VAKARA ZIŅAS. Apceļojam Latviju. Esi sveika, dižā Nīca!

 
©Lāsma Gaitniece

Pirmais, kas iezogas prātā, domājot par Nīcu, ir spilgtās, sulīgās krāsas. Košums. Tas arī likumsakarīgi, jo košie nīcenieču tautastērpa brunči labi zināmi visā Latvijā. Novads Kurzemes dienvidrietumos, vien 22 kilometru atstatumā no Liepājas, var lepoties ne tikai ar senām tradīcijām un bagātīgi darinātiem tautastērpiem, bet arī ar savu valodu! Katrā ziņā, klausoties īstu nīcenieku sarunās, var gadīties, ka vairāku vārdu nozīmi nekādi neizdosies uzminēt.

Ik reizi, kad izdodas šeit paviesoties, jāaizdomājas, kāpēc Nīca, kam pirms Otrā pasaules kara bija pašai sava slimnīca, ārstu māja, aptieka, policijas iecirknis, pasta stacija, nabagmāja un, protams, baznīca, tā arī nekad nav tikusi pie pilsētas goda. Durbe ir, taču Nīca - ne. Ciema jeb biezi apdzīvotas vietas statuss tai piešķirts vien 1932. gadā. Pagāja vēl pāris gadu, un nīceniekiem jau bija ievilkta elektrība. Jā, pat tas pirms postošā pasaules kara! Salīdzinājumam - daudzos citos Latvijas ciemos Vidzemē un Zemgalē elektrolīnijas uzstādīja vien pagājušā gadsimta 50. gados.

Dižā Nīcas muiža

Laikos, kad apdzīvotā vieta lepojās ar vācisko nosaukumu Niederbartau, šeit tiešām atradās dižā muiža. Ja vēlamies precizēt - tā ir pretstats pusmuižai, tātad varena, bagātīga, pašpietiekama. Dižās muižas, protams, jau sen vairs nav, taču ēku komplekss, kas savulaik atradās tās rīcībā, ir saglabāts un pieejams interesentiem. Īpašas pieminēšanas vērta ir senās muižas klēts - pamatīga, no laukakmeņiem celta ēka - ar dakstiņu jumtu. Turklāt, ja uz Nīcu devās no Liepājas puses, vajadzēja braukt pār septiņiem tiltiem! Mūsdienās tas šķiet neticami, jo brauciena laikā jāšķērso vien Tosele - Bārtas upes pieteka.

Ne vienam vien Nīcas viesim pirmā pieturvieta ir senlietu krātuve un tūrisma informācijas centrs, kas atrodas bijušajā pienotavas ēkā. Šo būvi uzcēla 1927. gadā, izmantojot laukakmeņus. Arī pēc Otrā pasaules kara pienotava pildīja savas funkcijas, taču tad tā bija kolhoza «Bolševiks» (vēlāk sovhoza «Nīca») īpašums. Mūsdienās pienotava pārtapusi īstā bagātību glabātuvē, jo kopš 2010. gada 2. oktobra šeit atrodas senlietu krātuve, citiem vārdiem, neliels muzejs, kuru vada Gita Vanaga. Tepat izvietojies arī tūrisma informācijas centrs, kas iepriekš atradies Nīcas novada domes ēkā. Tuvus un tālus viesus vienmēr laipni sagaida un ar novadu iepazīstina tūrisma speciāliste Sabīne Spāģe.

Radu raksti, dzimtu koki

«Senlietu krātuves bagātības veido mūsu novada cilvēku sadāvinātās lietas,» atzīst Gita Vanaga, kuras lielā aizraušanās ir dzimtas koku pētniecība. «Aizbraucot ciemos pie kāda no vietējiem iedzīvotājiem, viņš atraisās, sāk stāstīt par savu dzimtu, tās vēsturi, varbūt pat uzdāvina kādu senu lietu vai fotogrāfiju un vēl piesaka, pie kā vēl vajadzētu aizbraukt, lai pierakstītu arī viņu dzimtas vēsturi.» Gitas veidotais dzimtas koks aplūkojams elektroniskā formātā, kurā nu jau ierakstīti ap 15 000 cilvēku. «Šobrīd interese par savu dzimtu, savām saknēm ir ļoti liela. Dzimtas koks veidojas tikai un vienīgi ar cilvēku iesaistīšanos, tāpēc liela nozīme ir domubiedriem no blakus pagastiem. Man tādi, paldies Dievam, ir: Evita Ķude Bārtā, Gunta Timbra Rucavā. Pretstatā mūsdienām iepriekšējās paaudzēs vienā ģimenē nereti bija ap divpadsmit bērnu, no kuriem ne visi izdzīvoja,» atklāj pētniece.

Gitai Vanagai it bieži nākas uzklausīt arī tādus stāstus, kas izsauc dziļu līdzjūtību, pat līdz asarām. Piemēram, novadā ir vairākas zemnieku saimniecības ar vienādu nosaukumu - «Bumbuļi». No vienas saimniecības ar šādu nosaukumu 1949. gada 25. martā uz Omsku Sibīrijā tika izsūtīta mamma ar pieciem mazgadīgiem bērniem. Tēvs bija paspējis nomirt, pretējā gadījumā paņemtu arī viņu. Taču mamma no piedzīvotajām šausmām sajuka prātā jau lopu vagonā.

Pētniece dzimtu stāstus ne tikai ir apzinājusi, bet arī apkopojusi grāmatā «Nīcas novada atmiņu stāsti. Dzimtu rakstos», kas izdota 2020. gadā. «Grāmata iznākusi, taču tas nenozīmē, ka darbs ir pabeigts. Viss turpinās,» viņa pauž.

Senlietu krātuvē plauktiņos cits pie cita, ievērojot gadus, rūpīgi salikti albumi, kuru fotogrāfijās iemūžināti gan novada cilvēki, gan visdažādākie notikumi. Šādu albumu Gitai patiesi ir daudz!

Kas jādara, lai tiktu pie vīra?

Iepriekšējo paaudžu nīcenieces to labi zināja - jānoada 300 pāri cimdu! Senlietu krātuves otrajā stāvā atrodas lāde, uz kā malas gluži kā izstādē cits pie cita ir salikti cimdu pāri - visdažādākajos krāsu salikumos un rakstos. Ir bijis pat īpašs mīlestības raksts, kurā austas segas jeb, kā saka šajā pusē, deķi. Apmeklētāja uzmanību var pievērst šāds deķa fragments, kas ievietots koka rāmītī un gluži kā glezna izdaiļo krātuves sienu.

«Liela mūsu krātuves bagātība ir līgavu vainagi. Mums talkā nāca Latvijas Kara muzeja restauratore Indra Saulesleja, kura atjaunoja gan Pērkones līgavas vainagu, ko sauc arī par vizuļu vainagu, un Nīcas zīļu vainagu. Abi ir mūsu krājumā,» lepojas Gita Vanaga. Atliek vien piebilst, kad 300 pāri cimdu bija noadīti un īstais, vienīgais atrasts, līgavas rota kāzās bija vainags. Tāpēc tas ir tik svarīgs krātuves eksponāts.

Runājot par Nīcas tautastērpu, ir vērts apgūt pāris apvidvārdu, kurus lieto vien šaipusē. Piemēram, samta vesti nīcenieki dēvē par bursti; brunci jeb svārkus - par lindruku; lakatu - par prūsini; savukārt mežģīņrakstā darinātas zeķes - par caurlielenēm.

Dievnama telpās nodarbojas ar sportu

Laikiem mainoties, it visur paliek savi nospiedumi. Jau 1560. gadā Nīcas iedzīvotājiem bijusi pašiem sava baznīca. Tā celta no koka, taču bez soliem un krēsliem. Kad tā nokalpojusi, tika celta nākamā - atkal no koka; tad - nākamā, taču lielā mēra laikā gandrīz visi draudzes ļaudis gāja bojā, līdz ar to pēc dievnama vairs nav bijusi vajadzība. Mūra baznīca, kas Nīcā atrodas mūsdienās, uzcelta 1851. gadā. Otrā pasaules kara laikā tā smagi cieta, taču padomju varas gados, precīzāk, 1961. gadā dievnamu slēdza un tajā iekārtoja sporta zāli. Tā tas bija līdz 80. gadu beigām, kad lēnu garu dievnamu sāka atjaunot, lai tas kalpotu vienīgi tām funkcijām, kam paredzēts.

Ticiet vai ne, taču līdz ar vietējās luterāņu baznīcas atdzimšanu, atdzīvojusies arī Nīca. Apkārtne tik rūpīgi sakopta, ka vilina ļaudis no tuvienes un tālienes. Turīgākie izvēlēsies apmesties viesu namā «Nīcava», kas atrodas vecās aptiekas ēkā un ko ieskauj vecs, taču perfekti sakopts parks ar avotiņiem, pār kuriem ved mazi koka tiltiņi. Runā, ka «Nīcavas» pavāri prot izgatavot īstus meistarstiķus. Interesi piesaista arī vecā klēts ar dakstiņu jumtu un vēl daudz citu sakoptu ēku un stūrīšu.

INTERESANTI:

Saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu 2021. gada 1. jūlijā Nīcas novads tika pievienots Dienvidkurzemes novadam.

KĀ RUNĀ NĪCENIEKI:

saimniecības daikti (darbarīki):

  • collstuks - mērlente;
  • flašencuka - trīsis;

sveramie daikti:

  • boze;
  • dvālektīte;

krīčoles - slidas.

P.S. Visas šīs lietas iespējams apskatīt Nīcas senlietu krātuvē.