VAKARA ZIŅAS. Latvietes kapusvētki Vjetnamā
Mēdz teikt, ka kapu kultūra Latvijā ir kas īpašs, ko cittautiešiem dažkārt grūti saprast. Latvieši kopj kapus gandrīz tikpat cītīgi kā savus dārzus, bieži tos apmeklē un Latvijas kapsētas izskatās gluži kā savdabīgi parki. Vai pasaulē kapusvētki un Svecīšu vakars ir kas neparasts, uzzināsim sarunās par Norvēģijas un Vjetnamas bēru un kapu tradīcijām. Šajā numurā stāstām par Vjetnamu, bet nākamajā – par Norvēģiju.
Vjetnamas periods
Dzintra Žvagiņa dzimusi un augusi Jelgavā, kur pabeigta vidusskola un iegūts meža inženiera grāds Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē. Līdz 2005. gadam darbs saistīts ar meža nozari, bet tad Dzintra nolēmusi veltīt sevi ģimenei. Šajā brīdī viņas dzīvē ienākusi fotogrāfija par tiem dzīves mirkļiem, kas šķituši interesanti un ar kuriem gribējies dalīties. Vietējos un starptautiskos konkursos iegūtas godalgotas vietas, bet tas jau būtu cits stāsts. No 2021. gada janvāra viņa dzīvo Vjetnamā (tas saistīts ar vīra darbu, dzīvojuši arī Ukrainā, Krievijā, Zviedrijā, Dānijā, Rumānijā). Dzintra pastāstīs par kapu kultūru Vjetnamā. Savā feisbuka lapā Dzintra dalās arī ar citiem Vjetnamas iespaidiem, tradīcijām un fotogrāfijām.
Bēres Vjetnamā
Vjetnamiešu attieksme pret nāvi ir ļoti filozofiska un mierīga, tādēļ sākumā Dzintra kļūdaini uztvērusi bēres kā svētkus vai kāzas. Var teikt, ka vjetnamieši pielūdz garus un senčus un bēru tradīcijas ir pagāniskas. Mirušo līdz apglabāšanai patur mājās trīs vai tik daudz dienu, kamēr paspēj atbraukt visi, kas grib atvadīties. Viņu saģērbj skaistās drēbēs, mutē ieliek rīsus, bet blakus ķermenim novieto simbolisku naudu - dolārus, kas iespiesti uz papīra gabaliem. Uz sejas uzliek papīra loksni, kas ir kā robeža starp dzīvajiem un mirušajiem. Dažreiz mirušā muti atstāj pavērtu, lai tie, kas nāk atvadīties, var mutē iebērt rīsus. Kamēr nelaiķis ir mājās, tiek spēlēta mūzika un apkārtējie pieskata, lai kāds mājdzīvnieks nepārlēktu pāri mirušajam, jo tad viņš atdzīvosies un gara izskatā skandalēs pa māju. Tiesa, Vjetnama ir gana plaša, un tradīciju nianses var atšķirties. Ir vietas, kur mirušajam uz vēdera liek banānu ķekaru, lai nelabais neizēd zarnas, vai nazi, ar ko atkauties no nelabā.
Uz bērēm tiek aicināti daudzi cilvēki, un tām jābūt iespaidīgi lieliskām. Ierodoties bērinieki nes ziedus un konvertus ar naudu, lai atbalstītu aizgājēja radiniekus bēru rīkošanā. Bēres ir tik greznas un dārgas, ka to sarīkošanai daudzi ņem kredītus. Tā dara, jo tiek uzskatīts, ka par trūcīgām un maz apmeklētām bērēm aizgājēja dvēsele var atriebties, atgriežoties pie radiem kā nevērīgs ģimenes loceklis, kurš pēc tam apkaunos visu ģimeni un raisīs daudz satraukuma.
Bēru procesija uz apbērēšanas vietu Vjetnamā ir skaļš, krāsains gājiens ar taurējošām automašīnām, kas dekorētas ar ziediem, vainagiem un pūķiem. No katafalka tiek kaisīta tā pati neīstā nauda, lai pielabinātos tiem, kas jau aizsaulē un sagaidīs jaunpienācēju. Katafalkam deg gaismas vai ir iedegtas lāpas, lai rādītu aizgājējam ceļu uz mirušo valstību. Automašīnu pavada cilvēku pūlis, bet viņu sejās nav redzamas bēdas un asaras - drīzāk risinās ikdienišķas sarunas un pat manāmi smaidi.
Mirušo apglabāšanas veidi
1. Vjetnamas kapsēta - kapu kopiņas blakus mājām. Ja cilvēks tic, ka mirušie radinieki turpina atrasties blakus (un tā domā lielākā daļa vjetnamiešu), tad, iespējams, viņam ir vieglāk pārdzīvot tuvinieku nāvi. Braucot pa Vjetnamu, skatienu piesaista pa laukiem, dārziem tādi kā izmētāti namiņi, būves ar tornīšiem. Izrādās, ka tās ir apbedījumu vietas. Ciematos mirušie tiek apglabāti tieši dārzos, rīsu laukos, piejūras kāpās. Šāda apbedīšana ne tikai nebiedē vietējos iedzīvotājus, bet, gluži pretēji, tiek uzskatīta par labvēlīgu: mājas kapsēta ir ģimenes stiprā vieta. Māju tuvumā tiek glabātas arī mirušās nevainīgās meitenes, lai radinieki varētu pieskatīt kapu, jo pastāv ticējums, ka nevainīgas mirušas meitenes galva var sniegt cilvēkam pārdabiskas spējas.
2. Vjetnamas kapsēta - kā īslaicīga pieturvieta. Parasta vieta kapos var maksāt vairāk nekā 1000 dolāru, ko vjetnamiešu plašās, draudzīgās ģimenes savāc no ģimenes locekļiem. Bieži šīs kapavietas kļūst par daudzkārt izmantojamām - mirušā ķermenis tiek guldīts zemē uz kādu laiku, pēc tam ekshumēts un kremēts. Pelnus vjetnamieši parasti glabā mājās uz speciāliem senču altāriem. Kapsētās manāmas tukšas bedres - eiropiešus tas varētu šokēt, bet vjetnamiešus nepārsteidz. Apmēram 30% gadījumu mirušā ķermeni gulda zemē uz trim gadiem, pēc tam viņu ekshumē, lai senča kaulus nomazgātu un pārnestu tuvāk ģimenei tālākai godināšanai un pieminēšanai. Ir ticējums: ja to neizdarīs, tad mirušais nāks sapnī un prasīs viņu nomazgāt.
3. Vjetnamas kapsēta- kapu kopiņas kā mājas. Ieiet Vjetnamas kapsētā var tikai caur vārtiem, tā mirušos sargā no dzīvo pasaules kņadas. Vienas ģimenes locekļi cenšas tikt paglabāti vienā vietā. Kapu kopiņu virsū tiek uzstādīti namiņi ar ķīniešu stilā izlocītiem jumtiem, jo kapsēta skaitās kā pēdējais mirušā nams, miteklis. Vjetnamiešiem ir senču pielūgsmes kults, viņi ir pārliecināti, ka uzmanīga un pienācīga mirušo kapa vietu izveidošana un uzkopšana atnesīs viņu mājām un dzīvajiem ģimenes locekļiem bagātību un laimi.
Lai būtu kā dzīvē
Viņi cenšas sagādāt mirušajiem tādu pašu sajūtu kā dzīvē - mājiņa, žogs, vārti. Kapavietu pie vārtiem apsargā lauvas un suņi, pūķi tur jumtu. Protams, kapi ir vieta, kur parādīt ģimenes bagātību, un bagātākie šīs mājiņas taisa greznākas, lielākas un no dārgākiem materiāliem (marmora, granīta, nerūsējošas dzelzs). Pie kapa novietota vāze ar smiltīm, kurā tiek likti vīraka kociņi, blakus vāze ēdienam mirušajam. Liela daļā kapavietu rotājumi ir ar pērkonkrustu, bet tam nav nekāda sakara ar fašismu, tas ir budisma krusts - sens vienotības, harmonijas un mūžības simbols.
Vjetnamiešu pelni tiek paglabāti īpašās vietās - pagodās. Lai arī tas izskatās ļoti vienkārši un pieticīgi, šeit tiek glabāti tikai budistu mūki un ļoti bagāti vjetnamiešu ticīgie. Tādas vietas ir ļoti dārgas un par tām tiek maksāts jau dzīves laikā.
Sērošana un rituāli pēc bērēm
Pēc bērēm tuvinieki valkā sēras - baltu turbānu, kas izgatavots no rupjas drānas, vai melnu pārsēju uz rokas. 49 dienas pēc nāves mirušā ģimenes locekļi nāk pie kapa, lai pielūgtu un nestu sev līdzi rituālu ēdienu (galvenais - rīsus mirušajam). Simtā diena ir sēru beigas - asaru beigu diena. Šo dienu atzīmē kopā ar pieaicinātu mūku. Ģimenes locekļi atnāk uz kapiem, pa pāriem sasēžas vienā līnijā. Mūks katram uz galvas uzliek nelielu gabaliņu kokvilnas auduma, zvana zvaniņu un dzied. Tā mirušajam atveras ceļš uz atgriešanos dzīvē senču gara veidolā. Virs kapu kopiņas tiek nostiprināts bambusa zars ar lapām un papīru, uz kura rakstīts mirušā vārds. Kad lapas sāk šūpoties, tas nozīmē, ka mirušais atgriežas.
Vjetnamieši tic, ka asaru beigu dienā mirušā gars var iemiesoties kādā no radiniekiem un parunāt ar pārējiem. Rituāla beigās tiek dedzināti papīra ziedojumi mirušajam (neīsta nauda, apģērbs, mašīnas, telefoni un citas lietas, kas mirušajam varētu noderēt viņa pasaulē). Tālākā nākotnē mirušo piemin katrā viņa miršanas gadadienā, sarīkojot lieliskus svētkus, lai nomierinātu viņa garu. Uz šiem svētkiem sanāk kopā visa ģimene, tiek pieaicināti kolēģi un draugi. Galu galā tagad viņš aizsargā tuvinieku dzīvi.