VAKARA ZIŅAS. Interesanti fakti un novērojumi. Kapu kultūra Norvēģijā

Mēdz teikt, ka kapu kultūra Latvijā ir kas īpašs, ko cittautiešiem dažkārt grūti saprast. Latvieši kopj kapus gandrīz tikpat cītīgi kā savus dārzus, bieži tos apmeklē un Latvijas kapsētas izskatās gluži kā savdabīgi parki. Vai pasaulē kapusvētki un Svecīšu vakars ir kas neparasts? Ar stāstu par bēru un kapu tradīcijām Norvēģijā pabeidzam iepriekšējā numurā aizsākto stāstu par apbedīšanas tradīcijām Vjetnamā.

Sākās ar sludinājumu

Par Norvēģijas kapu kultūru stāsta Mariss Stankevičs - kapu apsaimniekotājs, labiekārtotājs un apbedītājs šai valstī ar 10 gadu stāžu. Norvēģijā Mariss nokļuva 2010. gada rudenī pēc Anglijā pavadīta gada. Saņēmis darba piedāvājumu, no kura nolēmis neatteikties: ar motorzāģi attīrīt šoseju malas no bīstami tuvu ceļam augošiem kokiem. Diemžēl pēc mēneša jauniegūtais darbs izbeidzās priekšnieku savstarpējo nesaskaņu dēļ un turpmākā ziema pagāja «izdzīvošanas režīmā», toties pašmācības ceļā apgūstot norvēģu valodu. Savukārt jaunais pavasaris atnāca ar interesantu ieteikumu no norvēģu paziņu puses: viņi parādīja avīzi, kurā vietējā baznīca aicināja pieteikties vasaras darbiem līdz 25 gadiem vecus jauniešus zāles pļaušanai kapsētā. (Norvēģijā visas kapsētas un apbedīšanas lietas atrodas baznīcas paspārnē). Mēģinājis protestēt, ka vienīgā saistība ar divdesmitnieka vecumu ir tāda, ka tas bija teju pirms 20 gadiem... Bet norvēģi uz to reaģēja vienkārši: «Nu un tad? Raksti CV, ej uz kantori un aprunājies!»

No kauliem nav bail?

Mariss stāsta: «Sacīts - darīts. Uzrakstīju, aizgāju, aprunājos... un atstāju savu e-pastu komunikācijai. Viss jau būtu labi, bet iedot baznīcai e-pastu mars666@.....lv šķita traki (bet tāds nu tas man tolaik bija, un tikai baznīcai par godu taisīt citu negribējās). Bet laikam biju vienīgais, kas tam pievērsa uzmanību, jo šis pasts kalpoja vēl ilgi līdz pat tā nomaiņai pret piezemētāku. Darbu uz vienu mēnesi vasarā dabūju. Darba uzdevums: ar traktoriem/raideriem un trimmeri pļaut zāli kapos un pārējās baznīcai piederošajās teritorijās (kapi Norvēģijā pārsvarā ir kā liels zālājs). Un paralēli tam man kā pieaugušam vīrietim (jo visi pārējie vasaras darbu strādnieki tiešām bija tikai skolnieki un skolu absolventi) tika piedāvāts palīgstrādnieka darbs apbedīšanā (pirms tam apjautājoties, vai man nav bailes no kauliem, kas varētu būt kapā utt.). Uzskatu, ka jābaidās no dzīvajiem, nevis mirušajiem, tāpēc ar prieku pieņēmu arī šo piedāvājumu.»

Rokas no pareizās vietas

Pirmajā darba mēnesī Mariss pierādīja, ka rokas aug no pareizās vietas, un, to novērtējot, sekojis nākamais piedāvājums - resursi neatļaujot pieņemt uz pilnu slodzi, tāpēc strādāt vienu dienu ik nedēļu arī turpmāk. Ja konkrētā nedēļā nav bēru, tad pēc izvēles, ja ir bēres, tad tajās dienās. Tā tas vienā mierā turpinājies vairāk nekā divus gadus, līdz vienā jaukā dienā tā brīža priekšnieks (vienlaikus arī pārinieks) atnesis avīzi ar sludinājumu. Tajā teikts, ka kaimiņu komūnā [administratīvā teritorija Norvēģijā] meklē pastāvīgu kapu strādnieku. Tā izpaudusies atšķirība starp latviešiem un norvēģiem: «Nespēju iedomāties latvieti, kas apzināti centīsies piedāvāt savam labam un uzticamam pāriniekam doties strādāt citur, skaidri apzinoties, ka tādā gadījumā pats paliks bez palīga,» atzīst Mariss. Kā cilvēks ar pieredzi šajā jomā un citādi atbilstošs prasībām Mariss sludinājumā minēto darbu dabūjis un nu jau astoņus gadus ir kapracis un kapu apsaimniekotājs, tātad, norvēģuprāt, - visai cienījams cilvēks.

Parasta darbadiena kapos

«Salīdzinot ar iepriekšējo darbavietu, jaunajā viss sākās pa nopietno. Darba laiks no astoņiem līdz sešpadsmitiem no pirmdienas līdz piektdienai. Norvēģijā klasiskās bēru dienas ir otrdiena, ceturtdiena un piektdiena. Trešdiena - izņēmuma situācijās. Nekad netiek rīkotas bēres izejamajās un svētku dienās. Pieļauju, ka tas saistīts ar to, ka vēsturiski tajās dienās baznīca aizņemta ar citiem pasākumiem, jo, kā jau minēju, bēru lietas ir baznīcas kompetencē. Jaunajā darba vietā atbildība arī nesalīdzināmi lielāka: manā pārziņā ir visai plašā teritorijā izmētātas veselas astoņas kapsētas.

Parastās darbadienās rutīna saistīta ar «objektu» apsekošanu, sākot ar atkritumu maisu nomaiņu dalīto atkritumu konteineros, kur šķiroti tiek atsevišķi komposts un pārējie. Jāseko līdzi publisko sanitāro mezglu stāvoklim, jāveic dažādi sīkie remontiņi, jāuzmana, lai nekas netrūktu no publiski pieejamajiem kapu uzkopšanas instrumentiem (lāpstiņām, lejkannām, šķērītēm utt.). Tāpat rutīnā ietilpst arī koku un krūmu frizēšana, zāles pļaušana, sniega tīrīšana ziemas periodā un citi ikdienas darbiņi. Regulāri jāveic sašķiebušos vai pat sagāzušos kapakmeņu atkārtota uzstādīšana, ja šādu pakalpojumu kantorim ir pasūtījis kapavietas īpašnieks. Interesanta atšķirība Norvēģijā ir kapavietas «abonēšana» - jāmaksā gada maksa, nevis tā nonāk mūžīgā lietošanā. Ja pēc laika, kad atkārtoti var rakt virsū, neviens no piederīgajiem nevēlas to maksāt un kapavietu saglabāt, kapakmens tiek aizvākts, un vieta atkal ir atbrīvojusies. Bet tā tomēr notiek salīdzinoši reti, jo dzimtu tradīcijas un pēctecība ir spēcīgas.»

Bēres Norvēģijā

«Manos pienākumos ietilpst visu sagatavot pirms bērēm, gan arī sakārtot pēc. Atšķirībā no Latvijas šeit to dara viens vai divi cilvēki (nav bēru brigāžu, nav arī speciālo nesēju, racēju). Kapa izrakšana jeb «dzīvoklīša būvēšana», kā to saucu es, tiek veikta ar mazo ekskavatoriņu, nevis lāpstām. Gan tāpēc, ka grunts ir smaga, mālaina, akmeņaina, gan arī tāpēc, ka laiks ir nauda un samaksa ir par stundām. Atkarībā no grunts «uzbūvēt dzīvokli» var no 45 minūtēm līdz vairākām stundām, skatoties, kādus brīnumus slēpj sevī zeme.

Izvadīšana klasiski notiek no baznīcas vai pansionāta sēru zāles, kur visi komfortabli sēž siltumā, saka runas, dzied garīgās dziesmas utt., nevis spiežas šaurā aukstā kapličā, kā tas nereti notiek Latvijā. Kapos Norvēģijā nav tādu kapliču. Mājiņa kapos tiek saukta par Zvana māju. Tornītī ir kapu zvans, bet mājā atrodas kantorītis, noliktava un arī labierīcības.

Kad ceremonija baznīcā beigusies (parasti tā aizņem vienu stundu), visi dodas uz kapsētu «pielikt punktu». Ko tas nozīmē, daudzi būs redzējuši amerikāņu filmās: kapsētā notiek tikai ļoti īsa atvadu ceremonija, kas faktiski aizņem nepilnas 10 minūtes. Tā ietver mācītāja atvadu vārdus, pēdējo kopīgo dziesmu, un tad viss ir galā. Līdz kapavietai zārku ar aizgājēju uz speciālas lafetes aizstumj paši tuvinieki, nevis speciāli algota brigāde. Pēc ceremonijas beigām «dzīvoklītis» paliek vaļā un aizbērts tiek vien pēc tam, kad pēdējie dalībnieki kapsētu jau pametuši. Šeit vietā būtu jautājums: «Bet kā tad ielaiž zārku, ja reiz viss notiek tik ātri?» Tas notiek ar speciālu ielaišanas liftu. Viss kopumā ir ļoti vienkārši, bez dažādām ārišķībām kā jau pašsaprotams un neizbēgams process,» izstāsta Mariss.

Kapu tradīciju atšķirības

«Ja vēl runājam par atšķirīgo, tad nav šeit tādu kapusvētku. Vismaz ne tādā latviskā Svecīšu vakara formātā. Norvēģijā «svecīšu vakars» ir visas gada tumšās sezonas garumā. Liela daļa kapakmeņu tiek pasūtīti ar jau iestrādātu svečturīti. Ja tā nav, tad svecītes ieliek atsevišķā svečturī vai noliek vienkārši tāpat. Svecītes (klasiskās vai elektriskās) lieliski izgaismo kapus visu rudeni, ziemu un arī pavasari. Gribu pieminēt visai amizantu parādību - vienkāršas lētās kapu sveces (tās, kas plastmasas trauciņos, un satur taukus) ir liels kārums vārnām un žagatām. Putni māk atvērt vienkāršākos svečturus, izvilkt ārā sveces un pat tās nodzēst paripinot pa zemi. Lai ātrāk un vieglāk tiktu pie kāruma, sveces bieži vien tiek no liela augstuma mestas zemē uz asfalta, lai saturs sadruptu un izbirtu. Ne velti vārnas tiek uzskatītas par visai gudriem putniem.

Kapavietas ir nelielas, to izmērs stingri reglamentēts gan platumā, gan garumā. Nav latviešiem ierastās «mazdārziņu kultūras». Kapulauks ir kā šaha dēlis pa horizontāli un vertikāli. Kad jārok, precīzi zināms, kur un kas atrodas apakšā (ja tiek rakts virsū jau atkārtoti). Kad kādu laiciņu pēc bērēm kopiņa ir sasēdusies, tā tiek nolīdzināta, un atjaunots zāliens. Piederīgajiem lietošanā kā kapavieta paliek nevis viss laukums zārka garumā, bet tikai vieta kapakmenim un 60 centimetru dobītei tā priekšā. Un viss. Ja godīgi - tas ir vairāk nekā pietiekoši, lai iestādītu kādu puķīti, ieliktu vāzē ziedus, un atrastos vieta svecītei. Latvieši, kas to Norvēģijā redzējuši, atzīst, ka īstenībā tas ir pat ļoti labi un praktiski, jo nav jātērē milzu laiks ravēšanai, rakšanai, grābšanai un citiem Latvijā tik ierastiem kapu darbiem.

Norvēģijas kapos man patīk, ka tie nav drūmi, nomācoši. Tas drīzāk ir kā tāds akmensdārzs, kā piemiņas vieta, kur pieminēt savus mīļos, un nav nekādas ierasti drūmās auras.»

«Kapeņu stāstiņi»

«Stāstāmā būtu daudz... Viena visai spilgta epizode bija pirms pāris gadiem pašā janvāra sākumā, kad iepriekšējā vakarā bija ar tehniku jāmigrē uz citu kapsētu sagatavot «dzīvokli» nākamās dienas bērēm. Tad nu, pieslēdzot fantāziju, varam iztēloties ainu saltā ziemas vakarā ap pulksten astoņiem, kad, rokot kapu, viss ir gaišs no pilnmēness, kurš kā milzu siera ritulis atrodas tieši virs galvas... Baisi? Nē, drīzāk jau pat savā ziņā romantiski.

Bija gadījums, kad kantoris sajauca secību ceturtdienas un piektdienas bērēm un vispirms izrakts piektdienai paredzētais kaps. Ierodas kapos ceremonija, un top skaidrs, ka notikusi kļūda... Vēsā norvēģu mierā bez jebkādas kliegšanas un vainīgo meklēšanas visi devās uz vajadzīgo vietu, kur kā pieklājas tika noturēta atvadu ceremonija, bet kaps izrakts un aizgājējs apbedīts jau pēc tam, kad visi devušies prom. Kā saka - par ko satraukties? Kļūdas gadās katram, bet prātīgi ļaudis tās risina mierīgi un bez stresa,» Mariss atceras.

Tā nu redzam, ka norvēģu un latviešu kapu kultūrai ir gan daudz kopīgā, gan atšķirīgā. Kuras tradīcijas labākas? To lai secina katrs pats, lai gan Mariss teiktu, ka nav ne labu, ne sliktu tradīciju. Viss ir tā, kā iegājies, un katra paša ziņā, kas šķiet pieņemamāks un tīkamāks.

Apbedīšana... Kapi... Laikam jau vairumam cilvēku, šos vārdus dzirdot, pirmās asociācijas nav nekādas gaišās un pozitīvās. Mariss aicina uz to paskatīties arī no citas, nedaudz gaišākās puses. Jo savā būtībā tas ir absolūti dabisks process, tieši tāds pats kā lapkritis rudenī, kurš vienam izraisa depresiju, bet cits to izbauda, piemēram, Siguldā meditatīvi lasot lapas un domājot par Mūžīgo...