Kad ar fotogrāfu sasniedzam mūsu galamērķi – mūziķa Igo mūzikas un mākslas centru «Ceplis», kas atrodas netālu no Mežotnes Lielupes krastā –, no debesīm gāžas balts ūdens, tāpēc pastaigu atstājam uz brīdi, kad lietus norims. Taču, spītējot pelēkajiem padebešiem un lietum, varam novērtēt, cik daudz šajā vietā ir padarīts kopš brīža, kad vēsturiskā kaļķu dedzinātava un vēl divas ēkas kļuva par mūziķa un «Igo mūzikas menedžmenta» īpašumu. Turklāt, ja paveicas un Igo pats ir uz vietas, viņš interesentus pa topošo mūzikas un mākslas centru labprāt izvadā aptuveni pusotru stundu garā ekskursijā.
Par šo vietu Igo uzzinājis pirms vairākiem gadiem, kādā sludinājumu portālā ieraugot informāciju, ka tiek izsolīts šis īpašums Lielupes krastā. «Ieraudzīju, informāciju piefiksēju, taču tolaik līdz ceplim neaizbraucu.» Dažus gadus vēlāk, kopā ar draudzeni, mākslinieci Gitu Straustiņu un mūziķi Aini Zavacki, atgriežoties no Kurzemes, Igo ceļabiedriem sācis stāstīt par šo īpašumu, un Ainis jautājis, vai viņš tomēr to negribētu apskatīt. «Tā kā man līdzi bija «aipads», vēlreiz izlasīju to sludinājumu, apskatījām klāt pievienotās bildes, sazinājāmies ar saimnieku un vienojamies, ka atbrauksim un visu apskatīsim. Tobrīd te bija baigā postaža… Uzkāpām arī cepļa lifta tornī, bet arī tad man nešķita, ka šī vieta domāta man. Likās forši, ka uz šejieni esam atbraukuši, bet joprojām domāju, ka man to nevajag, turklāt pirmajā mirklī ieraudzīju vairāk jautājumu un problēmu nekā to, ko es dzīvē meklēju. Taču jau vakarā izrādījās, ka tomēr biju «saindējies», zīmēju un skicēju, kas te varētu notikt,» senos notikumus atminas mūziķis.
Igo īpašumā pašreiz ir trīs ēkas, kas jau ir daļēji iekārtotas: savesta kārtībā māja Nr. 7, kuras pirmajā stāvā ir viesistaba un telpa radošajām darbnīcām, keramikas darbnīca ar darbgaldiem un apdedzināšanas krāsni, kā arī neliels veikaliņš, kur var iegādāties Gitas un Igo darināto trauku kolekcijas. Savukārt māja Nr. 10, kur savulaik bijusi krāsns podiņu ražotne un pēc tam kopmītne, pamazām tiek attīrīta, un telpas pieskaņotas radošām nodarbēm. «Vēl pirms pāris gadiem mājai nebija aizdarīts neviens logs, tāpēc, skatoties no pagalma puses, varēja redzēt Lielupi, visās telpās bija būvgruži. Tur mierīgi varēja uzdarboties mitrums, vēji un izlaupītāji,» saka Igo un atzīst, ka šīs ēkas atjaunošanā pašreiz iegulda visus brīvos līdzekļus.
Kopš augusta sākuma netālā kalna pakājē keramiķi un meistari būvē melno cepli, un tam blakus atrodas bedres ceplis. Ja viss izdosies, kā plānots, jaunajā ceplī šā gada keramikas plenēra dalībnieki varēs apdedzināt pagatavotos māla traukus (līdz šim porcelāna, akmens masas un māla trauku apdedzināšanai tika izmantots elektriskais ceplis).
Īpašuma galvenais akcents, protams, ir bijušās kaļķu dedzinātavas augstais skurstenis un lifta tornis tam blakus. Tiesa, 31 metru augsto skursteni beidzamajā laikā dabas spēki mazliet papostījuši, tāpēc tagad tas ir par četriem metriem zemāks. Igo stāsta, ka izstrādātais un apstiprinātais būvprojekts paredz demontēt skursteni līdz vidusdaļai un tad mūrēt no jauna. Paredzēts, ka ap skursteni vidusdaļā tiks ierīkots balkoniņš.
«Kaļķu dedzinātava te darbojusies no 1897. gada, kad šeit saimniekoja Mežotnes firsts Anatols Līvens (viņš mira 1937. gadā), līdz 1972. gadam, kad tās darbība tika pārtraukta, jo gluži vienkārši aptrūkās tuvumā iegūstamais dolomīts, kas tika izmantots kaļķu ražošanai,» stāsta Igo un piemin, ka dedzinātavas krāsnī kaļķu ražošanas procesa laikā tika uzturēta 1000 grādu temperatūra.
«Acīmredzot pēc tam tika gaidīta kāda jauna vēsma - līdzīga tai, kādu esam ienesuši mēs ar savu darbošanos. Šobrīd šo unikālo ražotņu kompleksu un palikušās ēkas uzlūkojam ar cieņu un plānojam šajā vietā iedvest jaunu radošu dzīvību,» par ēkas nākotni stāsta mūziķis un izrāda pirmajā un otrajā stāvā apskatāmos vairākus viņa paša un Gitas darinātos mākslas darbus, tostarp - arī dedzinātavas maketu, kas tapis kūdras plenērā pirms diviem gadiem, tad ceļojis pa izstādēm un beidzot atgriezies īstajās mājās.
Taujāts, vai ar šo ēku saistās kāda leģenda, dziedātājs vienu izstāsta: «Deviņdesmitajos gados, kad šeit apkārt viss tika pamazām grauts un pa ķieģelītim izvazāts un izpārdots, kāds cepļa iedzīvotājs šajā ēkā turēja savu tehniku. Acīmredzot viņam šī būve likās svarīga. Ciematā paklīda ziņa: ja kāds tuvosies un mēģinās ko sliktu nodarīt kaļķu dedzinātavai, to nošaus. Lai nu kā tur būtu, bet mēs šo ēku esam saņēmuši gandrīz tādā kārtībā, kāda tā bija 1972. gadā pēc darbības pārtraukšanas. Šī vieta daudziem ir bijusi kā magnēts, arī man. Domāju, ka tajā brīdī, kad cilvēki varēs uzkāpt tornī un paraudzīties uz ciematu un upi no augšas, tas būs vēl interesantāk.»
Iespējams, ka šajā vietā ir uzņemtas dažas epizodes Rolanda Kalniņa episkajai filmai «Ceplis», taču, vai tās parādījušās filmā, Igo nav pārliecināts, jo izrādījies, ka ražotņu kopums ir pārāk moderns 70. gados tapušajai filmai, kas stāsta par 20. un 30. gadu Latviju.
Pastaigā Igo ar lepnumu izrāda pirms dažām nedēļām stādīto liepiņu aleju un piebilst, ka kociņi ir adoptēti, kas nozīmē, ka tie tiks aprūpēti. Ar laiku viņš gribot šeit izveidot celiņus un apgaismojumu. Stāstot par padarīto, mūziķis palepojas, ka, liekot lietā smago tehniku, visa ciemata garumā izveidota Lielupes krasta līnija un iztīrīta upes gultne. «Tā tika padziļināta, un tajā tika izveidoti īpaši akmens krāvumi nārsta vietu uzlabošanai un atdzīvināšanai šeit mītošajām vimbām un upes nēģiem. Upes krastā uzlikta laipa, kurai finansējumu ieguvām, piedaloties projektā.» Pie tās var piestāt laivotāji, un šī pieeja upei jau tiekot izmantota diezgan aktīvi: piemēram, pērn šeit ciemos bija iegriezies diriģenta Inta Teterovska vadītais jauniešu koris «Balsis», kuri vasarās mēdz apceļot Latviju, pārvietojoties laivās (kā šajā gadījumā) vai ar plostu. Koris uzstājies topošajā amfiteātrī, kas veidojas blakus vecajai kaļķu dedzinātavai; te notikuši arī senās mūzikas koncerti, bet šīs vasaras sākumā izskanēja koncerts «Ceļam cepli!».
Savukārt keramikas plenēra noslēgumā upes krastā tiks atklāta Ivara Miķelsona veidotā piemiņas siena iepriekš jau pieminētajam firstam Anatolam Leonīdam Līvenam - cilvēkam, kurš, pēc Igo teiktā, bijis īsts Latvijas patriots, bet par kuru Mežotnē nekas daudz šobrīd neliecina. «Uz sienas atradīsies metāla plāksne, kur būs lasāma informācija par Līvenu, un dokumentāls foto, kur viņš redzams, atspiedies pret lāpstas rokturi ar nupat blakus iestādītu ābelīti.» Mūziķis atgādina, ka par Līvenu visai plašu informāciju ikviens interesents var atrast internetā: «Trīs teikumus varēs par viņu izlasīt arī uz piemiņas sienas, lai gan tas ir īsāk, nekā vajadzētu: viņš bija ne tikai cepļa īpašnieks, bet arī Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieks. Līvens bija lojāls Latvijas jaunajai valdībai, un 1919. gada 15. janvārī viņš izdeva pavēli par Liepājas Brīvprātīgo strēlnieku vienības veidošanu, kurā karoja gan krievi, gan latvieši, gan arī igauņi.»
Jau šobrīd mūzikas un mākslas centrs «Ceplis» ar katru dienu kļūst sakoptāks, tajā regulāri notiek koncerti, strādā keramiķi, gleznotāji un tēlnieki jeb, kā saka Igo,- «viss notiek vienā solī, un rosība ir gan saimnieciskā, gan mākslas jomā. Un ikviens šeit ir laipni gaidīts!»
