Rīgā noritēja otrais «Osokina Brīvības festivāls @152», kura laikā gandrīz nedēļas garumā deviņos koncertos ar īpašām koncertprogrammām uzstājās iemīļoti latviešu mākslinieki. Virtuozā un talantīgā pianista Andreja Osokina vārds komentārus neprasa. Skatuves mākslinieks panākumu laurus ir plūcis arī ārpus Latvijas robežām. Sarunā ar žurnālu »Vakara Ziņas« viņš runāja par pandēmijas izraisītājiem zaudējumiem mūzikā.
Kāds jums bija šis pandēmijas laiks?
Grūts. Kopš novembra tika atcelti visi koncerti. Bija tikai videokoncerti. Tagad ir mazliet vieglāk. Ir koncerti Vācijā, kur var atnākt tikai vakcinētie, bet vismaz ir kāda iespēja cilvēkiem klausīties mūziku klātienē pēc ļoti ilgas pauzes. Bet ziemā bija ļoti grūti. Grūti ir tas, ka noteikumi mainās gandrīz katru otro nedēļu. Grūti ir arī visiem klausītājiem, kuriem vajag sertifikātus.
Kas palīdzēja nezaudēt optimismu drūmajā ziemā?
Palīdzēja motivācija, ka mūzika tomēr ir vajadzīga gan vienam cilvēkam, gan cilvēcei kopumā. Mums ir ļoti liela atbildība, lai varētu spēlēt ļoti augstā līmenī un lai klasisko mūziku neaizmirst. Komponistiem, kas raksta jaunu mūziku, vienmēr vajag pārvarēt stereotipu, ka tāda mūzika nav vajadzīga, jo viss ģeniālais ir uzrakstīts agrāk. Un tagad viss ir slikti. Es ierakstīju disku, kas bija nominēts ļoti prestižai vācu klasiskās mūzikas balvai «Opus Klassik». Tas ir ļoti liels gods. Kad strādā, tad ir iespēja nenogurt un saglabāt optimismu. Bet pat tad, kad nav darba, vajag to izdomāt - sakopt māju, palīdzēt kādam ar pārtiku. Ja cilvēks neko nedara, tad, manuprāt, viņā sākas drūmi procesi. Viņš sāk pats sevi ienīst. Tas ir tiešām tāds ātrs ceļš uz ļoti melnu un drūmu vietu. Man ir liels prieks, ka man ir klavieres un mūzika. Pat ja nevarētu atskaņot savas programmas gadu vai divus, tik un tā darītu kaut ko sev. Protams, tas ir ļoti grūti, un ne tikai finansiāli, bet arī emocionāli. Spēlēt cilvēkiem un dabūt to enerģiju atpakaļ - tā ir profesijas būtība.
Un kā ietekmēs 2021. gada nodokļu reforma, kas tiek veikta nepiemērotā laikā?
Man liekas, ka izmaiņas ir nelaikā. Ļoti ceru, ka turpināsies saruna arī par saimnieciskās darbības veicējiem, pašnodarbinātajiem un par mūziķiem, kas saņem autoratlīdzību. Mums tiešām vairāk nekā gadu bija īsta elle. Es neesmu finanšu ministrs, lai pateiktu, cik tas ir pareizi. Mums, māksliniekiem, kā mūziķu ģildei ir jāmāk sevi aizstāvēt. Skaidrs, ja neko neteiksi, tas nozīmē, ka tev viss ir labi, ar tevi var darīt jebko. Man liekas, ka sabiedriskā diskusijā vajag tās lietas apspriest. Man ir liels prieks, ka tomēr tas tagad notiek, un mazdrusciņ tā situācija mīkstinās. Saprotu arī, ka visiem ir grūti un budžetā nav naudas, to nevar noliegt.
Jūs esat atzīts ārpus Latvijas robežām. Varat pastāstīt, kāda ir situācija ārvalstīs mūzikas lauciņā?
Ārzemēs koncertdarbība pakāpeniski sāk veidoties. Sāk atvērties koncertzāles, parādīties koncerti, festivāli. Tur ļoti daudz izmanto ātros testus pirms koncertiem. Tā ir veiksmīga lieta. Nezinu, kāpēc pie mums tas nav tik ļoti pierasts. Protams, jautājums ir par naudu - kurš par testiem maksās? Viņiem ir ļoti liels atbalsts mūziķiem. Mani draugi, kas ir Vācijas pilsoņi vai rezidenti, ļoti slavē Vācijas valdību - tā ir ļoti atbalstījusi. Mums Kultūras ministrija arī ļoti daudz dara, lai aizstāvētu savas profesijas pārstāvjus. Es nevaru teikt, ka mums ir ļoti slikti, bet gribu minēt Vāciju kā piemēru, kur ļoti ciena savu kultūru - klasisko mūziku un teātri - un mēģina atrast veidus, kā tai eksistēt, neskatoties uz ierobežojumiem. Tas ir tiešām paraugs, kam sekot.
Vai viss notiekošais neveicina to, ka liela daļa mākslinieku pārtrauks savu karjeru?
Diemžēl ļoti daudzi jauni talanti aiziet. Es kā akadēmijas pasniedzējs to redzu. Agrāk bija ļoti daudz festivālu, ļoti daudz iespēju atrast savu klausītāju, stilu un valodu. Tagad tā nav. Viņiem ir ļoti grūti. Viņi uzreiz ņem pedagoģisko darbu, pat talantīgi cilvēki, kuri to savieno ar mākslinieka darbu. Vai arī maina profesiju, jo saprot, ka citas profesijas ir stabilākas. Man ir ļoti žēl, jo Latvija var lepoties ar savu kultūru. Mēs tiešām esam kultūras lielvalsts.
Vai šādi mēs nezaudēsim talantīgus cilvēkus ar ļoti augstu muzikālo potenciālu?
Talantīgiem cilvēkiem ir ļoti lielas ambīcijas. Ja viņi redz, ka nav iespējas kaut ko darīt savā profesijā, tad viņiem vēl ir iespēja to pamainīt. Un viņi maina uz tādu profesiju, kas ir finansiāli veiksmīgāka vai stabilāka. Tā diemžēl notiek. Nav tā, ka mēs zaudēsim tos, kuri nav talantīgi un tik un tā aizies no mūzikas. Tieši otrādi, mēs zaudējām tos, kuri varēja kļūt par jaunajām pasaules zvaigznēm. Tas ir ļoti sāpīgi. Ja mums nav mūzikas, kultūras, mākslas, tad kas mēs esam? Tiek uzskatīts, ka galvenais ir maize, iespēja elpot gaisu un kaut ko apēst. Bet tā nav. Cilvēks ir ļoti sarežģīta būtne. Viņam vajag ne tikai ēst un gulēt. Ja mēs esam stipri kaut kādā jomā, tad to nevajag zaudēt šīs pandēmijas dēļ, kas ir jau otro gadu un kurai neredzam skaidru beigu datumu.
