VAKARA ZIŅAS. Elīna Garanča ļauj ielūkoties privātajā dzīvē

Jūlija priekšpēdējās nedēļas nogalē Latvijas Nacionālajā teātrī izskanēja divi pasaulslavenā latviešu mecosoprāna Elīnas Garančas un komponista Raimonda Paula koncerti «Ja Tevis nebūtu…». Koncerta pirmajā daļā – jauns Paula dziesmu cikls ar Vizmas Belševicas vārdiem, savukārt par koncerta otro daļu, kurai dziesmas aranžējuši Lolita Ritmanis, Jēkabs Jančevskis un Rihards Dubra, Elīna saka: «Tas ir manu sapņu piepildījums – latviešu teātra un kino mūzika, kuru esmu sapņojusi kādreiz nodziedāt, kuru klausījos mājās, kad biju pavisam sīks skuķis; tā ir mūzika, pie kuras, kādreiz teātrī gaidot izrādes beigas, aizmigu mammas [izcilā vokālā pedagoģe Anita Garanča, kura mūžībā aizgāja 2015. gadā] garderobē. Ir pienācis laiks atgriezties pie pirmsākumiem.»

Gribēja dziedāt «Knīpās un knauķos»

«Maestro Paula sarakstīto kino un teātra mūziku es gribēju nodziedāt tagad, kamēr vēl dziedu lielās operu ārijas, lai nebūtu tā, ka tad, kad vairs neko nevaru, es dziedu šo vieglo mūziku. Man kādreiz bija sapnis kļūt par aktrisi un dziedāt mūziklus vai teātra izrādēs, kurās skan daudz mūzikas. Tiesa, aizgāju pa operas ceļu, tāpēc tagad man pašai būs ļoti interesanti dziedāt operdziedātājai netipisku repertuāru netipiskā manierē un, cerams, parādīt, ka to var savienot. Man tas būs īsts profesionāls izaicinājums!»

Stāstot par šo sadarbības projektu, Elīna Garanča atminas bērnību - «laiku, kad vēl staigāju pilnā augumā zem galda, klausījos Paula mūziku un man ļoti gribējās dziedāt «Knīpās un knauķos», taču tas man tika noliegts, lai es nebojātu balsi un mūzikas uztveršanu. Bet, protams, mums mājās bija plates ar Paula mūziku, to visu teātrī klausījos arī dzīvajā, un tiešām man jau tad bija sapnis - nodziedāt vairākus gabalus no Maestro kino un teātra mūzikas. Tagad to beidzot izdarīju. Protams, man ir milzīga nostalģija un pietāte, taču liekas, ka pamazām aizvien vairāk un vairāk tie sapņi piepildās.»

Pirmais mikrofons

Par liktenīgajām un tuvākajām dziesmām no Maestro repertuāra Elīna sauc dziesmu «Nakts» no izrādes «Man trīsdesmit gadu», Kerijas dziesmu un dziesmas no mūzikla «Meža gulbji»: «Ar tām man asociējas laiks, kad šīs dziesmas dziedāju, izmantojot otrādi apgrieztu bronzas lellīti, kas bija mans pirmais mikrofons. Un joprojām man acu priekšā ir dziesmas no «Meža gulbjiem» Dailes teātrī, ko pusotru vai divus gadus klausījos gandrīz katru vakaru.»

Tērpjas serbu dizainera darinātās kleitās

Dažas dienas pirms Rīgas koncertiem Elīnas kontos sociālajos tīklos «Facebook» un Instagram» parādījās iespaidīga fotogrāfija, kurā dziedātāja redzama ļoti skaistā koši rozā tērpā. «Runājot par fotosesiju, kurā būs redzama gan šī, gan citas austriešu dizainera Niko Niko darinātās kleitas - tas ir materiāls, kas top Austrijas presei un televīzijai. Taču bildes sociālajos tīklos ielika mana privātsekretāre, kura ar to nodarbojas - viņa vienkārši man atņem mobilo telefonu, visu ātri, ātri salādē, un tad telefonu man atdod atpakaļ,» smej Elīna un atzīst, ka sociālo tīklu dzīve viņai pašai ir gluži sveša, un viņa no tā cenšoties distancēties.

«Ir jāsaprot, ka esmu klasiskā operdziedātāja, un man jāmēģina ievērot etiķeti, taču reizēm vajag, lai cilvēkiem būtu, uz ko paskatīties. Tāpēc arī top šī fotosesija un performance, kurai kleitas gādā modes mākslinieks Niko Niko - traks serbs, kurš ir lielisks mākslinieks. Viņš aizraujas ar cilvēku, ar tēlu, un, kad redzēja, kā dziedu uz skatuves, viss tā labi sakrita,» par interesanto sadarbību saka Elīna, piebilstot, ka šā modes mākslinieka īsto vārdu neviens nezinot.

No jauna iepazīst dzīvesbiedru

Tāpat kā daudziem, arī Elīnai Garančai šis laiks ir bijis ļoti saspringts, kad tiek sasteigts viss atliktais: «Divu nedēļu laikā man jānodzied astoņi milzīgi koncerti; mainās repertuārs un datumi… Un visu šo laiku darīju droši vien to pašu, ko mēs visi. Bija brīdis, kad visi sēdēja mājās un bija laimīgi par to, ka nekur nav jāiet. Visi izremontēja māju un sakopa dārzus, un mēs tieši tāpat. Saliku visus zīmuļus meitām pēc krāsas un garuma...»

Pēc divām trim nedēļām gan sākusies panika, jo tika atcelti sen ieplānotie koncerti un operu izrādes. «Neslēpšu, ka parādījās drūmas domas un šaubas par izdzīvošanu, jo esmu brīvmāksliniece. Ja dziedu, tad saņemu naudu, ja nedziedu - nesaņemu.» Elīnai un viņas ģimenei arī nācies organizēt iepriekš tik skaidro sadzīvi. «Aktīvi pavadījām laiku kopā ar meitām Katrīnu Luīzi un Kristīni Sofiju, jo viņām starptautiskajā skolā mācības daļēji notika attālināti, daļēji - klātienē. Šis bija laiks, kad faktiski no jauna iepazinu savu vīru [diriģents Karels Marks Šišons], jo nu vairākus mēnešus nodzīvojām vienā telpā, un, paldies Dievam, ka mums ir dārzs, kur varēju sevi nodarbināt.»

Tāpēc Elīna priecājusies par katru mazāko uzstāšanās iespēju un izmanevrējusi līdz nākamajai uzstāšanās reizei. «Biju ļoti priecīga, ka pagājušajā rudenī varēju uzstāties Liepājā un Rēzeknē, kas bija mana debija šajās koncertzālēs. Tie bija emocionāli ļoti skaisti un fiziski ļoti grūti koncerti, jo, kad pabeidzu otro koncertu, man fiziski sāpēja ribu kauli un muskuļi, jo fiziskā slodze bija milzīga.» Viņa arī mācījusies jauno repertuāru.

Savukārt, runājot par tik aktuālo vakcinēšanās tēmu, operdīvas viedoklis ir ļoti strikts un nepārprotams: «Esmu vakcinējusies, un to iesaku darīt visiem, jo domāju, ka bez šīs potes tuvākajā nākotnē normāla dzīve nav iespējama.»

Ravē Rīgas dārzu un bauda ražu

Izrādās, ka Elīna Garanča Rīgā viesojas biežāk nekā varētu likties, taču viņa par to nepaziņo publiski. «Ravēju dārzu, nu jau baudām savu gurķu un tomātu ražu. Arī puķu dobes ir sakārtotas un izravētas. Nesen nolasīju ērkšķogas. Un, ja neparādos Rīgas centrā, neviens arī nezina, ka esmu šeit,» viņa priecājas un atzīst, ka ļoti sargā savu privātumu, tāpēc par ierašanos Latvijā ir informēta tikai viņas ģimene. «Karstums Latvijā gan bija tikpat traks kā Vīnē - tur pirms braukšanas uz Latviju bija plus 37 grādi, un, ielidojot Rīgā, arī bija 37 grādi. Un ticiet - arī es šajā karstumā mocījos, tāpat kā jūs. Vienīgais glābiņš bija dzert ļoti daudz ūdens, un būt mierīgai. Arī to šajā laikā esmu iemācījusies.»