VAKARA ZIŅAS. Lelde Stumbre. Drukātā vārda kalpībā

Ar dramaturģi un rakstnieci Leldi Stumbri esmu pazīstams jau tik neiedomājami sen, ka uzrunas forma «tu» ir pati par sevi saprotama.

Saruna noris Leldes privātmājā Bieriņos kādā lietainā, bet skaistā jūlija nogales dienā. Šī vasara dramaturģei ir bagāta dažādiem gan gribētiem, gan arī negribētiem notikumiem, - kā jau dzīvē notiek. Nesen esmu savā arhīvā atradis Leldes Stumbres lugas «Sarkanmatainais kalps» teātra afišu, kas saglabājusies no tālā 1987. gada. To tad arī aizvedu Leldei kā savdabīgu ciemakukuli, lai vieglāk raisās atmiņas. Un prātā ataust sens notikums Leldes lauku mājā «Zvejniekos» Gulbenes pusē, kad nule kā ir nodrukāta pirmā recenzija par jau minēto lugu, un tā toreiz nebija sevišķi glaimojoša. Atminos Leldes mammas Silvijas izteiktos līdzjūtības vārdus, kurus Lelde strupi noraida….

Kāds tad būtu sarkanmatainais kalps, ja tas tiktu aprakstīts lugā šodien, ar šodienas pieredzi?

Tieši tāds pats. Jā, es labi atceros, ko man toreiz pārmeta kritika - tas bija mans pilnīgi asociālais skatījums uz dzīvi, arī apolitisks, protams, jo tas bija 1987. gads, kad lugā, attēlojot laukus, bija tā kā pieņemts runāt arī par kolhozu un visiem tiem «labumiem», kas no tā izriet. Bet man šajā lugā nebija neviena paša vārda par to, un nekādas sociālas problēmas es tur nerisināju. Toreiz rakstīja, ka tā luga esot «ne par ko», jo risinātas tika emocionālas lietas. Tā bija mana pirmā lielā luga, kas tika iestudēta uz Nacionālā teātra skatuves [toreiz Drāmas teātris], un, dabīgi, man bija svarīgas šīs atsauksmes, jo toreiz jau nebija cita atskaites punkta, ne sociālo tīklu, ne arī šausmīgo komentāru gūzmas. Bet skatītāji tomēr zināja, kuram kritiķim jāpievērš uzmanība un kuram varbūt ne.

Vai drukātajam vārdam mūsdienās ir vēl kāda nozīme?

Protams, tam ir liela nozīme, tāpēc es dziļi cienu grāmatas, jo nav nekādas nozīmes komentāriem sociālajos tīklos, jo tos var izdzēst un tie nav mūžīgi. Labi, grāmata ir tāds viegli uzliesmojošs priekšmets, bet vismaz kāds eksemplārs vienmēr kaut kur atradīsies. Es vienmēr ar šausmām pārlasu savus drukātos darbus, ja nu tur ir kaut kas, ko neesmu pamanījusi vai nav pamanījis redaktors! Un tās kļūdas jau vienmēr uzrodas. Grāmata ir kā klintī iecirsts vārds, salīdzinot ar paviršo interneta vidi, bet tā jau nesaglabāsies.

Zaļās atmodas muzejs, tava darbavieta un tavs hobijs - Vides aizsardzības klubs. Ko tas tev dod?

Nu, jā, mani tiešām nupat izmeta no darba ar visām mēbelēm [proti, runa ir par Zaļās atmodas muzeju, kuru Jūrmalas dome nupat kā izmeta no telpām Dubultos]. Es tā pie sevis smejos, ka man ir daudzas un dažādas profesijas, kuras esmu pati labprātīgi nomainījusi. Pirmā, protams, ir un paliek dramaturgs, bet tad es sapazinos ar zaļajiem, ar Vides aizsardzības kluba cilvēkiem, un mainīju savu domāšanu. Līdz pat šim brīdim esmu kopā ar šiem zaļi domājošajiem cilvēkiem un tad kopīgi arī par šīm lietām rūpējamies. Pirms apmēram pieciem gadiem es vēlreiz mainīju profesiju un kļuvu par īstu muzejnieku. Šo muzeju mēs paši izveidojām un piecus gadus arī diezgan veiksmīgi nostrādājām. Ir svarīgi, ka ir vieta, kur var uzzināt par atmodas pirmsākumiem un notikumiem, kas to ietekmēja. Domāju, ka šī Dubultu māja tā īsti nekad nav bijusi piemērota šim muzejam - balta, mirdzoša un sterila, tāda Jūrmalas vasarnīca - pērle. Mēs tomēr stāstām par pilnīgi citiem laikiem, tie ir 70., 80. gadi, kas noslēdzas ar Gorbačova laiku. Nebija viegls uzdevums izveidot ekspozīciju par pilnīgi citiem laikiem un apstākļiem kā šī Dubultu māja. Muzeji tagad ir modē, un par tiem ir liela interese. Trāpījām ļoti labā laikā, un pēdējais pirms pandēmijas gads bija ļoti labs. Bija sajūta, esam labi ieskrējušies, muzejam ir vajadzīgs laiks normālai attīstībai…Bet notika tas, kas notika! Mūs vienkārši izmeta, domāju, ka tikām izmantoti jau iepriekš izdomātā plānā. Tas nebija forši. Šobrīd muzejs ir pārcēlies uz laukiem, uz Alojas novadu, uz Puikules muižu, kur mūs ārkārtīgi laipni uzņēma pašvaldība.

Lelde, tu esi bijusi arī 11. Saeimas deputāte. Izskaitīju, tieši piecdesmit dienas. Kā tev tur gāja?

Tas tiešām bija ļoti neilgs brīdis (kamēr deputāts Einārs Cilinskis kļuva par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru, bet demisionēja, jo nolēma atbalstīt Latvijas leģionārus 16. marta gājienā un labprātīgi zudēja amatu), bet ļoti interesants. Redzēju beidzot no iekšpuses, kā tas viss darbojas un notiek. Kā pieņem likumus, bet, dabīgi, pati tā īsti piedalīties nepaspēju, jo ielēkt braucošā vilcienā nemaz nav vienkārši. Turklāt es jau nesapratu visas tās dažnedažādās zemūdens straumes, kuram vajag pieslieties, kuram ne… un vai vispār vajag?! Tā ir pilnīgi cita pasaule, kurā tie cilvēki strādā, un viņi patiešām strādā, es neko sliktu nevaru teikt. Bet es pilnīgi skaidri izjutu, ka, strādājot Saeimā, cilvēks attālinās no reālās dzīves, jo nav jau laika nekam citam. Arī likumu valoda ir sarežģīta un grūti uztverama, jo es ikdienā nelasu tāda veida literatūru. Es vairs nebrīnos, ka tiek pieņemti nepareizi lēmumi vai nederīgi likumi, jo tur nevienam tā īsti nav reālas izpratnes par lietu kārtību. Dabīgi, ka mediķi, skolotāji un citi protestē, jo viņi jau zina, kas būtu vajadzīgs, bet deputāti to nezina, viņi nesaprot.

Man toreiz bija jāstrādā kaut kādā sociālo lietu komisijā, no kuras es vispār neko nesajēdzu. Biju domājusi par kultūras komisiju, bet tajā, lūk, nebija vietas!

Tad jau tev sanāca kā Okolokolakai Paula Putniņa lugā «Ar būdu uz baznīcu», arī ielika ne tajā komisijā!

Tieši tas pats (smejas). Kā es varu balsot par lietām, kas skar visu Latviju, ja es tur neko nesaprotu! Es jutos kā pēdējā idiote! Es tiešām esmu pārliecināta, ka kultūras komisija bija mana īstā vieta. Es pat savā ikdienas dzīvē vairos no visādām sociālajām lietām un problēmām. Es jau nevienu mirkli nedomāju, ka varētu reāli iekļūt tajās deputāta lietās, un man tas galīgi nebija svarīgi, bet laikam vēlētāji bija salikuši tos plusus, Cilinskis aizgāja par ministru, un es pēkšņi attapos kā nākamā rindas kārtībā. Tad tas kļuva par manu pienākumu, jo pati vien jau biju piekritusi būt tajā sarakstā. Man bija brīnišķīga palīdze Elita Kalniņa, kas ārkārtīgi daudz izdarīja. Domāju, ka tad, kad tas viss beidzās, visvairāk bija žēl Elitai. Es jutos tīri apmierināta - redzēju, paskatījos, un man pietika.

Tev nupat ir iznācis jauns romāns «Perfekcioniste», pastāsti par to.

Ir man jauna grāmata, par kuru, protams, ir prieks, bet vēl es ļoti priecājos par Dramaturgu ģildi, kurā esmu un kura ir beidzot ir izdarījusi kaut ko būtisku - izdevusi dažādu autoru lugu grāmatu «Cilvēka zvērs». Es ar savu kolēģi Birutu Zujāni kādā ģildes sapulcē nonācām pie šādas nepieciešamības. Daļēji, lai kliedētu mītu, ka latviešiem jau nav lugu. Ne viss beidzas un sākas tikai ar Raini! Grāmatā ir apkopotas desmit lugas, kas nekad nav ne publicētas, ne uzvestas. Rudenī ir paredzēta nākamā grāmata - lugu izlase viencēlieni. Vēl gribam izdot bērnu lugu grāmatu, kas ir ārkārtīgi nepieciešama.

Savu «Perfekcionisti» es lēnā garā uzrakstīju šajos piecos gados. Bija labi, ka nekur nav jāsteidzas, ka nav nekādi termiņi. Tikai ar apjomu mazliet pāršāvu pār strīpu, bet noīsināt ir tik grūti, liekas, ka katram vārdam ir TĀDA NOZĪME! Vienīgi man nākas skaidrot cilvēkiem, ka tā perfekcioniste neesmu es, tā nav grāmata par mani, tu taču mani pazīsti, nu kāda es perfekcioniste! Mana meita Silvija gan ir!

Tu centies rakstīt par to, ko pati nepazīsti!

Jā, es gribēju izveidot tādu raksturu, radīt tādu personu, kāda es pati nekad neesmu bijusi. Man bija ļoti interesanti to visu izdomāt un radīt. Tāpat jau tur ir ļoti daudz kas no mūsu apkārt esošās dzīves.

Vai stāstam beigas ir laimīgas?

Beigas ir ļoti labas, man vienmēr tas ir bijis svarīgi, jo beigām ir jābūt saprotamām, iespējams, tās ir raksturīgas maniem citiem darbiem, bet man ļoti patīk.

Ārkārtīgi svarīgs ir entuziasms, jo citādi jau nav nekam nozīmes. Kad mūs izmeta no tās Dubultu mājas, es domāju, ka nu ir viss - ne tev naudas, ne entuziasma vairs! Tad kāda gan vispār vairs jēga? Arī mazajos teātros, amatierkolektīvos ir šī entuziasma jēga. Jo viņi visi cenšas - reizēm, protams, ir tikai tāds lasījums uz skatuves, bet reizēm ir tik brīnišķīgas lietas, tieši entuziasma un cenšanās dēļ sanāk tik interesanti un forši! Esmu daudz braukusi un skatījusies iestudējumus. Tas ir tā vērts! Es vienmēr jūtos pagodināta, ja mana luga ir pamanīta un iestudēta. Nekad neesmu gājusi prom no izrādes, jo tas nav labi. Un, ja nav labi, tad tā tomēr vairāk ir režisora vaina, nevis mana.

Pa pēdējiem gadiem esmu uzrakstījusi tikai vienu jaunu lugu, pirmās pandēmijas laikā, kad nekur neviens nedrīkstēja iet un viss bija ciet. Man ļoti patīk rakstīt, un tā man šajos pēdējos gados pietrūka.

* * * * * * *

P.S. Redakcija saņēma biedrības “Dramaturgu asociācija” pārstāves Kristiānas Štrāles-Dreikas e-pasta vēstuli ar papildinošu informāciju: “Dramaturgu ģilde ir likvidēta, tās misiju kopš 2019. gada turpina Dramaturgu asociācija, kas izdevusi "Cilvēkzvērs" (nevis Cilvēka zvērs). Vēl būtiski pieminēt, ka dažas no lugām tomēr ir iestudētas (tekstā teiksts, ka nav iestudētas) un arī bija iestudētas publicēšanas brīdī. Nolikumā par lugu atlasi šim krājumam tika uzsvērts, ka lugas nedrīkst būt iepriekš publicētas (grāmatās, periodikā).”