsākām remontdarbus. Liels izaicinājums bija iestiklošana un meistaru meklēšana. Otrs lielais projekts bija nomainīt jumtu. Mans sapnis ir viesistaba, kurā varētu atjaunot kamīnu, līdz ar to tā būtu pulcēšanās vieta māksliniekiem. Pandēmijas laiks veicināja to, ka daudzi ir atgriezušies pie saknēm. Man šis ir kā avots, kur smelt jaunu enerģiju. Es esmu laimīga, ka man ir, no kā turpināt. Liels darbs jau paveikts. Milzu darbs gaida nākotnē. Un esmu pa vidu. Ir sapņi par aploku un mājas turpmāku izbūvēšanu. Vēl plašākā mērogā man gribētos savu privātskolu.»