Komponists Boriss Rezņiks, kurš, šķiet, vislabāk pazīstams kā daudzu grupas «Eolika» hitu autors, stāsta, ka šajās karstajās vasaras dienās viņam dažas naktis nācies pārlaist savā skaņu ierakstu studijā, jo tur atšķirībā no mājas esot kondicionieris. «Dažus vakarus man bija vairāk darba, piemēram, tad, kad aranžēju un miksēju dziesmas vai strādāju pie reklāmu ierakstiem. Paldies Dievam, ka darba joprojām netrūkst!» priecājas mākslinieks, piebilstot – ja būtu tāda iespēja, viņš atkal reiz labprāt kopā ar kundzi aizbrauktu uz Londonu pabaudīt mūziklus klātienē.
Taujāts, kāds viņam bijis aizvadītais gads, Boriss Rezņiks saka - gandrīz tāds pats kā iepriekšējais: «Bija darbi studijā ar reklāmām, aranžēju dziesmas vairākiem izpildītājiem, tostarp vienam jaunam dziedātājam, kura uzvārds gan man izsprucis no atmiņas. Darba un reklāmu gan bija mazliet mazāk nekā iepriekšējos gados, bet vienmēr atradās cilvēki, kas grib padziedāt, aranžēt vai pareklamēt, tā ka darāmā netrūka.» Komponists arī ar mazliet ironisku smaidu piebilst, ka pamazām esot sācis justies kā padomju cilvēks, jo viņam atmiņā sākuši nākt gadi, kad nevarēja tik vienkārši tikt uz ārzemēm: «Tas bija interesanti, un tiešām kaut kas jauns. Labi, ka tagad beidzot pamazām ver vaļā robežas.» Komponists gan piebilst, ka citādi jūtoties labi, tikai aizvadītās nedēļas viņam esot šķitušas mazliet par karstu.
Ar grāmatu lasīšanu mākslinieks neesot īpaši aizrāvies, taču ziņas gan viņš skatoties un portālus lasot ļoti labprāt. «Vienmēr cenšos informāciju gūt no dažādiem avotiem, lai varu salīdzināt un saprast, kam ir taisnība. No grāmatām lasu tikai profesionālo literatūru - informāciju, kas saistīta ar mūziku, aranžēšanas, studijas darbiem. Daiļliteratūru beidzamajā laikā nelasu, jo negribas.» Savukārt ziņu lasīšana komponistu nekaitinot, jo informāciju viņš iegūst no astoņiem vai deviņiem avotiem, ieskaitot BBC, un «tad es varu saprast, kam taisnība un vai ziņa pasniegta objektīvi». Bez ziņām Boriss Rezņiks iztikt nevarot, turklāt viņš labprāt tās lasa vakarā pirms gulētiešanas un nepavisam neuztraucas, ka izlasītais vai redzētais varētu kaitēt miegam. «Protams, ja kaut kur notiek kāda katastrofa vai cits ārprāts, tad nodomāju - paldies Dievam, ka tas nav pie mums, neskar mūs un pazīstamus cilvēkus,» viņš piebilst.
Filmas un seriālus televīzijā komponists skatoties ļoti reti, ja nu vienīgi kādu detektīvseriālu internetā, taču viņš ar prieku izmantojis iespēju noskatīties izcilu mākslinieku koncertu ierakstus un tiešraides: «Tā bija fantastika - redzēt kaut ko tādu, kur tu nevari būt klāt un vari tikai sapņot par kādas slavenības klātienes koncertu.» Boriss Rezņiks atklāj, ka viņa lielākais sapnis - protams, kad tas būs iespējams - esot atkal aizbraukt uz Londonu noskatīties kādu mūziklu. «Mēs pirms pieciem vai sešiem gadiem ar sieviņu tur bijām un noskatījāmies piecus mūziklus - katru vakaru kādu citu. Šo sapņojam kādreiz atkārtot, kad viss nomierināsies, un ceru, ka nomierināsies, un kovids pāries. Galu galā, pagājušajā gadsimtā arī bija spāņu gripas pandēmija, kuru uzvarēja, tāpēc cerēsim, ka uzvarēs arī šo!»
Par redzētajām izrādēm, vērtējot tās profesionāli, Rezņiks teic - viss ir bijis perfekti, un viņš neesot atradis neko, kam piesieties. «Skaņa, gaismas, režija - viss bija izcili! Un dziedātāji dziesmu vārdus izrunāja tik decenti, ka visu varēja saprast - atšķirībā no daža laba popdziedātāja…» Ļoti smieklīgu epizodi komponists atceras no mūzikla «Zorro», kas visādi citādi gan viņam šķitis absolūti fantastisks: «Zinu, ka Rietumos viss notiek simtprocentīgi godīgi, un mūziklos orķestris spēlē «dzīvajā». Un pēkšņi skatos - orķestrī nav trompetes, bet viņa skan! Kļuvu dusmīgs un domāju: re, rietumnieki iemācījušies no krieviem izmantot fonogrammas. Nu, nevar būt! Pēc tam izrādījās, ka trompete tomēr spēlēja «dzīvajā», tikai mūziķis tobrīd atradās aiz skatuves.»
Šajā sakarā komponists atminas pirms vairākiem gadiem Jūrmalā notikušo konkursu «Jaunais vilnis», kur koncerta pirmajā daļā visas krievu zvaigznes dziedājušas uz fonogrammas. «Pēc tam radio «Baltkom» klausījos interviju ar konkursa režisoru, neizturēju un piezvanīju uz ēteru, lai uzdotu viņam jautājumu, kā tas iespējams? Viņam nebija ko atbildēt…» To sakot, Rezņiks piebilst - ja reiz «Jaunā viļņa» uzdevums bija atklāt jaunos talantus un parādīt viņiem, kā profesionāli jādzied, tad priekšnesuma marķēšana nudien neesot labākais variants, kā to izdarīt.
Stāstot par savu radošo darbību, komponists atklāj, ka pirms dažām nedēļām par godu «Eolikas» jubilejas koncerttūrei un leģendārajam kvartetam - Olgai Rajeckai, Ilonai Stepanovai, Viktoram Zemgalam un Dainim Dobelniekam - viņš uzrakstījis jaunu dziesmu «Atkal esam mēs kopā» ar Valda Pavlovska tekstu. «Neslēpšu, ka beidzamajos gados ļoti reti rakstu jaunas dziesmas, taču šoreiz par godu tam, ka visi joprojām esam kopā, tapa šis skaņdarbs.» Viņš smej, ka dziedātājiem tas esot šķitis ļoti sarežģīts, taču ieraksts izdevies veiksmīgs, un klausītāji jauno dziesmu varēšot novērtēt grupas jubilejas tūrē. «Patiesību sakot, dziesmu rakstīju ar prieku, jo kopā ar šo grupu pavadītais laiks ir mani zelta un skaistākie gadi, un, pat nerēķinot skaitliski, tā ir puse mana mūža,» rezumē Rezņiks, kas nākamā gada maijā svinēs 75 gadu dzimšanas dienu. «Man jau ļoti gribētos, lai cilvēki šos koncertus dzirdētu klātienē, tāpēc es tomēr ieteiktu vakcinēties. Pats arī to esmu izdarījis, un man nebija nekādu blakņu. Varbūt esmu par vecu, lai kaut kas tāds būtu? Divas dienas gaidīju, bet - nekā,» smaida Boriss Rezņiks.
