VAKARA ZIŅAS. 10 lietas, kas raksturo Aivaru Eipuru

Aivars Eipurs, kurš ir ne tikai dzejnieks, kas ir pārsvarā, bet arī Latvijas Rakstnieku savienības dzejas un prozas konsultants, jau trešo gadu strādā Jāņa Akuratera muzejā par muzejpedagogu. Viņam iznākušas divas grāmatas ar minimām – tā autors definē savu īsprozas veidu. Turpretī ar dzejnieka pseidonīmu Eduards Aivars – 10 dzejoļu krājumi, kā arī dzejoļu grāmatas angļu un krievu valodā. Aivara dzejas kopas publicētas 15 valodās dažādos izdevumos. Dzejnieka jaunākais krājums «Dzejoļu remonts» iznācis jau pandēmijas laikā.

ŪDENS

Ūdens ir viena no Aivara galvenajām stihijām. «Jau sākot ar mutes mazgāšanu no rīta, peldēšanos un beidzot ar ūdens vērošanu,» atklāj Eipurs. «Iespējams, loģiski, jo esmu dzimis Zivju zīmē, laikam tāpēc ūdens man tik nepieciešams.» Vislabprātāk viņš peldas ezeros, arī jūrās, no upēm dod priekšroku Lielupei. Atzīst, ka peldēt iemācījies vēlu - pēc 4. klases, tomēr vasaras brīvlaikā pirms 11. klases strādājis glābšanas dienestā Limbažos pie Lielezera. Viņš atzīst, ka arī labprāt bristu ūdenī ar visām drēbēm, gluži kā makšķernieks pie Buļļupes ietekas jūrā, pat bez īpaša nolūka un makšķeres.

JĀŅA AKURATERA MUZEJS

«Nu jau trešo gadu darbojos Jāņa Akuratera mājā. Arī šis laiks, tāpat kā Annas Brigaderes «Sprīdīšos» pavadītie astoņdesmitie gadi, man šķiet kā zvaigznēs iezīmēts manas dzīves ceļa stabs, kurš nav rādījies pat pārdrošos sapņos. Izcila mieru, harmoniju un Latvijas apziņu nesoša vieta, kas pārliecinoši, it īpaši ārzemniekiem, liecina par Latvijas vēsturi laikmeta griežos un personībām, kā reti kur,» stāsta Aivars. «Šeit pirms trīspadsmit gadiem atvēra manu dzejas krājumu «Sāras mīlestība», un tagad, kad jau šeit strādāju, vēl vienu, jaunāko - «Dzejoļu remonts».»

FUTBOLS

«Ja nebūtu dzejnieks, iespējams, strādātu par futbola treneri,» pauž Eipurs. «Šī sporta spēle ir mana sirdslieta. Jau skolā un vēlāk ne tikai spēlēju, bet arī skatījos un studēju šo spēli dziļāk. Piekrītu sava jaunības futbola elka Franča Bekenbauera teiktajam, ka «visbūtiskākais no nebūtiskā ir futbols». Par to kādreiz rakstīju arī žurnālā «Rīgas Laiks». Uzskatu sevi par diezgan lielu futbola speciālistu. Par to liecina arī tas, ka regulāri lielo futbola forumu - pasaules un Eiropas čempionātu finālturnīru laikā - mani mēdz aicināt gan uz TV, gan citiem medijiem, lai izvaicātu par notiekošo no mana skatpunkta. Reiz ar komponistu Uldi Marhilēviču sniedzām dubultinterviju žurnālam «Sporta Pasaule» un pat noslēdzām derības. Es uzvarēju!»

CEPURĪTES

«Citiem tās ir bandanas (galvas apsēji) vai lakatiņi, man tās ir cepures. Šī mana izvēle, kas kļuva par manis atpazīšanas, atšķirības un stila zīmi, notika 2006. gadā, kad atvēra starptautisko Ventspils rakstnieku un tulkotāju māju. Turpat netālu, aiz bibliotēkas, ir cepuru veikals, kurā nopirku savu pirmo galvassegu,» stāsta Aivars. «Tā ir mana atšķirības zīme. Tie, kuri nav lasījuši manu dzeju, toties zina, ka esmu «tas ar cepurīti». Ja kāds saka, lai noņemu cepuri, saku, lai tad novelk bikses, tad runāsim - tik līdzvērtīgi intīma kļuvusi man šī apģērba sastāvdaļa.»

MAZA, PIEBĀZTA MUGURSOMA

Ir latīņu teiciens: «Omnia mea mecum porto!», ko varam tulkot kā: «Visu savu nesu sev līdzi!» Aivars Eipurs šos vārdus ir uztvēris nopietni, tāpēc viņam visur neiztrūkstoši līdzi ir maza, bet piebāzta mugursoma, kurā, kā pats smejas, nepaliek vietas vienīgi veco laiku modinātājpulkstenim, bīdmēram un gludeklim. «Kad man plecos mugursomas nav un arī pie rokas nav nekā cita nesama, nereti sabīstos, vai tik neesmu somu vai maisiņu kaut kur aizmirsis.»

SICĪLIJA

«Man ir svarīgi laiku pa laikam kaut kur aizbraukt. Ir veseli reģioni un kontinentu daļas, kas absolūti nesaista, un vietas, uz kurām braucu vairākkārt. Vairāk saista valstis, kurās runā kādā no romāņu valodām,» atklāj dzejnieks, kura ceļojumu galamērķi bijuši arī Kamčatka (divreiz) un Ņujorka. «Ja ne katru, tad katru otro gadu ir jāaizšauj kaut kur ārpus Latvijas. Pēdējā laikā neizdevās. Pēc ceļojumiem bagātā 2018. gada, tostarp arī uz Kirgizstānu un Sicīliju, tika nolemts gadu izlaist, bet pandēmijas dēļ nācās izlaist vēl vienu. Īpaši tuva man ir Sicīlija, kur biju jau divreiz, bet vēl nav gana. Tagad jau dricelējos un ik pa brīdim tīmeklī cenšos noskatīt šimbrīžam optimālu variantu.»

TEDIS, KURŠ PATIESĪBĀ IR TEODORA

Tā ir dzejnieka ģimenes kaķene, kurai šogad jūlijā paliks 11 gadi un kura tika vesta kastrēt kā runcītis, bet mājās pārradās kā sterilizēta kaķenīte. Tā šad un tad gadoties, bez tam konkrētais gadījums jau smalki aprakstīts paša īsprozā. Lai gan nu tā bija Teodora, tomēr turpinājuši saukt par Tedi. Aivars stāsta: «Bērnībā dzīvoju laukos, tur bija gan suņi, gan kaķi. Man jau šķita, ka mājdzīvnieku mīļums man ir palicis tur, pirmsskolas vecumā. Taču tagad sanācis tā, ka ar dzīvesbiedri un viņas meitu, kurām kaķa agrāk nebija bijis, karsti konkurējam par Teda mīlestību. Ir jokaini vērot, kā kaķa uzvedība dažreiz ir visnotaļ cilvēcīga.»

IEPIRKŠANĀS

«Man ļoti patīk iepirkt pārtiku, kas, protams, ir liels atvieglojums ģimenes locekļiem. Ja kādreiz kāds runā par miršanu un pēcnāves dzīvi, es ironizēju, ka tad būs ļoti traki, jo nebūs «Rimi».» Aivars arī savās īsprozas minimās fiksējis dažādus, jau lasītāju iemīļotus asprātīgus dialogus ar veikalu pārdevējiem. «Esmu neizlēmīgais pircējs, un reizēm man uznāk kas līdzīgs neirozei, kad ņemu lietas un lieku tās atpakaļ plauktā, un tā vairākas reizes, nevarēdams vien izvēlēties, kuru gabalu vai paciņu pirkt. Un vēl bažas, vai tikai citi pārāk uz mani neskatās. Kovidlaikā gan ar šo nevar aizrauties.» Īpaša vieta produktu vidū ir kolai. «Pirmoreiz pagaršoju «Colu» pirms 17 gadiem, iegaršojās. Pie pirmās iespējas pārgāju uz «Zero-Cola», jo tajā nav cukura, bet ir saldinātājs, kas nav tik traki,» atklāj Eipurs. «Mēdzu teikt, ka dzeru kārtīgu kolu, tādu, kurā šķīst zeķbikses. Neesmu profesora Danilāna fans, bet man patīk, ka viņš kolu aizstāv, sakot, ka, kuņģa sulai iztekot uz palaga, tajā caurums parādās vēl ātrāk nekā no kolas.»

KOKU STUMBRU LEJASDAĻA

«Šis ir tas, kas mani suģestē ne pa jokam. Stumbru efektu pie sevis sāku manīt pēc Mikelandželo Antonioni 1966. gada filmas «Fotopalielinājums» noskatīšanās pirms daudziem gadiem, bet arvien biežāk gadījās, kad sāku fotografēt, jau šajā gadsimtā. Koku stumbru apakšējā daļa, it sevišķi parkā, mani vedina uz to, ka te netālu ir kāds noslēpums. Tik ļoti mani ietekmēja filma, kurā fotogrāfs, attīstot fotofilmiņu, atklāja ko negaidītu.»

GRĀMATAS

«Es ļoti gribu lasīt, bet grāmatu ir tik daudz, ka tas mani paralizē, un es bieži vien nevaru ne izvēlēties, ne uzsākt, ne turpināt lasīšanu. Grāmatas ir manas dzīves lielā mīla. Dīvaini, ka pusi plauktiņa esmu pierakstījis arī pats. Labi, ka ne tikai sava plauktiņa. Jo arī manu darbu lasītāji man svarīgi.»