VAKARA ZIŅAS. Vai Latvijas bodēs var atrast bērnības garšu?

 
©F64

Ļauži, kuri jau sasnieguši 40 un vairāk gadu, arvien biežāk kavējas nostalģijā par savu bērnības garšu laikā, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, kad visai pieticīgajā padomju Latvijas gastronomijas klāstā viņiem bija savas iecienītās delikateses, kuras nu veikalu plauktos pat ar uguni nesameklēsi. Tomēr, ja labi pašņakarē pa tirgotavu plauktiem, bērnības garšu var atrast un saservēt visai iespaidīgu mielasta galdu no it kā senaizmirstiem produktiem.

Kas ir un kas nav

Jā, daudzas saulainās padomjlaika bērnības delikateses Latvijā vairs neražo un par to esamību liecina tikai kulinārās atmiņu klades. Nav vairs ne monpansjē mazkaramelītes no papīra tūtas un citronskābes piesātinātā bērzu sulas trīslitrene ar bleķa vāciņu, ne kūpinātās zivju desas luņķa un trīskapeiku baltmaizes mazbulciņas.

Tomēr ir virkne garšīgu ēdmaņu un padzērienu, kas izturējuši laika pārbaudi. Atjaunotās neatkarības laikā šie produkti bieži vien ir mainījuši ražotājus, vizuālo izskatu (iepakojumu) un tie uzlaboti ar dažādām e-vielām un krāsvielām, bet savu leģendāro vēsturi un gardēžu pulku saglabājuši, tam piepulcējot arī daļu 21. gadsimta paaudzes pārstāvju. Kamēr vēl gastronomiskais tūrisms uz aizjūras zemēm ir visai ierobežots, »Vakara Ziņas« piedāvā bērnības garšas ekspedīciju tepat mūsu pārtikas bodēs, meklējot, ko tur var atrast cilvēki, kuri pandēmijas iespaidā atkal nonākuši bērna prātā un plauktos un uz letēm cierē pēc savas bērnības garšas.

Dāmu kafijas galds

Visnotaļ reprezentablu nostalģisku kafijas galdu var uzklāt latvju dāmas Balzaka vecumā. Kafija labu labā - tā pati leģendārā Liepājas «šķīstene». Vienīgi pašmāju cukura vairs nav - nu trīs karotīšu vietā pat viena nesanāk. Bet veselības labad var jau dzert rūgtu, jo pie kafijas joprojām var našķoties ar gadu desmitiem pārbaudītām tortēm, piemēram, «Cielaviņu» vai «Kristīni».

Tāpat uz galda kā rotu var servēt Latvijas šokolādes konfekšu lepnumus - «Vēsmu» vai «Sarkano magoni». Atmiņās palīdzēs kavēties arī šokolādes tāfelītes - «Salūta» vairs nav, bet «Rigondu», «Luksu» un «Lācīti ķepainītis» mūsu delikatešu veikalos var dabūt bez problēmām.

Viena otra beķereja nav aizmirsusi arī vecās, labās receptes un joprojām piedāvā gan Dzelzceļnieku kūkas, gan smilšu kūkas un caurulītes ar putukrējumu. Tāpat arī gardos cepumus, piemēram, smilšu cepumus ar zemesriekstiem vai «Mincīte», un, ja vēl palaimējas dabūt bantītes ar ievārījumu - laime pilnīga!

Veču «zakusons»

Kamēr dāmas dižistabā niekojas ar kapeju, veči var sarūpēt labu labo uzkodu galdu ar īstu vīru ēdmaņu. Kaut ko līdzīgu ķieģelītim un batonam joprojām maiznīcās var atrast. Maizes rikai virsū uzziest «Dzintara» sieru un no konservu kārbām ķeksēt ārā, kas nu katram labāk tīk - brētliņas tomātu mērcē, tefteļus, ķilavas garšvielu sālījumā, šprotu pastēti vai pat izcilās «Rīgas šprotes».

Ja nu gribas kādu zupiņu, tad var pagatavot to pašu labo auksto zupu «Vasara» un kavēties atmiņās, cik baudāma kādreiz bija nu vairs ne ar uguni nesameklējamā «Uha» jeb zivju zupa pabrangajās konservbundžās. Ar padzērieniem gan tā švakāk, jo, piemēram, īstu rūgušpienu veikalos vairs nesameklēt. Bet no piena, kas nopērkams tetrapakās, rūgušpienu tagad nevar saraudzēt, jo no nostāvināta piena pāri paliek vien kaut kādas nenosakāmas konsistences šķidrums līķa zilganā nokrāsā.

Sīču tusiņš

Kamēr dāmas viesistabā malko Liepājas kafiju, bet vīri uz maizes rikām smērē šprotu pastēti, mazos var aizsūtīt uz bērnistabu, lai noprovē to, par ko viņu senči gavilēja savās ganu dienās.

Joprojām var nopirkt gan saldējumu «Vēsmu» (tiesa gan, vairs ne papīra turziņā ar koka skaidu), gan ekskluzīvo «Polu». Ja labi pameklē, veikalu plauktos var atrast gāzēto dzērienu «Limonāde». Nosaukums tāds pats un arī garša ne ar ko daudz neatšķiras no sendienām. Tikai stikla pudeles vietā nu kaut kāda plastmasene. Ja gribas veco taru ar tikpat leģendāru dzērienu, jāskatās pēc dzēriena «Veselība».

Arī dažas vecās končas ir tādas pašas. «Starts» vairs nav, bet «Bārbele» gan joprojām nopērkama. Un kā kronis visam - tās pašas karameles «Piena lāse» tādā pašā bleķa bundžā. Un joprojām visi var našķēties ar kukurūzas nūjiņām pūdercukurā gandrīz tādās pašās kastītēs kā senāk - tikai zīmējums mazliet citādāks.

Vecos labos sieriņus (citrona un ar rozīnēm) gan vairs nevar nopirkt maziepakojumos, ietītus papīriņos, bet tirgū šo garšu var atrast. Jāskatās pēc kādas pienotavas letes, kur pārdevēja ar lielu karoti no spaiņa ārā ķeksē un sver «biezpiena masu» ar to pašu veco labo bērnības citrona vai rozīņu garšu. Un, protams, «Gotiņas» no Skrīveru pārtikas kombināta…