VAKARA ZIŅAS. Gļebs Panteļejevs: Tas ir Reira un Kariņa genocīds

Sestdienā, braucot ar velosipēdu pa Lielupi, uz ielas pamanu netipis-ku rāpuli. Pāri ielai lēnām rāpo... bruņrupucis. Šādus skatus varētu redzēt kaut kur Āzijā vai Āfrikā. Dzirdu – blakus esošajā mājā kāds strādā, tāpēc dodos jautāt, vai nav pazudis mājas mīlulis. Pirmajā brīdī namatēvs neizskatās īpaši iepriecināts par manu vizīti. Apvaicā-jos, vai nav pazudis bruņrupucis. Izrādās, esmu uzrunājis profesoru, vienu no mūsdienu Latvijas izcilākajiem tēlniekiem Gļebu Panteļeje-vu, kam pašam arī mājās ir bruņrupucis. Nākamajā dienā »Vakara Ziņas« uzrunāja mākslinieku nelielai intervijai.

Apskatot bruņrupuci, tu uzreiz varēji noteikt tā aptuveno vecumu.

Jā, salīdzinājuma metode, jo atceros, kāds bija mūsējais pirms divdesmit gadiem. Mēs savējo nopirkām zooveikalā 1997. gadā, tagad tos vairs nevar ievest, jo ir izmirstoša suga. Nopirkām kā puisi, bet izrādījās, ka tā ir meitene. Mans dēls toreiz uzskatīja, ka tas ir viņa brālis, taču, kad bruņrupucis sasirga un sāka klibot, vedām uz klīniku. Vetārsts apskatīja un teica, ka tā ir Broņislava, nevis Broņislavs, taču ģimenē joprojām mēs saucam viņu par puisi. Tas notika 90. gados, kad nebija skaidri nodefinēts, kādas sugas ir liegumā un kādas nav.

Kādas ir sajūtas, kad tik reta radība atnāk pie tevis?

Es neticu, ka tā varētu būt sagadīšanās. Cēlonības mēs ne vienmēr varam novērtēt un nodefinēt. Mēs maldīgi domājam, ka mūsu dzīve sastāv no nejaušībām, bet kaut kādi iemesli noteikti bija. Mēs nezinām, kāpēc tieši pie mums atnāca, jo viņš taču nezināja, ka arī mūsmājās ir sugas brālis. Tas radīja lielu izbrīnu, kad tu mani pasauci pie vārtiem, jo es tieši tajā laikā strādāju darbnīcā pie Gunāra Astras pieminekļa, ko atklās šoruden. Skatos, viens mani sauc, pirmā doma bija tāda, ka arī tu esi viens no tiem, kas bieži apstājas pie manas darbnīcas, lai aprunātos ar mākslinieku. Pirmajā brīdi es sarāvos un biju nedaudz dusmīgs, domāju, ka atkal mani traucē strādāt. Kad tu jautāji, vai man nav aizmucis bruņrupucis, pirmā reakcija bija - nē, mans bruņrupucis ir mājās. Un, kad sapratu, ka tas ir reāls bruņrupucis, es sāku smaidīt un priecājos par atradumu.

Kāda bija jaunā bruņrupuča ienākšana tavā mājā un satikšanās ar sugas brāli?

Abi satikās, tur nebija nekāda šoka, viņi abi sabučojās ar deguniem. Kad veidojām fotogrāfiju, Broņislava viņam ar kāju iespēra pa degunu kā draudzības žestu. Vēlāk, pasniedzot maltīti, abi apēda visu, ko mēs viņiem bijām nolikuši - salātus, kartupeļus un gurķus. Abi ierakās lupatiņā bijušā kaķu mājiņā un nakti pavadīja kopā. Man jau dēls teica - skaties un uzmanies, jo tā suga Latvijā nav legāla, būs tev nelegālie imigrantu bērni, ja viņi izšķilsies.

Arī tev pašam reiz ir bijusi līdzīga situācija.

Jā, ir. Es atceros, kad mums pirms divdesmit gadiem pazuda Broņislava, tad ļoti pārdzīvojām. Toreiz mājās taisījām remontu un vedām projām maisus ar būvgružiem. Divas dienas nekur neatradām savu bruņrupuci, jo viņš, piemēram, ziemā var ielīst spraugā un nogulēt tur nedēļu. Tā bija vasara, dēls sāka uztraukties, kur palicis mūsu Broņislavs. Pārmeklējām visu māju, nekur neatradām, tad man prātā iešāvās doma, ka viņš varēja ielīst būvgružu maisā, ko aizvedām uz izgāztuvi. Braucām uz Priedaines izgāztuvi, kur bomžiem jautājām, kur šeit ved būvgružus no Jūrmalas. Viņi uzreiz jautāja, kas noticis. Es viņiem pateicu, ka pazudis bruņrupucis un piesolīju lielu naudas atlīdzību. Viens prasa: vai no zoodārza neder? Es teicu, nē, jo savu es pazīstu, un mani ap pirkstu aptīt neizdosies. Otrā dienā dzirdam, ka kāds augšā skapī, antresolā, grabinās. Izrādās, ka viņš bija ielīdis dēla baseina piederumos, ko viņš bija ielicis plauktā kopā ar visu Broņislavu. Man palika neērti to cilvēku priekšā, nopirku milzīgu polšu un teicu: tā bija falšā trauksme, te jums kompensācija par morālo kaitējumu, arī par to, ka jau sākāt viņu visur meklēt un ložņāt pa izgāztuvi.

Tagad mēs ar Olgu [Olga Šilova, tēlniece un dzīvesbiedre] uztaisījām plakātu ar bildi, ka Lielupē ir atrasts bruņrupucis, un norādījām savu telefona numuru. Ja atradīsies īpašnieks, tad tas būs milzīgs prieks visiem.

Ja saimnieks neatradīsies, kas notiks ar atrasto bruņrupuci?

Tad mēs nelegālo imigrantu naturalizēsim. Būs jānodeklarē pie mums, jo Broņislava viņu uztver ļoti pozitīvi.

Kādas ir sajūtas, satiekoties ar tik netipisku situāciju?

Es vispār esmu kā hameleons. Kad kontaktēju ar kaķi, es palieku nedaudz kaķveidīgs. Kad ar bruņrupuci, tad es kļūstu tuvāks viņam, tāpēc manas emocijas ir nekādas, jo tā ar tiem rāpuļiem ir. Protams, es izjūtu mīlestību, maigumu un pienākumu. Brīžiem bruņrupucis krīt uz nerviem, kad tas atsperas pret sienu un sāk dauzīties, jo tad ir liels troksnis. Taču priecājos par esošo situāciju. Tas ir dzīves notikums, kad divi no Kazahijas stepēm ir satikušies, tik dīvainā veidā šķērsojot mūsu ielu sestdienas vidū.

Sarunas noslēgumā vēlos pajautāt tavu viedokli par sasāpējušu tēmu - pieņemto autortiesību likumu?

Man ir nevis viedoklis, mani, aizskarot šo tēmu, riskē ievest dusmu stāvoklī, jo tas māksliniekiem nozīmē, ka tiek iznīcināti autori. Principā autoru vairs nebūs. Es strādāju ar vērienīgiem projektiem, man līdzšinējais dzīves modelis ir iznīcināts. Kas spēj un prot organizēt firmu, tas to dara un darīs. Kas nespēj, tas paliek pie autora statusa un ir spiests aiziet sīkformātos, jo neko nevar atļauties, un nodokļu sistēma ir radīta tāda, kas tevi padara par sīkražotāju. Tev jākļūst par uzņēmēju vai jāaiziet pelēkajā zonā. Es pats nevaru strādāt pelēkā zonā, jo mani projekti ir lieli un caurspīdīgi. Bet es saprotu tos cilvēkus, kas tagad šajā situācijā «uzliks mīksto». Ja kāds to var atļauties, es ne mirkli nevienu nenosodīšu, ja viņi aizies pelēkā zonā. Es saku personīgi, ka Reirs kopā ar Kariņu ir vainīgi pie šīs situācijas, ko es ar pilnu atbildības izjūtu apsūdzu genocīdā pret radošo profesionāli.

P.S. Kad raksts tika nodots publicēšanai, saņēmu zvanu no Gļeba - īpašnieks esot atradies. Nezināmais bruņrupucis esot nokāpis pa mājas septiņu pakāpienu kāpnēm un desmit dienas staigājis pa ielām.