Talsu novada Iģenes muižā Nadīna Millere saimnieko mazliet vairāk nekā gadu. Kad Iģenē viesojās »Vakara Ziņas«, bija gan iespēja novērtēt, cik daudz šeit ir padarīts, gan iztēloties, kā te varētu izskatīties jau pēc dažiem gadiem. Un ir patiess prieks, ka Latvijā būs par vienu sakārtotu un atjaunotu muižu vairāk, turklāt tā būs ne tikai tūrisma objekts vien.
Par to, ka esam nokļuvuši Iģenē - nelielā apdzīvotā vietā netālu no Talsiem un Vandzenes, liecina vien autobusa pietura ar šīs vietas nosaukumu. Taču Iģenes lepnums, bez šaubām, ir muižas ēka. Kā liecina internetā pieejamā informācija, Iģenes muiža pirmoreiz dokumentos minēta 1666. gadā. 1745. gadā tā nonāca Aleksandra Brinkena īpašumā, un pašreizējā muižas ēka celta 19. gadsimta sākumā. Daudzviet Latvijā vācu baronu laikos muižas saimniecība zēla un plauka, bet padomju gados arī te ierīkots pansionāts (zināms, ka beidzamais pansionāta iedzīvotājs ēku pametis vien pirms dažiem gadiem). Ēkā netika veikti remontdarbi, tāpēc līdz mūsdienām tā nonākusi nolaistā stāvoklī. Taču, kā uzsver pašreizējā muižas īpašniece, pieaicinātie eksperti apliecinājuši, ka ēka ir saglabājusies pieklājīgā stāvoklī.
Vadājot pa muižas skaisti sakopto teritoriju un rādot, kas paveikts gada laikā, kopš viņa šeit saimnieko, Nadīna vairakkārt uzsver: «Ir svarīgi, lai Eiropas fondu līdzekļu piešķīrēji noticētu, tāpat jāpierāda, ka ir sakārtotas īpašumtiesības, ka spēj īpašumu apsaimniekot, ka jau ir izveidota saimniecība.» Muižas īpašums tiešām ir iespaidīgs: bijusī piena māja, vairākas klētis, dzirnavas… Par to, kāpēc izvēlējusies Iģeni, Nadīna, dzimusi rīdziniece, kurai ar Kurzemi nav itin nekādu vēsturisku saišu, stāsta: «Pietāte pret vēsturiskajiem īpašumiem man ir kopš laika, kad Mārupē administrēju Eiropas lauku fonda līderprogrammu, un arī pirms tam, kad strādāju Melngalvju namā kopā ar mākslas vēsturnieku Ojāru Spārīti. Vienmēr ar visu sirdi un dvēseli esmu vēlējusies, lai Latvijas lauki atdzimtu. Latvijā esmu redzējusi daudzas skaistas, bet diemžēl nolaistas vietas, pēc sapratu, ka labprāt pati sakārtotu kādu no apmeklētajām vietām.» Kad reiz kopā ar kolēģi Nadīna nokļuvusi Iģenē un ieraudzījusi šo īpašumu, viņa sapratusi - šī ir īstā vieta!
Lai nesabojātu īpašumu, vispirms veikta kultūrvēsturiska un amatnieciska izpēte, pēc kuras secināts, ka, iespējams, pašreizējā muižas ēka varētu būt celta 18. gadsimtā. Zināms arī, ka muižas pēdējo īpašnieku Brinkenu pēctecis Iģenē beidzamo reizi esot viesojies pirms gadiem divdesmit, kad palīdzēja atjaunot evaņģēliski luterisko baznīcu. «Pašreiz muižai ir vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statuss, taču Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, to pārvērtējot, uzskata, ka jāpiešķir vismaz reģiona nozīmes statuss.» Pašreiz prioritāte ir saimniecības ēku atjaunošana, taču tad, kad tiks atjaunota pati muižas ēka, iespējams, tajā varēs padzīvot tie, kam patīk baudīt lauku vidi, bet iespējams, ka ēka tiks atvēlēta sociāliem projektiem, jo, kā uzsver muižas īpašniece, tūrisms ir sezonāls.
Muižas un apkārtnes atjaunošanā Nadīna iesaistījusi vietējos iedzīvotājus, arī divus cilvēkus ar īpašām vajadzībām un vienu ilgstošu bezdarbnieku, kuri esot ļoti priecīgi par šo iespēju. «Protams, tas nav vienkārši, jo brīžiem jāpalīdz apgūt visvienkāršākās prasmes. Taču man patīk nodarboties ar sociālo uzņēmējdarbību, īpaši, kad redzu, cik cilvēki ir priecīgi par to, ka te kāds kaut ko dara, un ir tik ļoti atsaucīgi!» Nu jau varot teikt, ka Iģenē izveidojusies kopiena, kas pamazām attīstās: «Mēs paši ierīkojām ūdensvadu, ceļus greiderē šejienes lielākais lauksaimnieks, ziemā ceļus tīrām paši.»
Interesants ir fakts, ka vēsturiski Iģenes muiža bijusi ne tikai vietējas nozīmes objekts ciematā, bet arī nozīmīgs sociālais objekts ciemata iedzīvotājiem - vietējās ekonomikas uzturētājs, jo, kā liecina internetā pieejamā informācija, šajā apkārtnē 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā bija attīstīta lauksaimniecība, lopkopība, amatniecība utt.
Šķiet, ka Iģenes muižas lielākais lepnums ir kuplais kazu ganāmpulks, īpaši jau mazie kazlēni, kuri kļuvuši par ļoti pieprasītiem fotomodeļiem. Uz Nadīnas saucienu «Draudzenes!» ganāmpulks kā balta straume plūst balss virzienā, lai dotos uz parku, kur kuplas liepas pavēnī tiek iekārtots improvizēts fotostūrītis. Jautrie un ziņkārīgie lopiņi, slejoties uz pakaļkājām, ne tikai apgrauž ķiršu koka apakšējos zarus, bet pamanās notiesāt vairākus dekorācijām domātos puķu pušķus, un viņus nesatrauc saimnieces uzsauciens: «Tiš, prom!»
Savukārt kazlēni lēkā ap mammām un badās, bet dažs labs pat pamanījies uzkāpt uz visai augsta koka celma. «Mana pirmā izglītība ir veterinārārsts, man ļoti patīk šie lopiņi,» par to, kāpēc audzē kazas, saka muižas īpašniece un piebilst, ka tas ir arī praktisku apsvērumu dēļ, jo ar laiku tūristiem tiks piedāvāts no kazu piena gatavotais siers. Bet jau tagad interesenti var sarīkot aizraujošu fotosesiju ar kazām un kazlēniem, kas ir ļoti fotogēniski. Šāds pakalpojums tikšot piedāvāts arī turpmāk. «Plānojam atjaunot arī kādreizējo kūti, un tajā tūristi varēs iepazīt mājdzīvniekus un viņu paradumus,» vēl dažus plānus atklāj Nadīna.
Iepretim muižas dīķim ir saules pielieta nogāze, kurā šopavasar iestādīti vairāki simti vīnogu stādu (tie aug arī nogāzītē muižas priekšpusē), kas iegādāti Siguldas pusē. Dažu šķirņu vīnogas paredzētas ēšanai, taču Nadīna prāto, ka varētu pamēģināt darīt vīnu. Uz šīm domām viņu pamudinājušas divas zīmīgas epizodes: kaimiņu mājas klētī atrastā baronu laika lāde, kas izrotāta ar uzzīmētiem vīnogu ķekariem (starp citu, šādā veidā no apkārtējām mājām uz muižu atceļojusi arī gulta, kas varētu būt darināta baronu laikos, un vēl daži sadzīves priekšmeti) un ļoti zīmīgs teksts, kas lasāms Iģenes baznīcas altārī. «Šīs divas lietas mani pārliecināja, ka ir vērts mēģināt,» atzīst Nadīna Millere.
