VAKARA ZIŅAS. Žurnālists Ansis Bogustovs nav gribējis mēģināt smēķēt

 
©Lauris Aizupietis/F64

Ik gadu tiek rīkotas pretsmēķēšanas kampaņas Latvijā un pasaulē, kas aicina pateikt «nē!» nikotīna atkarībai. Aptaujājām pašmāju sabiedrībā pazīstamas personības, lai uzzinātu katra atšķirīgo pieredzi saistībā ar smēķēšanu.

Žurnālists Ansis Bogustovs nav gribējis mēģināt

«Es neesmu gribējis pat sākt smēķēt, nekad nav bijusi vēlme mēģināt. Vienreiz, kad man bija pieci gadi, bēniņos paši uztinām nātres vai piparmētras. Tā ir mana vienīgā tāda grēkošanas reize. Kopumā esmu gan trīs ūdenspīpes izpīpējis. Un varbūt četras cigaretes. Un noteikti divreiz cigāru ceremoniālos nolūkos - kad kādam piedzimst dēls, tad vajag to pīpi pīpēt. Es tomēr nevaru saprast pīpēšanas ideju, jo man pēc tam jātīra zobi tāpēc, ka smird mute. Ar mani var nebūt patīkami skūpstīties vai sarunāties, jo no manis nāk laukā smārds.

Mūsdienās vairāk mulsina nenosakāmais šķidrums veipos un elektroniskās cigaretes. Manuprāt, ir vairāk lietu, kur var likt naudu. Socializēšanās man arī nav izteikta problēma. Mēdz teikt, ka darba kolektīvā daudz ko palaiž garām, ja neiet pīppauzēs. Es vienmēr varu paprasīt, ja kaut kas ir neskaidrs, un iztikt bez smēķēšanas. Man tā šķiet laika tērēšana ar domu - izejam ārā, svaigā gaisā. Tas jau nenozīmē, ka izej svaigā gaisā, jo piekūpini gaisu ar dūmiem. Vārdu sakot, es neesmu noliedzējs. Ja kādam gribas sist to zārka naglu, tad lai sit. Nesākšu mācīt dzīvot. Man tas liekas nevajadzīgi.

Mediju vidē tiešām daudzi smēķē. Tā ir nenormāli stresaina vide. Kā noturēties? Katram ir jāatrod savs veids. Godīgi sakot, sliktāka laikam ir alkohola lietošana, jo tad ar lielāku garantiju ir aknu ciroze. Varbūt smēķēšana ir tāda vieglāka vai lēnāka tuvošanās nāvei. Kas, manuprāt, ir bijis kaitinoši? Citreiz kā darba devēju mani kaitina tas, ka cilvēki uzskata - pīppauze ir kaut kas dabisks, Darba likumā un līgumā nerakstīts. Ka man kā darba devējam ir jāpieņem, ka cilvēkam ir pīppauzes. Man liekas tā - tu man zodz darba stundas, par ko es tev maksāju. Ja cilvēks saka - man tagad ir pīppauze, tas nozīmē, ka ārpus pīppauzes viņš arī nav naskākais strādnieks. Par šo ir vērts domāt. Jo viņš regulāri kavē darbu ar it kā cienījamu iemeslu, kas pēc būtības ir veselības bendēšana. Zinu, kur tas ir radies. Stresainā dzīvē! Cik reižu bijis, ka atnāk politiķis uz ēteru. Viņam pirms ētera vajag uzpīpēt. Bet es tajā laikā esmu gribējis no viņa kaut ko uzzināt. Bet viņš iet pīpēt! Uzskatu, ka tas ir savstarpējās pieklājības jautājums. Es kā nepīpētājs tādās pārdomās nonāku.

Kopējā tendence ir laba. Daudz cilvēku vai nu atmet, vai nesāk smēķēt. Modē ir veselīgs dzīvesveids. Manuprāt, sabiedrība pēdējā desmitgadē ir ļoti daudz sasniegusi šajā jautājumā. Manas kā nesmēķētāja tiesības caur šo veselīgumu komunicētas kā augstāka vērtība. Tādā ziņā jūtos pasargāts. Jebkuram smēķētājam nu ir jāpielāgojas.»

Žurnāliste, pasniedzēja Ieva Adamss vairs nesmēķē

«Šobrīd esmu simtprocentīga nesmēķētāja. Laikā, kad tusējām, kad visi klubi bija vaļā un dzīve bija skaļa un jautra, arī tobrīd es sevi uzskatīju par nesmēķētāju. Lai gan sanāca tā, ka gandrīz katru trešo dienu es regulāri mēdzu «streļīt» cigaretes no citiem cilvēkiem. Mana pārliecība bija tāda: ja cigaretes pati nepērku, tad es nesmēķēju.

Ir vēl viens teiciens, ko mēdz lietot: īstenībā es nesmēķēju, es smēķēju tikai tad, kad dzeru, bet dzeru es katru dienu. Pirms kādiem gadiem mēs visi dzīvojām traki un zaļi. Dzīve sita augstu vilni. Tāpēc, jā, varēja teikt, ka mēs visi nesmēķējām. Smēķējām tikai tad, kad dzērām. Bet dzērām katru dienu, un sanāca tā, kā sanāca. Principā katru reizi, kad es smēķēju tabaku, man nākamajā rītā nācās nožēlot. Tāpēc, ka ir šausmīgs klepus un lēkmes. Es katru reizi solījos - viss. Bet pagāja pāris dienu un nočiepu nākamo cigareti. Godīgi sakot, es gaidīju, vai tiešām kāds neizgudros alternatīvu cigaretēm. Tad šī alternatīva nāca - karsējamā tabaka, kas glāba mani apmēram gadu. Pēc kāda laika sāku sajust smagumu plaušās, un instinkts man teica: viss, pietiks. Tad es nometu arī šo lietu.

Pēc tam parādījās it kā pavisam nevainīgas cigaretes, ļoti garšīgas, pilnīgi bez tabakas, ko tautā sauc par flomāsteriem. Ar tām man bija visīsākā saskarsme, jo ātri sākās galvassāpes, slikta pašsajūta, nelabums, nespēja elpot. Es nesaprotu, no kā tās veidotas. Mēs nezinām, kas ar smēķētājiem notiks pēc desmit vai trīsdesmit gadiem. Mēs šobrīd ziedojam savu dzīvību un veselību šādiem laboratoriskajiem pētījumiem. Īstenībā tas arī bija mans pēdējais punkts pīpēšanas sāgā. Pēc «Salt» es vispār neko vairāk neesmu ievilkusi. Tas nevar būt veselīgi. Ir zem katras kritikas, ka to šobrīd lieto pusaudži. Bet vai tā varētu būt pieņemama alternatīva, kas skādē mazāk nekā tabaka? Tabaka tomēr ir augs. Principā tas ir viens no Dieva augiem. Diemžēl cilvēks tam ir pielicis klāt ķīmiju un citas sastāvdaļas. Nevar teikt, ka tās cigaretes, kuras šobrīd pārdod kioskos, ir īsta manta. Jā, ķimikāliju cigaretēs kļūst arvien vairāk. Bet tabaku cilvēce ir tomēr pārbaudījusi gadu simtiem.

Smēķēšanas paradumi pēdējo desmit gadu laikā noteikti ir mainījušies. Ja agrāk tas bija socializēšanās paņēmiens, ar kuru varēji uzsākt sarunu, palūdzot cigareti, iepazīties un tā tālāk, tad elektroniskās cigaretes ir atsvešinājušas cilvēkus. Elektroniskās cigaretes ļauj smēķēt nepārtraukti. Jebkurā vietā. Jebkurā kompānijā. Teorētiski tas nevienu netraucē. Līdz ar to tas tiek darīts biežāk. Jaunas meitenes man apkārt, studenti neizlaiž no rokām šīs elektroniskās ierīces. Jo tās nesmird. Nejūti nekādu iespaidu. Tās ir atļautas iekštelpās. Līdz ar to tu visu laiku piezīdies šai ierīcei. Principā tas tikai pastiprina ķimikāliju iesūkšanu.»

Mākslinieks Aivars Vilipsōns: smēķēšana kļuvusi pārāk ikdienišķa

«Es joprojām pīpēju. Sāku es tad, kad uz perona redzēju, kā mani vecāki attālinās. Es braucu dienēt. Man piedāvāja cigareti un kopš tās reizes pīpēju līdz pat šodienai. Esmu gan mēģinājis atmest. Laikam kopā piecas dienas ir izdevies nepīpēt. Protams, nevienam neiesaku pīpēt. Vienīgais, kas man ir izdevies - esmu pārgājis uz IQOS. Tas vismaz nesmird. Bet pīpēju, cik zinu sevi. Un laikam arī pīpēšu. Mēs ar [mākslinieku] Robertu Koļcovu bez apstājas pīpējām. Bet viņš vienreiz pamodās un izdomāja, ka nepīpēs. Un joprojām nepīpē. Es laikam esmu tik vājš, ka nevaru nomest. Esmu mēģinājis pāriet uz pīpi. Baigi lielais čakars. Pīpēt pīpi tomēr ir rituāls. Man vēl viens draugs nometa pīpēšanu tieši ar pīpi. Viņš arī ir tēlnieks. Vieniem izdodas, otriem atkal ne. Tie, kas ir atmetuši, stāsta - ir viens klikšķis, un pie noteikta alkohola daudzuma tu vienkārši pieķer sevi, ka atkal jau pīpē.

Atceros, ka kovida sākumā teica - mazāk saslimst tie, kas pīpē, jo plaušas nosedz nikotīns, tāpēc kovidam ir grūtāk iekļūt. Sākumā zinātnieki nesaprata, kas ir kas... Bet ne jau tas mani motivēja pīpēt vai nepīpēt. Mans onkulis pīpēja no 14 gadiem un nodzīvoja līdz 80 gadiem. Un pīpēja bez apstājas, pie tam papirosus, laikam «Belamor». Tad viņš nometa. Apmēram pēc diviem gadiem viņš nomira. Arī ārsti saka: ja pēkšņi nomet, tas ir pārāk liels stress organismam. Mans tētis arī pīpēja divas paciņas dienā. Kad es piedzimu, viņš pa vienai cigaretei meta nost un vairs nav pīpējis. Tā ka tas ir tāds brīnums. Fināls tik un tā ir viens un tas pats, vienam pīpējot, citam nepīpējot. Dari to, kas tev patīk. Ja es gribu, tad pīpēju un neiedziļinos, vai tas ir labi vai slikti. Man ir šis ķermenis iedots, un es daru to, ko ar to gribu. Bet rezumējums ir tāds, ka pīpēt ir slikti. Labāk ir ēst konfektes.

Starp citu, indiāņi pīpēja tikai svētkos, nevis ikdienā. Pīpējot koncentrējās, bija ar sevi. Tabaka bija tikai to notikumu papildinoša. Mums ikdienā smēķēt ir tieši tāpat kā elpot, smēķēšana ir zaudējusi savu sakrālo nozīmi. Smēķēšana ir tik ikdienišķa, ka tai nav sākuma nozīmes. Jā, tā ir tradīcija, it sevišķi džentlmeņu klubos. Viņi pulcējas, ir cigāri. Nekas netraucē, ir vienkārši sarunas. Bet nesaprotu ne tās sievietes, ne tos vīriešus, kas iet pa ielu un pīpē. Tas tomēr ir brīdis sev. Smēķēšana saistās ar domāšanu, idejām, sarunām. Droši vien, ka tā nav. Bet man patīk domāt, ka tā ir.»

Kā mākslinieks Roberts Koļcovs atmeta smēķēšanu

«Es pīpēju jau 14-15 gadu vecumā, biju Čiekurkalna bērns. Pīpēju, pat spēlējot Latvijas izlasē regbijā. Mācoties lietišķajā skolā, es pīpēju. Mācoties Mākslas akadēmijā, es pīpēju. Kad man bija apmēram 40 gadu, nevarēju paskriet, jo bija slikta dūša. Tā sāka notikt regulāri. Tad pieņēmu lēmumu, bet bija šausmīgas problēmas, jo nezināju, kā to izdarīt. Es visādi mēģināju, tik un tā pēc 12 stundām likās, ka vajag uzpīpēt. Tad es šmaucos.

Kad mums nobrauca sunīti, mājās tika atnests kucēns. Un nodomāju: redz, es viņu atnesu, lai viņam ir saimnieks, kurš nepīpē. Es vienkārši no tā brīža nepīpēju. Neuzskatu to par varoņdarbu. Ir vienkārši jāpieņem lēmums. Sieva teica, ka bija iedomājusies - es visu ko varu atmest, varbūt pat dzeršanu, tikai ne pīpēšanu. Viņa jau bija padevusies. Izrādījās, ka viņai nebija taisnība.

Man nav labāk no tā, ka nepīpēju, bet sliktāk arī nav. Par to ir stāsts. Pats jocīgākais ir tas, ka manā dzīvē tas nav nekas nozīmīgs. Jā, esmu atkarīgais. Vienkārši ir jānomaina atkarības objekts. Es meditēju, skrienu, nodarbojos ar aikido - vienkārši pārliku to uz kaut ko citu. Iznāca tik viegli, ka tas pat nebija mans nopelns. Vajag trāpīt pareizā mēness ciklā. Varbūt es tur trāpīju.

Izdzīvo tie, kas nevis padodas, bet mainās. Visvairāk bēdājos par to, kā būs. Parasti zīmē, kaut ko dari, pēc tam ej uzpīpēt un it kā atraujies no darba. Pēc tam pienāc vēlreiz tam klāt un paskaties no malas. Baidījos, ka tā ļoti pietrūks. Absolūti mistiskā kārtā nepietrūka. Man pašam ir atmiņas par zīmēšanas skolotājiem, kuri elpoja pakausī. Tā nav, ka skolnieki nejūt to šausmīgo dvaku. Tas ir vēl viens bonuss. Kopumā smēķēšana ir dārga. Bet es to naudu iztērēju citur un tikpat nejēdzīgi. Domāju, ka nauda tiek tērēta daudz vairāk nekā tad, ja pīpētu. Ja Kultūrkapitāla fonds iedod naudu un tu saproti, ka šito visu tu šogad nopīpēsi, - tā ir šausmīga sajūta. Tādā ziņā, jā, gribas to izlietot cēliem mērķiem. Nauda ir ekvivalents, ko mēs visi saprotam. Bija tāda anekdote par pīpētāju pie debesskrāpja. Viens pīpē cigāru. Otrs saka: «Tu taču lielu naudu nopīpēsi, nekas nebūsi.» Pirmais atbild: «Tas debesskrāpis ir manējais.»

Tas ir mīts, ko esam pieņēmuši, ka radošo profesiju pārstāvji smēķē vairāk. Ja esi nepārliecināts, skaidrs, ka tev ir stresa situācija. Vienalga, vai esi radošs vai mazāk radošs. Radošam cilvēkam, iespējams, ir ilgstoši nepārliecinātības periodi, kā man šobrīd pirms izstādes. Man ir atkarības, kurās metos, piemēram, jaunas skrienamas kedas. Bet radošums piemīt ne tikai mākslai, teātrim, aktieriem. Var būt arī radoša uzņēmējdarbība.

Esmu bijis smēķētāja lomā teju visu savu dzīvi, izņemot pēdējos gadus. Bet nevarētu teikt, ka ir kaut kas intensīvi labāks. Kad uzpīpē, paliek slikti, un tu kārpies ārā no tā sliktuma. Varbūt tas dod iemaņas izkārpīties. Varbūt tas ir pat labi. Domāju, ka nav starpība, vai nesmēķējot es izdaru kaut ko vairāk un labāk. Domāju, ka ķermenis pietiekami labi stāsta, kā jūtas. Ja ir vesels, tad jūtas labi. Ja jūtas labi, tad ir gaišas domas. Ja ir gaišas domas, tad tu kaut kur nonāc. Ja tu esi slims, tad skaidrs, ka domas kļūst riebīgas, žultainas. Ja cilvēks klausa savu ķermeni, tas ir vienīgais indikators. Protams, ir izņēmumi.

Pīpēšana ir ļoti populāra un sen pazīstama. Es skatos uz saviem puikām - viens pīpē, otrs ne. Bet ir mainījies pamatuzskats par cilvēku - visi onkuļi pīpē, un tev arī ir jāpīpē. Sabiedrība varbūt ir mazāk fiziski attīstīta, bet kopumā uztvere ir veselīgāka.»