«Nav svarīgi, vai esat kristieši, musulmaņi, hinduisti, budisti vai ebreji – jebkura tradīcija māca mūs būt pateicīgiem par to, kas mums ir, un atcerēties, ka daudziem brāļiem un māsām citviet pasaulē nav ne tikai ēdiena, bet nav pat galda. Un daudziem nav arī ūdens, ko padzerties. Ir jāsaprot, ka mēs esam laimīgi, un ar cieņu ir jāizturas pret ēdienu,» saka mūziķis, dīdžejs un grupas «Riga Reggae» solists Horens Stalbe.
«Es virtuvē pavadu diezgan daudz laika, jo - man patīk komandēt. Sieva jau smejas, ka pats neko negatavoju, bet visu zinu, ko un kā vajag darīt. Jā, es virtuvē esmu diezgan bieži, bet, šķiet, ne pārāk gaidīts viesis,» Horens sirsnīgi nosmej, piebilstot, ka vienīgais viņa ieguldījums kulinārijā ir viņa nevajadzīgie padomi.
«Gan virtuvē, gan viesistabā man vislabāk patīk nodarboties ar ēšanu. Tā ir mana specifika,» viņš pasmaida un teic, ka viņam nav nepieciešamības gatavot, jo ģimenē to dara visi pārējie, turklāt visiem tas ļoti labi padodas - gan mamma, gan sieva, gan dēls Horens, ar kuru kopā viņš piedalījies dažādos kulinārijas šovos un ar kuru kopā gatavojas atvērt kafejnīcu Rīgā, Čaka un Tallinas ielas stūrī.
«Dēls gribētu, lai kafejnīcas nosaukums būtu «Peace & Love Cafe», bet man patiktu «Ho Ho Bar» vai «Ho Ho Cafe», jo tajā esam iesaistīti divi Horeni. Protams, mums ir arī domubiedru grupa, kuri palīdz visu veidot, būvēt un skrūvēt. Patiesībā, tas arī dzīvē ir galvenais - lai tev ir nevis daudz naudas, bet daudz draugu un domubiedru, jo tad var iekustināt jebkuru lietu,» Horens sapratis.
Viņš stāsta, ka jaunās kafejnīcas koncepcija ir jauniešiem aktuāls ēdiens, pēc iespējas veselīgs, sātīgs, garšīgs un, tas ir svarīgi, arī viegli lietojams, bez liekas ķēpāšanās. «Mēs esam tieši blakus parkam, kur jaunieši brauc ar «skeitiem» un BMX, un viņiem vajadzīgs fikss un saprotams ēdiens, ar ko nevar noķēpāties, kas nenotek un nekrīt zemē. Cepti kartupelīši, karstmaizītes, protams, arī svaigi spiestas sulas un saldējuma kokteiļi, kas jauniešiem garšo. Un mēs gribam sākt bez oficiālas atklāšanas, pa dienu uzaicināt bērnunama bērnus, pacienāt viņus ar ēdieniem un dzērieniem, un tad vakarā aicināt draugus,» stāsta jaunās kafejnīcas saimnieks.
«Es vienmēr esmu ēdis maksimāli veselīgi, jau no bērnības man bija iespēja ēst lauku radu sarūpētos labumus. Protams, gadu gaitā daudz kam esmu izgājis cauri, gan izbaudot to, cik ērti bija naktī iebraukt «Lido» un paņemt ēdienu, kas manam dzīves ritmam bija ļoti būtiski, gan desmit gadus vēlāk baudot suši un visus pārējos brīnumus. Galvenais, ko esmu sapratis, ka ir jāmēģina ēst veselīgi un garšīgi,» stāsta Horens. Viņš ēd visu un sauc sevi par latento veģetārieti. «Mana sieva [Lusine Caturian] ir veģetāriete, un man nav tik viegli tikt pie gaļas. Jo viņa prot pagatavot tik garšīgu veģetāru ēdienu, ka tad, kad esmu to pieēdies, man gaļai vairs nepietiek vietas,» viņš smaidot nosaka, uzsverot, ka tas ir mīts, ka mēs šajos platuma grādos nevaram iztikt bez gaļas. Divas savas īpašās veģetārās receptes - siļķi kažokā un burkānlasi - Lusine piedāvā pamēģināt arī »Vakara Ziņu« lasītājiem.
Horens stāsta, ka, gadiem ejot, viņa ēšanas paradumi daudz nav mainījušies - viņš ēd tikai vienreiz dienā, bet tad pieēdas pamatīgi. Un parasti tas ir naktī.
«Man ēšana ir process, man ir svarīgi sēdēt pie galda un izbaudīt ēdienu, un ēdienreize man ilgst pusotru stundu. Ja man jāpaēd 15 minūšu laikā, es labāk vispār neēdu,» saka mūziķis, piebilstot, ka viņš vienmēr izlaiž brokastis un par ēdienu sāk domāt tikai uz vakarpusi. «Ar tukšu vēderu daudz labāk domāt un domas, kas nāk prātā, ir pavisam citas. Arī Baskājis Irbīte, izcilais latviešu gleznotājs, ļoti garīgs cilvēks, kurš pat ziemā staigājis basām kājām, teicis: «Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva strādā skaidrāk un labāk.» Man ir līdzīgi - kad esmu nedaudz badā, krietni labāk domāt. Tāpēc tajās dienās, kad man ir koncerts, cenšos atturēties no ēdiena, bet pēc koncerta gan kārtīgi paēdu siltu un foršu ēdienu. Būtu jau arī jocīgi, ja es dziedātu par brāļiem un māsām, ka visi esam vienlīdzīgi, saprotoši un empātiski, bet pats būtu omulīgi pieēdies pilnu vēderu. Lai uzrunātu cilvēkus par tādām augstām domām, ir drusciņ jābūt bada sajūtai,» uzskata populārais mūziķis.
No padomju bērnudārza laikiem Horenam ir trauma - viņam negaršo piena sakņu zupa. «Man garšo dārzeņu krēmzupas, bet man nav saprotams tāds ēdiens, kad dārzeņi ir atsevišķās frakcijās un pienā. Bet patiesībā es ēdu visu un esmu pateicīgs, ka man vispār ir ēdiens. Ar to mums visiem arī vajadzētu sākt - pirms katras ēdienreizes pateikt paldies, ka mums ir ēdiens. Nav svarīgi, vai esat kristieši, musulmaņi, hinduisti, budisti vai ebreji - jebkura tradīcija māca mūs būt pateicīgiem par to, kas mums ir, un atcerēties, ka daudziem brāļiem un māsām citviet pasaulē nav ne tikai ēdiena, bet nav pat galda. Un daudziem nav arī ūdens, ko padzerties. Ir jāsaprot, ka tādā ziņā mēs esam laimīgi, un ar cieņu ir jāizturas pret jebkuru ēdienu,» Horens uzskata. Viņš arī mēģina dzīvot tā, lai ēdiens nebūtu jāmet ārā, ja no ēdienreizes kaut kas paliek pāri, to aiznes uz parku bezpajumtniekiem vai sakaltušu maizīti izbaro putniņiem.
«Tas tiešā veidā sasaucas ar to ideoloģiju, par ko daudz runāju - ka cīņa ar plastmasas salmiņiem, kamēr uz ielas spraužam plastmasas stabiņus un braucam ar mašīnām, kas 90 procentos veidotas no plastmasas, ir diezgan jocīga. Mums drīzāk vajadzētu iemācīties plastmasu lietot vairākkārt, saudzīgi, to neizmētāt, bet savākt.»
