Efektīgās dziedātājas Lolas – Lolitas – kolekcijā ir vismaz aptuveni 35–40 dažādas cepures, kā arī naģenes, galvas rotas un lakati. Mūziķe stāsta, ka pati pirmā kovboju cepure piederēja tēvocim, bet viņš to laipni atdāvināja piecus gadus vecajai Lolai. Lai gan viņas skatuves tēls asociējas ar kovboju cepurēm, Lolas kolekcijā ir ļoti daudz dažādu galvassegu. Piemēram, vismaz desmit hūtes visdažādākajās krāsās – melnā, sarkanā, bēšīgā, dzeltenā, bordo. Ir pat katliņš, vismaz pieci cilindri...
«Laiks iet, gaume mainās. Melnas, sarkanas un baltas cepures varbūt ir vairāk redzētas uz skatuves. Bet arī ikdienā es ļoti bieži valkāju cepures. Izvēle atkarīga no tā, kāds man ir apģērbs. Toņi ir dažādi - bēšīgs, dzeltens, ir arī sinepju krāsa un bordo. Kādreiz, 90. gados, un līdz 2000. gadam ģērbos tikai melnā un sarkanā. Bet tagad, nē, tagad man ir viss krāsu spektrs garderobē. Tas attiecas arī uz cepurēm. Ir pat zaļa! Jā, man ļoti patīk zaļš.
Skatoties uz 30-35 gadus veciem jauniešiem, redzu, ka ļoti bieži garderobē ir melnais un sarkanais. To vēroju arī meitas izvēlē. Viņa man saka: «Mammu, es arī gribu tādu cepuri.» Līdz tam viņu tas absolūti neinteresēja.
Kaut kādu laiku es pat pametu to melno. Man vairs pat nepatika. Ar gadiem likās, ka tas mani padara vecāku. Bet tagad, kad nomainīju matu krāsu, ar prieku atkal atgriezos pie melnā.»
«Protams, katrs ceļojums noteikti saistīts ar kādu cepuri. Es nepaeju garām nevienam cepuru veikalam nevienā pasaules malā. Ja redzu veikalu, tad esmu tur iekšā, jo tā ir viena no manām vājībām. Manuprāt, ne visiem piestāv visas cepuru formas. Man gan nav problēmu. Man ir tāda sejas forma, ka jebkura cepure piestāv. Domāju, ka katram cilvēkam var sameklēt īsto cepuri. Nav cilvēka, kuram nepiestāvētu nekas.
Tas ir kā rituāls, ka no valsts, uz kuru ceļoju, jāatved kāda cepure vai galvassega. Tas ir kā kronis kostīmam. Man ir vairākas cepures, maza hūtīte un cilindrs no Francijas, katliņi no Anglijas. Daudz kas ir atvests no Singapūras - ķīniešu stila cepures. Ir ļoti daudz cepuru un «kepku» no Itālijas. Ir arī ādas izstrādājumu galvasrotas, tādi kā lakati. Ir arī šis tas no Šveices, Vācijas un Nepālas. Ārzemēs ir cita izvēle, es pamanu ļoti lielu dažādību un daudzveidību, varbūt arī tāpēc, ka mani tas interesē. Man ļoti patika cepure zilā krāsā, kas ir atceļojusi no Spānijas. Otra cepure no Spānijas ir melna, ar leoparda raksta apdari. Tā forma ir ļoti spāniska, ar diezgan platām un taisnām malām. Cepure no Amerikas ir ļoti kovbojiska. Kad biju ciemos pie Valērija Beļinova [ģitārists, dziedātājas Noras Bumbieres trešais vīrs], mēs ierakstījām dažas dziesmas. Biju izbrīnīta, kad viņš lūdza atvest blūza cepuri. Kad braucu uz Ameriku, domāju, ka kaut ko atradīšu, tomēr tas nebija viegli. Un tā es atradu kovboja cepuri, lai gan meklēju blūza cepuri. Kolekcijā man ir piecas kovboja cepures - sarkano nopirku Šveicē, bet brūno kovboju cepuri no ādas uzdāvināja draugs cepuru meistars Latvijā. Viņš man ir uzdāvinājis arī roķīgas cepures. Ir ļoti daudz ādas lakatu un «kepku». Tās varētu būt ap četrdesmit un dažādās krāsās.»
Lola stāsta, ka arī cepuri ar nagu jeb «kepku» var padarīt par elegantu aksesuāru, sevišķi, ja izvēlas samta cepuri, kam pieskaņo samta sporta apavus, kurus var apvienot, piemēram, ar svārkiem. Viņa uzsver, ka viena no aktualitātēm šobrīd ir stilu miksēšana, un, ja ir izvēlēts samts, tas izskatās gan mūsdienīgi, gan eleganti. Nenoliedzami, cepuri jāprot valkāt. Ja cilvēks nejutīsies labi, nēsājot cepuri, viņš to nevarēs «iznest». Cepure maina gaitu, sajūtas un garastāvokli. Piemēram, ja dziedātāja vēlēsies baudīt neformālāku gaisotni, tad izvēlēsies «kepku». Savukārt nopietnākā omā vilks hūti. Piemēram, ja cilindrs tiek nēsāts kopā ar lakatiem, mēteli un rotām, tad stilam un tēlam būs pavisam citādāks raksturs. Ja cilindrs tiek izvēlēts kā eleganta tēla aksesuārs, tad lakati netiks sieti. «Man ir ļoti svarīgi, lai apavi saderētu ar cepuri. Jābūt arī pareiziem apaviem un vienā stilā. Tagad visu var variēt ļoti dažādi, bet galvenais, lai ir vienots stils.»
«Bērnībā es ļoti gribēju un valkāju cepures. Tīņu gados man tas pārgāja, ļoti bieži jutos nedroši un kompleksaini. Bet pēc tam kompleksi pārgāja, un atkal gribēju vilkt cepures. Toreiz modē bija pat mīnus 25 grādos staigāt ar pliku galvu, ko es arī darīju. Biju tāds pusaudžu «rebels» [dumpiniece], man neko nevarēja likt darīt. Neko nevarēja piespiest. Jā, es ļoti saaukstējos un atgriezos pie cepurēm. Manai meitai bija tieši tas pats. Es viņai to centos iestāstīt. Pēc tam viņa teica: «Mammu, tu teici pareizi!»»
«Es tās saucu par vasaras cepurēm. Man ir daudz salmu cepuru visdažādākajās krāsās. Baltas, rozā, zilas, tirkīza krāsā, arī no īstiem salmiem un nekrāsotas. Tagad dabiskās salmu cepures nav viegli atrodamas. Divas cepures, kas darinātas no īstiem salmiem, man uzdāvināja Šveicē. Tas notika 2015. gadā, kad dziedāju vienā no vīna darītavām. Šveicē lielās vīnu degustācijas ir kā svētki.
Jā, varētu teikt, ka man bieži dāvina cepures. Tā ir dāvana, ar kuru nenošausi greizi. Piemēram, katliņu es pati nepirktu, jo tas būtu ļoti dārgi. Man to uzdāvināja Anglijā. Īsto, dārgo katliņu!»
